Staks, eļļa un piens. “Viršu” pieredze latviešu superprodukta audzēšanā 0
Misijas apziņa – kurš gan cits, ja ne mēs – kaņepju audzētājiem Sandrai un Valdim Vēveriem vēl turas, lai gan uzturvielām bagātais augs Latvijā joprojām nav pienācīgi novērtēts. “Mūsu superprodukts!” abi slavē kaņepīti, un ir par ko, tāpēc ceļam to “Virtuves karaļa” krēslā.
“Nu tu taču neēdīsi!” cik nav dzirdētas mātes sakām, kad bērns pie Vēveru stenda Kalnciema kvartāla tirdziņā vai Straupes lauku labumu placī grib nogaršot maizīti ar kaņepju sviestu. Pēc reakcijas varot redzēt, ka ļoti daudzus pieaugušos apmeklētājus kaņepes pat neinteresē, jo viņi par tām neko nezina vai uztver kā kaut ko neatļautu.
“Informētības pakāpe ir nožēlojami zema, pat Valsts policija jauc legālo sējas kaņepi ar aizliegto Indijas,” pavīpsnā Valdis, atceroties neseno gadījumu, kad kādai saimniecei Viļānos Latgales policisti no piemājas dārza savāca visu kaņepju stādījumu ekspertīzei un pēc tam taisnojās par savu kļūdu.
Desmit gadus Vēveri zemnieku saimniecībā “Virši” nodarbojas ar kaņepju audzēšanu, pārstrādi un tirgošanu. Līdzās misijas apziņai pa šo laiku nākusi klāt arī zināma rezignācija, tāpēc ka nav izdevies kaņepes padarīt par plaša patēriņa produktu Latvijā, kas būtu tikai likumsakarīgi. Taču viņi n
esūdzas, zinot, cik mazs cilvēku skaits ir gatavi rīkoties pēc loģiskiem apsvērumiem.
Ar kaņepēm tāpat kā bitēm
Pirmo kaņepju lauku apsējuši laikā, kad Latviju bija apskrējusi ziņa par šķiedras pirmapstrādes rūpnīcas būvniecību. Industriālo kaņepju asociācija aicināja audzēt izejmateriālu, bet galu galā čiks vien sanāca. Sandra un Valdis rudenī stāvēja pie 13 hektāru lielā sējuma un prātoja, ko darīt ar ražu. Ja stiebrus nav kur likt, nokuls riekstiņus.
“Jā, kaņepju augļi ir rieksti un vienīgie, kurus ēdam ar čaumalu,” paskaidro Valdis. Riekstiņu pilni maisi – ko tālāk? Abiem maza sajēga zemes darbos, kur nu vēl pārstrādē, tik vien kā kaņepju sviesta garša palikusi atmiņā no bērnības laika. Arī izglītība ne tuvu uzņēmējdarbībai – Sandrai konservatorijas diploms mūzikas pedagoģijā, Valdim nepabeigtas studijas Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Mežizstrādes fakultātē. Strādāja viņi savā privātuzņēmumā, kas izplata darba apģērbus, apavus un citus drošības līdzekļus, taču krīzes laiks atnācis ar skarbu atziņu, ka nepieciešams darboties vēl kādā jomā, lai nebūtu tik atkarīgi no finanšu “amerikāņu kalniņiem”.
Gājis visādi. Tikai no malas izskatās, ka ar kaņepītēm maz rūpju, aug griezdamās – spēj tik vākt ražu. Vēveru piedzīvotais rāda ko citu – gluži kā teicienā par bitēm arī ar kaņepēm nekad neko nevarot zināt. Sandra izgājusi bioloģiskās saimniekošanas kursus, taču tāpat katru gadu nākusi jauna pieredze, atziņas un visbeidzot vienkāršs secinājums – kā izaugs, tā izaugs.
Kaut vai divi pēdējie gadi – aizpērn daļa palika uz lauka mitruma dēļ, bet pagājušās vasaras sausums, kad uz viņu 23 hektāriem Misā lietus nolija vienreiz tikai pavasarī un rudenī, ražas apjomu samazināja par trešdaļu. “Vasaras vidū aizbraucām, kaņepes labi saaugušas, vārpas skaistas un garas, bet rudenī redzam – tik daudzas tukšas,” atceras Sandra. Lielākais kreņķis, ka pēc aizpagājušā gada lietavām zemi nomeliorējuši un pat bagātinājuši ar biohumusu. “Gribējām būt gudrāki par visiem un pamatīgi dabūjām iekšā,” nosaka Valdis. Vai jūtas sašļukuši? “Ziniet, ne. Cik ilgi spēsim, tik ražosim. Vienīgi vajag palīdzību no tiem, kuros vairāk ieklausās, jo tikai ar mūsu pūlēm iedzīvināt kaut ko, kas tik dziļi izravēts no apziņas, neizdosies.”
Anglijas karalienes paldies
No kaņepēm varot izgatavot 25 tūkstošus dažādu produktu, izmantojot gan šķiedru, gan riekstus, ko tautā parasti sauc par sēklām. Šķiedra pārtop audumos un citos materiālos, spaļus izmanto būvmateriāliem, agroproduktiem, papīra ražošanai, riekstiņus pārstrādā cilvēku pārtikā un arī dzīvnieku barībā, tāpat tos izmanto kosmētikā un tehnisku vielu gatavošanā. Pat mākslīgās bizes no kaņepītes sanākot labu labās.
Latvijā kaņepei nav tik tāla vēsture kā Ķīnā, kur tās pazina vēl pirms rīsu ienākšanas, taču pie mums tās audzētas izsenis. Dzimtbūšanas laikos grauzdētas, sagrūstas kaņepes jeb staku uzskatīja par vienkāršu ļaužu ēdienu. Muižkungi pat pasmējušies, ka tas ir bauru kaviārs. Cariskā Krievija no Latvijas teritorijas šķiedru eksportēja tik milzīgos apjomos, ka varēja apgādāt arī visu britu floti. Anglijas karaliene savā 2006. gada vizītē Latvijā pieminēja Rīgā izgatavotās kaņepāju tauvas, kas komplektā ar darvu kuģu apdarē un slaidajām mastu priedēm palīdzējušas kaldināt tik nozīmīgo Lielbritānijas Karalisko jūras spēku uzvaru Trafalgaras kaujā pret Franciju un Spāniju. Jaunā Latvijas Republika šo tautsaimniecības nozari turpināja attīstīt, Linu un kaņepāju monopola uzņēmums aicināja lauksaimniekus audzēt linus un kaņepes, tā ceļot savu un valsts labklājību. Padomju okupācijas vara kaņepītei pārvilka svītru, audzēšanu aizliedzot ar likumu, vēlāk gan noteica, ka to drīkstot darīt, saņemot speciālu atļauju.
Mūsdienās par kaņepju audzētāju līderi izvirzījusies Francija, aiz viņiem aizpērn otro vietu ieņēmusi Igaunija ar teju desmit tūkstošu hektāru sējumiem. Salīdzinājumā ar kaimiņiem Latvijas lauki ir desmit reizes mazāki – 907 hektāri. Dievs vien zina, kam jānotiek, lai arī mūsu zemē tik vērtīgu kultūru, kas, starp citu, četrkārt pārspēj mežus CO2 izmešu absorbēšanā, sāktu audzēt un pārstrādāt ievērojami lielākos apjomos. Un ko darīt, lai “fāstfūda” vietā latvietis uzziestu uz rupjmaizes staku un piedzertu kaņepju pienu?
Nevar pārēsties
“Sākām ar staku un eļļu, taču pircēji nemitīgi vaicāja pēc kaņepju sviesta. Tas, protams, ir glaimojoši, kad dzirdam, ka mums sanāk labāk, tomēr uzskatām, ka katrs pats var ļoti vienkārši izvēlēties kombināciju un samaisīt pēc savas gaumes,” skaidro Valdis. Viņi to gatavojot proporcijā 80% staka un 20% sviesta, taču palaikam atnāk kāds pircējs, kam sagribas kaņepes ar cūku taukiem vai eļļu. Reiz pavecāks kungs prasījis, lai piejaucot arī ķiplokus. “Tā mēs kādreiz ēdām!” viņš lepni teicis.
Savu zvaigžņu stundu kaņepīte piedzīvojusi šovasar Dziesmu un deju svētku tirdziņā Vērmaņdārzā, Vēveriem pat radusies sajūta, ka valstī kaut kas mainījies. Sevišķi iecienīts bijis kaņepju piens, katru dienu uz tirgu veduši ap 20 litru. Balto konsistencē pienam līdzīgo šķidrumu, ko gatavo mikserī, kaņepju sēklas samaļot kopā ar ūdeni, pareizāk būtu saukt par emulsiju, taču kurš tad pirks dzērienu ar tādu nosaukumu! Kaņepju piens kopš aizpagājušās vasaras iekļauts pastāvīgajā sortimentā, izņemot ziemas mēnešus. Vēveri to tirgo sasaldētā veidā, citādi nav iespējams pagarināt produkta derīguma termiņu. Daudz pozitīvu atsauksmju no pastāvīgajiem pircējiem saņēmuši par dzēriena labo ietekmi uz veselību un pašsajūtu, tāpēc vienā no “Virtuves karaļa” receptēm Vēveri parāda, kā to pagatavot pašu spēkiem.
Par kaņepju veselīgo iedarbību Sandra un Valdis pārliecinājušies arī paši. Par ieradumu kļuvis rītu sākt ar pāris malkiem eļļas pirms vai pēc brokastu kafijas, kas Sandrai palīdzējis atbrīvoties no ieilguša gastrīta.
“Piecus sešus gadus regulāri dzeru eļļu un vairs nekādu sūdzību,” viņa pasmaida. Veselība uzlabojusies arī Valdim. Darba vietā allaž bijis pirmais, kam pieķēries kāds vīruss vai gripa, taču ar kaņepju terapiju kaites vairs netuvojas. Nākušas klāt lielākas darba spējas un izturība. Pārmaiņas nenotiekot vienā dienā, taču Vēveri tās pieraksta kaņepēm, jo neko citu savā dzīvesveidā vai uzturā radikāli nav mainījuši.
“Diez vai kāds augs var sacensties ar kaņepēm uzturvērtības ziņā. Tas nenoliedzami ir superprodukts ne tikai kā olbaltumvielu, nepiesātināto taukskābju un mikroelementu avots, bet arī savas kompleksās vērtības dēļ. Turklāt, kā visiem vienmēr stāstu, kaņepes nevar pārēsties, jo cilvēkam neliels daudzums no veselajiem riekstiņiem gatavota produkta dod sāta sajūtu un nepieciešamās uzturvielas, kas padara to par unikālu jau globāli,” kaņepju izcilību uzsver Valdis. Ka nu tikai soli pa solim izdotos Latvijas “superfūdam” pievērst arvien vairāk cienītāju un mainīt attieksmi pret savu veselību un uztura kvalitāti.
Plānās pankūkas no kaņepju miltiem
Gatavo plāno pankūku mīklu no olām, piena un citām sastāvdaļām, ierasto kviešu miltu vietā lielāko daļu ņemot kaņepju miltus (1). Kviešu miltus pieber tikai nedaudz (2).
Cep uz pannas eļļā (3), pasniedz ar brūkleņu ievārījumu.
Kaņepju piens
100 līdz 200 g svaigu kaņepju riekstiņu noplaucē ar vārītu ūdeni, kas nepieciešams, lai paildzinātu iegūtā dzēriena derīguma termiņu (1).
Noplaucētās kaņepes samaļ mikserī ar 1 l ūdens, iegūstot emulsiju (2).
Masu izkāš caur maisiņu (3) vai vairākās kārtās saliktu marlīti, vai lina drāniņu. Ja netraucē čaumalu daļiņas, dzērienu lieto arī šādā stadijā, kas ir pat vērtīgāk, jo tajā vairāk šķiedrvielu.
Filtrācijas biezumus (4) izmanto kulinārijā, pievienojot, piemēram, mīklai, pirtī kā skrubi, augiem par mēslojumu.
Lai baltāka krāsa un konsistence līdzīga pienam, masu izkāš vēlreiz caur blīvu mikrošķiedras drānu, kas ievietota sietā (5).
Kaņepes
* Pilnvērtīgs olbaltumvielu avots, jo satur visas neaizvietojamās aminoskābes.
* Bagātas ar neaizvietojamām taukskābēm omega-3 un omega-6, kā arī mono – nepiesātinātām taukskābēm omega-9.
Satur
* vitamīnus, 20 mikroelementus, hlorofilu,
* edestīnu (līdzīgs cilvēka asinsplazmas globulīnam), kas svarīgs imunitātei un kalpo jaunu antivielu radīšanai,
* lapas – silīciju, tējai piemīt nomierinošas, antibakteriālas īpašības.
* Nesatur glutēnu.
* Neizraisa alerģiju.
Sandras padomi
* Staku pievienoju sieriem, biezpienam, pat saldējumam.
* Ar staku gatavoju zirņu pikas – puskilogramu novārītu, samīcītu zirņu sajaucu ar 300 g staka. Gaļas cienītājiem garšos, ja piemaisīsiet saceptu cūkas krūtiņu.
* Sātīgām brokastīm der 1–2 ēdamkarotes kaņepju miltu ar glāzi kefīra. Palīdz mazināt apetīti un atbrīvoties no liekā svara.
* Kaņepju miltus lieku pie kotletēm maizes vietā, pie omletes, auzu putras.
* Garšīgi salāti sanāk no rukolas lapām, kas pārlietas ar kaņepju eļļu un apkaisītas ar lobītiem riekstiņiem.
