Uldis Šmits: Latvijā ir Krievijas propagandai labvēlīgāki ideoloģiskie apstākļi nekā Lietuvā 0
Ja tādu loģiku pielāgo PBK translētajam raidījumam “Cilvēks un likums” jeb konkrēti sižetam par notikumiem Viļņā 1991. gada janvārī, tad varbūt arī minētais gadījums uzskatāms par savdabīgu pateicības žestu. Tikai šoreiz kanāla uzticamajiem skatītājiem Lietuvā. Lai gan, saskaņā ar skaidrojumu, ko sniedz “Baltic Media Aliance” (PBK tajā iekļaujas) preses sekretārs Edžus Vējiņš, PBK ziņu taisītāji un žurnālisti “Cilvēku un likumu” neveido, bet “atbilstoši praksei” ņem no Krievijas Pirmā kanāla. Un nu jau būs grūti saskaitīt, cik šādu t. s. autorprogrammu un citādu propagandas ražojumu ir ticis “atbilstoši praksei” pārraidīts. Taču izrādās, ka lietuvieši atšķirībā no latviešiem nav gatavi gluži visus, ja tā drīkst sacīt, audiovizuālos pakalpojumus pieņemt.
Arī fakts, ka PBK ir reģistrējies Latvijā, nevis, piemēram, Lietuvā, droši vien jāsaista ne jau tikai ar juridiskas vai tehniskas dabas priekšrocībām vien. Latvijā ir tādai nodarbei labvēlīgāki ideoloģiskie apstākļi un politiķi, kuri šos apstākļus rada. Ko tāpat veicina bieži piesauktais vienotas mediju politikas trūkums. Varbūt arī lielāka atsaucība no reklāmdevēju puses un dažādu jomu speciālistu vēlme aprūpēt šāda specifiska tipa biznesu. Lietuviešu protestus izraisījušais 1991. gada janvāra tēmas izklāsts, kas balstās uz PSRS ideologu un čekistu vēstures redzējumu, nevilšus lika atcerēties kādu citu pārraidi. Proti, TV3 “Nekā personīga” šogad pavasarī stāstīto, ka bijušais VDK pulkvedis Mihails Golovatovs, kuram Lietuvā tiešā saistībā ar 1991. gada janvāra notikumiem izvirzīta apsūdzība smagos noziegumos, saņem juridiskus pakalpojumus arī no Rīgas “Maskavas namā” esoša un Maskavas finansēta centra, un tā uzdevumos ietilpst gādība par nopelniem bagātu veterānu lietām. Protams, pamatojoties uz koncepciju, ka PSRS represīvie orgāni allaž stāvējuši miera, kārtības un likumības sardzē. Un ka patvaļu pieļāva Lietuva, kas 1990. gadā pasludināja neatkarību. Taču pamatu pamats ir vēstures skatījums, saskaņā ar kuru Baltijas valstis pievienojās PSRS aiz brīvas gribas un ne par kādu okupāciju nevar būt runas. Bet plašākā nozīmē tas ir arī skatījums uz pasauli. Bet Latvija ir tiesiska valsts, tāpēc PBK var droši atsaukties uz vārda brīvību un viedokļu daudzveidību, kaut gan pats kanāls nav sevišķi pārpūlējis sevi ar, teiksim, Krievijas “Memoriāla” ideju atspoguļojumu. PBK nav jāuztraucas, ka uz to attiecinās kādu “ārvalstu aģenta” statusu, un nav jābaidās no tāda nedemokrātiska likuma, kas vienkārši paredz, rupji sakot, aizklapēt no ārvalstīm finansētas TV vai radiostacijas, kā, piemēram, tas notika pagājušajā rudenī Krievijā ar radio “Brīvība”.
Tomēr arī daudzās demokrātijās pastāv zināmi nosacījumi un likumi, kas liedz publiski slavināt totalitārus režīmus vai publiski attaisnot noziegumus pret cilvēci. Šo likumu piemērošana ir tiesas ziņā. Savukārt valsts ziņā būtu veidot noteiktu tās pamatvērtībām atbilstošu pilsonisku nostāju. Rīga jau ir kļuvusi par svešas politiskas ietekmes izplatīšanas kanālu Baltijas telpā. Tas daudzus apmierina, bet Latvijai tādēļ vien nav jākalpo vēl arī par platformu svešas ideoloģijas izplatīšanā. Vai par ķīli starp Baltijas valstīm. Igauņi un lietuvieši to nudien nav pelnījuši…
