Once Upon a Time…* Kannu festivāla pārsteigumi 1
Autore: Anita Uzulniece
“Once Upon a Time…”, tā parasti sākas pasakas, šāds ir arī 72. Kannu kinofestivāla visvairāk “šturmētā” notikuma – Kventīna Tarantino filmas “Once Upon a Time … in Hollywood” nosaukums.
Un nu jau vārdi “reiz bija” attiecināmi arī uz pašu festivālu. Lielākais kino notikums, kas saviļņo pasauli, izskanēja 25. maija vakarā, kad festivāla žūrija meksikāņu režisora Alehandro Gonsalesa Injaritu vadībā paziņoja savu lēmumu.
Man personīgi šis bija vēsturisks festivāls – pirms trīspadsmit gadiem, 2006. gadā, kad man bija gods strādāt Kannās Ekumēniskajā žūrijā, mēs apbalvojām Injaritu filmu “Babel” (arī “Zelta palmas zars” kā labākajam režisoram), un šogad viņš te bija žūrijas priekšsēdētājs.
Arī Tarantino atgriezās Kannās, kur plūcis laurus 1994. gadā, – gan saņēmis “Zelta palmas zaru” par savu “Lubeni” (“Pulp Fiction”), gan bijis festivāla žūrijas priekšsēdētājs, par labāko atzīstot Maikla Mūra dokumentālo filmu “Fahrenheit 9/11” (2004). Šogad Mūrs, kurš bija ielūgts pasniegt žūrijas balvu, savā uzrunā uzsvēra, ka grūtos laikos māksla palīdz saglabāt humānismu.
Tarantino par savu aizrautīgo “draiskošanos” 60. gadu Holivudā, kad tur notika Šaronas Teitas slepkavība, ar lieliskajiem Leonardo di Kaprio un Bredu Pitu gan neieguva nevienu palmas zaru, to no mūžam skaistās Katrīnas Denēvas rokām saņēma korejiešu režisors Bons Džunho par filmu “Parazīts” (“Parasite”). Tā ir traģikomēdija, kurā sakrustoti sabiedrības slāņi, kas reālajā dzīvē būtu iespējams diezgan reti.
Ar izdomu un veiklu viltību bezdarbnieku ģimenes dēlam izdodas dabūt mājskolotāja vietu pie kādas bagātnieku meitas. Pamazām viņš “izēd” no turienes visus kalpotājus, iekārtojot viņu vietā savas ģimenes locekļus – māsu, tēvu un māti.
Smiekli un asaras, gandarījuma sajūta par zināma sociālā taisnīguma iestāšanos mijas ar šausmām par ģimenītes izmantoto metožu sekām.
Vai mūsdienu trakajā, trakajā pasaulē pastāv integrācijas iespēja starp pilīs un būdiņās dzīvojošajiem – tieši šādu hamletisku “būt vai nebūt?” uzstāda slavenais korejiešu režisors savā rūgtajā komēdijā.
Tehnoloģiju attīstības perspektīva (bagātnieku ģimenes galva ir IT firmas īpašnieks) un pielietošanas baisums parādās divu brazīliešu režisoru Klebera Mendonsas Filjo un Žuljanu Dornelesa filmā “Bakurau” (“Bacurau”).
Tajā par civilizētām dēvētas būtnes sameklējušas sev jaunus un aizraujošus “medību laukus” – Brazīlijas ciematiņa Bakurau iezemiešus.
Ja nu tomēr pirms nogalināšanas sagribas ar kādu vietējo radījumu komunicēt, tad medniekiem pieejams tulkojums angliski vismodernākajās porcelāna austiņās. Vietējās cilts, īpaši tās 94 gadus vecās vadones, pašcieņas pilnajai pretestībai vajadzētu kompensēt naturāli uzņemtos slaktiņa skatus, tomēr grūti izprotamais spēku samērs un dažu eksemplāru līksmība par kārtējo upuri ne tikai šokē, bet spiež nopietni domāt – uz kurieni mēs, pasaule, dodamies.
“Bakurau” saņēma Kannu žūrijas balvu. To piešķīra arī režisora Ladža Lī filmai “Nožēlojamie” (“Les Misérables”), kas caur individuālu prizmu tiecas atspoguļot un izprast Parīzes nemieros ierauto grupu motivāciju un darbību. Šim darbam tika vēl divas balvas – par montāžu un gaismām.
Prieks un gandarījums par Modra Kursieša filmas “Oļegs” veiksmīgo startu festivāla sekcijā “Quinzaine des Réalisateurs” – pat ja tas nevainagojās ar balvu, labas atsauksmes, recenzijas un tikšanās gan ar skatītājiem, gan filmu izplatītājiem un kritiķiem paver tās veidotājiem plašu ceļu pasaulē.
Zīmīgi, ka tematiski un patiesīguma pakāpes ziņā latviešu kinodarbs sasaucas ar brita Kena Louča “Piedodiet, jūs nesastapām” (“Sorry, We Missed You”) un brāļu Dardēnu “Jaunais Ahmeds” (“Young Ahmed”), kuru žūrija apbalvoja par labāko režiju. Ahmeda gadījumu varētu pat uztvert kā modeli kļūšanai par fanātiķi…
Pazīstami “The Holliwood Reporter” apskatnieki, augstu vērtējot “Oļegu”, salīdzina filmu ar Dardēnu pirmo Kannās apbalvoto filmu “Rosetta” (par kādu jaunu sievieti, kas ar zobiem un nagiem cīnās par savu iespēju strādāt), kuras lauri tolaik Austrumeiropas kolēģiem šķita nepelnīti. Lai “Oļegam” veiksmīgs turpmākais ceļš!
Man personīgi labāka un tuvāka likās otra, nosacīti saucot, reālista Kena Louča filma par kādas saskanīgas ģimenes cīņu par izdzīvošanu. Tāds kā mūsdienu “Velosipēda zagļu” variants.
Paralēli galvenajai…
Tāpat kā paralēli galvenajai Kannu konkursa skatei vēl pastāv sekcija “Īpašais skatiens” (“Un Certain Regard”) un jau pieminētā “Quinzaine des Réalisateurs” – katra ar savu žūriju –, Kannu festivālā darbojas arī FIPRESCI un Ekumēniskā žūrija. No pirmās apbalvotajiem darbiem katrā sekcijā gribētos izcelt Elias Suleimana konkursa filmu “Jābūt debesīm” (“It Must Be Heaven”), kas ir paša režisora ceļojums cauri valstīm un kultūrām, lai atrastu savas patiesās, garīgās mājas. Kritiķu žūrija īpaši izcēla filmas stilistisko smalkumu, humorpilno valodu un horeogrāfiju.
No sekcijas “Īpašais skatiens” FIPRESCI apbalvoja jaunā krievu režisora Kantimira Balagova filmu “Maikste” (“Beanpole/Une grande file”) – par filmas medija augstu estētisku pielietojumu unikālu pēckara traumu attēlošanā. Režisoru par labāko atzina arī šīs sekcijas žūrija. Filma vēsta par divu jaunu sieviešu psihisko izdzīvošanu 1945. gadā sagrautajā Ļeņingradā. Jāpiebilst, ka jau iepriekšējais šā režisora darbs “Šaurība” (“Tesnota”) guva atzinību vairākos festivālos.
Terenss Maliks – režisors, kura agrīnās filmas man ļoti patīk (līdz “Tievā sārtā līnija”), bet nākamās šķiet tādas pseidofilozofiskas, – šogad pārsteidza ar pilnīgi cita rakstura, “vācisku” darbu “Apslēptā dzīve” (“A Hidden Life”), kas saņēma Ekumēniskās žūrijas balvu un bija viena no festivāla favorītēm. (“Le film francais” kritiķi tai deva četrus mazos palmas zarus – tikpat, cik Bona Džunho “Parazītam”.) Šī filma ir vāciska ne tikai tēmas (kaut arī stāsts ir par austriešu zemnieka Jēgerštetera morālo stāju Otrā pasaules kara laikā Hitlera pusē), bet arī vācu aktieru līdzdalības dēļ, starp citu, Bruno Gancs te nospēlējis savu pēdējo lomu.
Kā P.S. – brīnos, ka ar sajūsmu uzņemto Ksavjē Dolana filmu “Matiass & Maksims” (“Matthias et Maxime”) nenovērtēja neviena no žūrijām.
Viņa “Māmiņai” (“Mommy”) savulaik visi uzgavilēja gan Kannās (27 gadu vecumā – “Zelta palmas zars”!), gan vēlāk arī Rīgā. Tāpat Dolana filma “Tas ir tikai pasaules gals” (“Juste le fin du monde”) tika uzņemta atsaucīgi (Nacionālajā teātrī 2018. gada februārī pirmizrādi piedzīvoja Ināras Sluckas izrāde “Tas ir pasaules gals”), un šis jaunākais režisora darbs patiesībā ir veidots līdzīgā manierē. Stāsta intensitātes dēļ – apbrīnojami augsta ticamības un patiesuma pakāpe!
Šogad tukšā aizgāja arī Tarantino ar “Once Upon a Time … in Holliwood”, kā arī Pedro Almodovars ar filmu “Sāpes un slava” (“Pain & Glory”), vismaz režisora alter ego – aktieri Antonio Banderasu – žūrija atzina par labāko.
Diametrāli pretēji gan jāsaka par visgarāko (4 stundas!) konkursa filmu – Abdelatifa Kešiša “Mektobe, mana mīla: intermeco” (“Mektoub, My Love: Intermezzo”) – ko tāds darbs “meklē” konkursā?!
Nebūdama absolūti nekāda puritāne, spēju savulaik novērtēt viņa skandalozo “Zils ir vissiltākā krāsa jeb Adeles dzīves” (“Blue Is The Warmest Color”, “Zelta palmas zars” 2013). Tādēļ stingri nolēmu principiāli izturēt šīs stundas, lai aiz ilgās ritmiskās pēcpušu šūpošanas pie stangas kādā Francijas pludmales diskotēkā sagaidītu vai saskatītu jēgu, kuru diez vai spēj piešķirt sekss tualetē kādā filmas trešajā stundā. Kā pīlei ūdens – gan meitenei ekrānā, gan – skatītājam…
Dienā pēc…
Tā kā man biļete atpakaļceļam bija tikai pēc divām dienām, redzēju arī citādas Kannas. Restorāni stipri tukšāki, tiek “salocītas” kino tirgus teltis, kas ieskāva Kruazeta pludmali, visur kravas mašīnas, strādnieki. Tomēr Festivāla pilij tuvojas svinīgi saposti cilvēki, kas pazūd pa sānu durvīm, skan mūzika, izgaismojas leģendārās sarkanās kāpnes, cilvēki parādās uz sarkanā paklāja… Izrādās, ka pilsētas dome noorganizējusi trīs “Zelta palmas zaru” saņēmušās filmas seansus. Katrs mirstīgais varēja nopirkt ceļojuma birojā biļeti, izbaudīt ceremonijas imitāciju un noskatīties “Parazītu”.
Laba ziņa – Bona Džunho filmu savā programmā ietvēris arī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Sāciet meklēt biļetes!
Raksts tapis ar VKKF atbalstu
* Reiz sensenos laikos
72. Kannu kinofestivāla laureāti
* Galvenā balva – “Zelta palmas zars” – Dienvidkorejas režisoram Bonam Džunho (“Parasite”).
* Godalga par labāko režiju – beļģu režisoriem brāļiem Žanam Pjēram Dardēnam un Likam Dardēnam par filmu “Young Ahmed”.
* Labākā aktrise – Emīlija Bīčema (Džesikas Hausneres filma “Little Joe”).
* Labākais aktieris – Antonio Banderass (režisora Pedro Almodovara filma “Pain & Glory”).
* Lielā balva piešķirta Francijā dzimušajai senegāliešu izcelsmes režisorei Mati Diopai par viņas debijas filmu “Atlantics”.
