Kanēlis un kurkuma: garšvielas, kas ārstē 0
Vēl gan gripa nav kļuvusi aktuāla, bet plaušu karsonis jeb pneimonija jau piemeklē cilvēkus itin bieži.
Kanēlis un kurkuma patiešām nav tikai garšvielas, bet tām ir pierādītas ārstnieciskas īpašības, tādēļ noteiktos gadījumos, īpaši tautas medicīnā, izmantojamas arī kā drogas. Piemēram, kanēļkoka miza satur ēterisko eļļu, kurā ir kanēļaldehīds, eigenols, felandrēns un citi terpēni, kā arī miecvielas, gļotvielas, sveķus, cieti, kalcija oksalātu. Savukārt kurkumas sakneņi satur ēterisko eļļu, kuras sastāvā ir seskviterpēni turmerons un cingiberēns, terpēni borneols, felandrēns un cineols, kā arī krāsvielas kurkumīnu un citus kurkuminoīdus un rūgtvielas.
Kanēlis
Kanēļkoka mizas pulveri un preparātus lieto pret gremošanas traucējumiem ar vēdera uzpūšanos, ēstgribas uzlabošanai, pret caureju un parazītiskajiem tārpiem bērniem, pret drudzi, saaukstēšanos un gripu. Tas ir īpaši ieteicams, ja gremošanas traucējumi ir saistīti ar šķebināšanu.
0,5 – 1 g kanēļkoka mizas pulvera, uzdzerot glāzi ūdens, lieto trīs reizes dienā. Šķidro ekstraktu (1:1 ar 70 % spirtu) lieto pa 0,5 – 1 ml, tinktūru – pa 2 – 4 ml vienā reizē, bet ēterisko eļļu – pat pa pilienam vien.
Tautas medicīna kanēļkoka mizu kopā ar vīgriezes lakstiem, gobas vai vīksnas mizu, altejas sakni un dižo ilzīti iesaka gastrīta ārstēšanai, kopā ar plankumainās ģerānijas lakstiem, ozola mizu un kalmes sakneņiem – pret vēdersāpēm un caureju, bet ar melnā plūškoka ziediem, piparmētras lapām, pelašķa lakstiem – pret saaukstēšanos un gripu.
Ķīnas tradicionālajā medicīnā kanēļkoka mizu lieto kā spēcinošu līdzekli pēc pārciestām slimībām, pret vājumu, atveseļošanās periodā, gremošanas veicināšanai, šķebināšanas un vemšanas novēršanai, pret caureju. Saaukstēšanās gadījumā iesaka dzert uzlējumu (1:10 vai 1:20) pa pusglāzei 2 – 3 reizes dienā asinsrites stimulēšanai, īpaši roku un kāju pirkstos, pret muskuļu sāpēm un vīrusu un baktēriju izraisītām infekcijām.
Kanēļa mizu sievietes lieto arī mēnešreižu veicināšanai, jo biogēni aktīvās vielas stimulē dzemdes muskulatūru un veicina asiņošanu.
Kurkuminoīdi un ēteriskā eļļa veicina ēstgribu, kuņģa sulas atdalīšanos, žults sekrēciju un tās izvadīšanu, jo iedarbojas uz žultspūšļa sienām. Drogai ir nomierinoša, antibakteriāla, pretiekaisuma un pretsāpju iedarbība. Pētījumi pierāda, ka krāsvielas ir spēcīgi antioksidanti, kas neitralizē brīvos radikāļus. Biogēni aktīvās vielas pazemina holesterola līmeni asinīs, un tām piemīt antikoagulantu aktivitāte.
Ķīnas tradicionālajā un Indijas ajūrvēdiskajā medicīnā drogu izmanto, lai aizsargātu aknas un kuņģi, kā arī paaugstināta skābes daudzuma gadījumā, jo tiek veicināta gļotu veidošanās, kas pārklāj kuņģa virsmu, remdē sāpes un pat novērš šķebināšanu.
Kurkuma ir daudzu kompleksu sastāvā un ir bijusi seno ārstniecisko balzamu sastāvā un rūgtvielu pilienos. Ķīnā šos sakneņus ārstniecībā lieto joprojām.
Novārījumam ņem tējkaroti kurkumas pulvera uz glāzi ūdens, un dzer pa pusglāzei trīs reizes dienā.
Uz ādas kurkumas pasta saules gaismas ietekmē iedarbojas kā spēcīgs antibakteriāls līdzeklis. To gatavo no tējkarotes kurkumas pulvera, ko samaisa ar nelielu ūdens daudzumu un uzliek kā apliekamo uz slimās vietas, mainot trīs reizes dienā. Apmazgājumiem vajadzīga tējkarote kurkumas tinktūras, ko atšķaida ar 100 ml ūdens un lieto trīs reizes dienā.
