Uldis Šmits: Latvijai būtu jāpievienojas Nīderlandes un Polijas projektam pret Krievijas propagandu 10
Polija un Nīderlande ir paziņojušas par ieceri kopīgi veidot krieviski raidošu televīzijas kanālu un aicina arī citas Eiropas valstis iesaistīties šajā darbā. Ziņa pelna ievērību kaut vai tāpēc, ka Eiropas Savienības līmenī tēma par pretdarbību Kremļa propagandai tiek apcerēta gandrīz nepārtraukti, bet Latvijā, kā zināms, vēl pavisam nesen notika karstas diskusijas saistībā ar jaunu LTV kanālu krievu valodā.
Pavirši vērtējot, Polija un Nīderlande nemaz neizskatās pēc valstīm, kas varētu pārāk ciest no informācijas kara. Tomēr Kremlis uzlūko Poliju pirmām kārtām kā Ukrainas kaimiņieni, cenšoties izmantot arī poļu un ukraiņu savstarpējos pagātnes konfliktus. Turklāt Polija ir reģiona nopietnākais spēks, kas vajadzības gadījumā spēj sniegt pat militāru atbalstu vājākajiem Ziemeļatlantijas alianses partneriem, piemēram, baltiešiem. Nīderlandes attiecības ar Maskavu ir jūtami pasliktinājušās pēc Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas virs “tautas republiku” kontrolētās teritorijas Austrumukrainā, kad gāja bojā 196 Nīderlandes pilsoņi. Pēc šīs katastrofas jeb, pareizāk, masu nozieguma nīderlandiešus un sevišķi bojā gājušo tuviniekus satrieca Krievijas kanālu un dažādu troļļu nepārspējamais cinisms – sākot ar versiju, ka ukraiņi droši vien gribējuši notriekt Putina lidaparātu, bet pārskatījušies, un beidzot ar pieņēmumu, ka Malaizijas lainerī bijuši sabāzti līķi. Tādējādi Nīderlande varbūt bija Rietumeiropā pirmā, kas uz savas ādas izjuta, ko īsti nozīmē Kremļa propaganda, tāpēc nepārsteidz šīs valsts izrādītā vēlēšanās vērsties pret Krievijas propagandu. Septembrī Varšavā ir paredzēta konference, kurā varētu skaidrāk iezīmēties poļu un nīderlandiešu projekta aprises.
Būtu vērts apsvērt iespēju tam pievienoties, ja reiz esam nākuši pie slēdziena, ka īstenot tādu ieceri Latvijai vienai pašai ir nelietderīgi (jo tas notiktu uz latviešu valodas lietošanas sašaurināšanas rēķina), un mums nav ne laika, ne naudas. Bet nav arī īpašas pārliecības par ES augstās pārstāves Federikas Mogerīni apņēmību kaut ko patiešām efektīvu sākt pret Kremļa dezinformācijas kampaņām. Lai gan, protams, atbilde uz tām ir sniedzama Eiropas līmenī, piemēram, pielāgojot ES dalībvalstu tiesību aktus sūrajai realitātei. Latvija, cik noprotams no amatpersonu izteikumiem, ir spiesta atvērt pie sevis ikviena Krievijas propagandas lieluzņēmuma filiāli, kas vien Latvijā piesakās, ieskaitot aģentūras “Rossija segodņa” kantorus, kā “Sputņik”. Uzņēmumu reģistram neesot citas izejas – jāreģistrē, kaut arī “Rossija segodņa” ģenerāldirektora Dmitrija Kiseļova vārds figurē ES noteikto sankciju sarakstā. Turpretī Apvienotajā Karalistē šī iemesla dēļ nesen slēdza “Rossija segodņa” bankas kontu. Tāpat citur propagandistiem rodas problēmas: nekur nav teikts, ka Eiropas demokrātijām obligāti jāsagaida demokrātijas ienaidnieki atplestām rokām. Arī Latvijā pastāvošās, tā teikt, nepilnības likumos, ja labi grib, ir novēršamas.
Mūsu valdošajām partijām derētu atcerēties savas nostādnes, piemēram, “stiprināsim nacionālu un eiropeisku informācijas telpu, veicinot ES sabiedrisko televīzijas programmu pieejamību” (“Vienotība”). Taču jāšaubās, vai tas būs sasniedzams, kamēr TV skatītājiem piedāvātajās standartpakās vairāk nekā pusi satura aizņem Krievijā veidoti produkti. Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kuri materiāli un politiski ieinteresēti šo disproporciju uzturēt, bet varas aprindās trūkst izlēmības kaut ko būtiski mainīt. Varbūt vismaz palīdzēsim tiem, kas vēlas to darīt?
