Kanādiešu rakstnieces Ešlijas Odrēnas debijas romāns “Krustojums” kļuva par “The New York Times” bestselleru, un nu jau tā tiesības pārdotas vairāk nekā 40 valstīm, ieskaitot Latviju 4
Kanādiešu rakstnieces EŠLIJAS ODRĒNAS debijas romāns “Krustojums” (oriģinālā The Push) kļuva par “The New York Times” bestselleru, un nu jau tā tiesības pārdotas vairāk nekā 40 valstīm, ieskaitot Latviju. Autori iztaujāja laikraksta “Latvijas Avīze” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Romāns tiek saukts par psiholoģisku drāmu: sižeta pamatā ir Blaitas iekšējā nedrošība, ko izraisījušas trauksmainas attiecības ar māti. Tādēļ, kad Blaita pati gaida mazuli, viņa baidās par savu mātišķību, un patiesi, piedzimstot Violetai, šķiet, nekāda instinktīva sirsnība abu starpā neveidojas. Turklāt, meitai augot lielākai, Blaitai rodas ne tikai pārliecība par to, ka meita viņu uztver kā šķērsli un mīl vienīgi tēvu, bet turklāt vēl arī aug bažas, ka, iespējams, Violeta ir slēpti vardarbīga un bīstama apkārtējiem. Līdz patiešām notiek traģēdija, kuras dēļ tikpat labi romānu varētu ierindot arī psiholoģiskās spriedzes žanrā. Tālāk vārds pašai Ešlijai Odrēnai.
Ja jums būtu jāiepazīstina ar sevi tikai pāris vārdos, kādi tie būtu?
E. Odrēna: Esmu rakstniece, vismaz dažkārt.
Pati ļoti daudz lasāt. Vai ir bijusi kāda grāmata, kuru izlasot, radusies doma: “Es būtu gribējusi to uzrakstīt!”
Tā jūtos par daudzām grāmatām! Visnesenākā no tām ir Denijas Šapiro Signal Fires – grāmatas atjautīgās struktūras dēļ, kas virzās uz priekšu un atpakaļ laikā, kā arī tādēļ, ka viņa prot izraisīt emocijas un domas. Denijas rakstīšanas veids man bieži liek apstāties, lai apsvērtu kādu domu vai izjūtas, vai veidu, kā viņa atainojusi cilvēcisku pieredzi, – man viņa šķiet izcila.
Pirms sākāt rakstīt, bijāt izdevniecības nama Penguin Canada publicitātes direktore. Vai šī darba pieredze palīdzējusi rakstīt – teiksim, redzot, kas izdevies citiem autoriem?
Neesmu īsti pārliecināta, ka mana pieredze publicitātē palīdz tieši rakstīšanas procesā, taču tā noteikti palīdz manā rakstnieces darbā ārpus rakstīšanas – tas, ka esmu pazīstama ar grāmatu mārketinga un publicitātes ciklu, ļauj reālistiski novērtēt visu procesu. Un, iespējams, tas man uzaudzējis arī biezāku ādu. Bet viena lieta, kas gan netieši palīdzējusi rakstīšanā, ir lasīšana, kamēr strādāju izdevniecībā – īpaši lasīšana jomās ārpus manas komforta zonas. Daudzi rakstnieki atzīst, ka vislabākais “treniņš” viņu darbam ir lasīšana, un es domāju, tā ir taisnība.
Vai atceraties pirmos reizi, kad nolēmāt, ka vēlaties rakstīt – un vai tiešām “Krustojums” bija pats pirmais mēģinājums?
Man vienmēr brīvajā laikā paticis rakstīt, arī tad, kad biju maza. Pirms piedzima bērni, arī universitātes laikā, esmu šur tur publicējusi mazāka mēroga darbus, īsstāstus vai esejas. Bet “Krustojums” bija mans pirmais mēģinājums romāna žanrā. Vairākus gadus pirms sāku rakstīt, es arī piedalījos rakstniecības vakara kursos, un tajos mums bija nepieciešams iesākts darbs, kurā dalīties, tādēļ arī tur mēģināju rakstīt daiļliteratūru, taču neviens no šiem mēģinājumiem netika tālāk par pirmajām pāris nodaļām. Tomēr šī pieredze noteikti vingrināja manus rakstnieces muskuļus, un esmu pārliecināta, ka tas viss devis ieguldījumu tam, kur tagad esmu.
Kādēļ savam pirmajam romānam kā tēmu izvēlējāties tieši ideju starp mīlestības trūkumu starp māti/-ēm un bērniem?
Domāju, man tas vienmēr šķitis intriģējošs koncepts un iespējamība. Pirms pati kļuvu par māti, nekad nejutu drošu pārliecību, ka sieviete varētu dabiski un neapšaubāmi mīlēt savu bērnu. Man tas vienmēr šķita kā solījums, kas sievietēm tiek pārdots, vienošanās, pie kuras, viņām šķiet, ir jāturas, bet vai tad nav tādu māšu, kuras justos atšķirīgi? Vai tad nav māšu, kurām šī pieredze vairāk līdzinās šausmām, nevis sajūsmai? Gribēju daiļliteratūrā izpētīt šo iespēju, un, protams, kad sāku rakstīt, tikko bija piedzimis mans pirmais bērns, tādēļ šīs attiecības man šķita īpaši nozīmīgas (par laimi, man nebija jāiet cauri pieredzei, kuru izjuta mana romāna galvenais tēls Blaita). Kā rakstniecei man interesē izpētīt tās sieviešu bažas vai bailes, par kurām mums ir grūti runāt tajās dalīties.
Pati esat divu bērnu māte. Kāda bija sajūta rakstīt šādu grāmatu – jāatzīst, man kā mammai to brīžiem bija ļoti grūti lasīt.
Interesanti, man nešķita grūti rakstīt šo romānu tādā nozīmē, pat ne smagākās ainas. Domāju, tādēļ, ka es kā rakstniece jūtos pilnīgā kontrolē pār to, kas notiek lappusēs, tādēļ arī tas mazāk ietekmē emocijas man kā cilvēkam. Tieši kontrole rakstīšanu padara par aktīvāku procesu nekā lasīšana. Jāatzīst, man kā lasītājai dažas no šīm ainām arī būtu ļoti smagas. Es neesmu ļoti drosmīga pret lietām, kas mani biedē citu cilvēku grāmatās vai filmās. Taču, ja pati nebūtu māte, es noteikti nevarētu tik dziļi iejusties Blaitas pieredzē; man šķiet, šī ir grāmata, ko var uzrakstīt tikai māte, ieskaitot smagākās daļas.
Kā jums šķiet, vai rakstīšana izmainījusi jūs, jūsu attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem?
Tas ir labs jautājums – jā, es domāju, ka “Krustojuma” uzrakstīšana un publicēšana ir mani izmainījusi. Pavisam fundamentālā līmenī, jo tā man uzdāvinājusi iespēju dzīvot tieši tādu dzīvi, kādu vēlos. Biju ilgi sapņojusi par radošu un piepildītu dzīvi, tādu, kurā es varētu rakstīt iztikai, darīt to, ko mīlu visvairāk. Šajā iespējā ir neizmērojams prieka daudzums, pat tajās dienās, kad rakstīšana nenāk viegli. Domāju, tas mani ir padarījis arī par neticami pateicīgu cilvēku. Katru dienu domāju par to, cik ļoti man veicies, un cik milzīga privilēģija tā ir.
Esat teikusi, ka labākais padoms, ko esat saņēmusi, ir rakstīt, it kā vecāki būtu miruši. Vai jūsu vecāki ir lasījuši “Krustojumu” un ko viņi par to saka?
Jā, tas joprojām ir mans mīļākais padoms rakstniecībā. Laimīgā kārtā abi mani vecāki ir dzīvi un veseli, un abi mani ļoti atbalsta – tāpat kā abas manas māsas, no kurām viena strādā neirozinātnē, bet otra reklāmā. Mana māte sākumā bija pārsteigta, ka rakstu par kaut ko tik tumšu un mātišķu, tā kā tā pavisam noteikti nebija manis pašas kā viņas meitas pieredze – tādēļ to vienmēr cenšos atgādināt visās intervijās, kuras viņa varētu dzirdēt (ha!) Mans tēvs, domāju, pats būtu gribējis rakstīt, bet viņam nekad nebija iespējas vai īsto apstākļu. Jāsaka, mazliet neveikli jūtos, domājot, ka viņi lasa atsevišķas ainas, un vēl jo vairāk, iespējams, tā būs manā nākamajā romānā (The Whisperers), bet tā ir daļa no būšanas rakstniecei un palikšanas uzticīgai tam, ko gribu rakstīt.
Kā jutāties, kad jūsu grāmata kļuva par The NY Times bestselleru un tika pārdota vairāk nekā 40 valstīm?
Jāsaka, iekļūšana NYT bestselleru sarakstā bija viens no manas dzīves aizraujošākajiem notikumiem. Es jutos patiesi saviļņota, tas ir ļoti īpašs piedzīvojums, par ko lielā mērā varu pateikties atbalstošam izdevējam. Man vēl joprojām grūti pieņemt, ka “Krustojums” pārdots 40 valstīm, jo romāns iznāca pandēmijas laikā un šī pieredze ir bijusi ļoti izolēta. Es vēl joprojām neesmu bijusi ne uz vienu grāmatu pasākumu vai sastapusi lasītājus klātienē, pat ne šeit, Toronto! Bet ceru, ar otro grāmatu pieredze būs pavisam citāda, man ļoti patiktu ceļot un satikt lasītājus!
Ko jums patīk darīt tajā laikā, kad nelasāt un nerakstāt (un neskatāties Montreal Canadians hokeja spēles)?
Tās patiesībā ir Toronto Maple Leafs spēles, bet jūtos iespaidota, ka zināt par manu mīlestību uz hokeju! Šeit Toronto joprojām valda ziema, tādēļ mēs ar bērniem katru svētdienu vismaz uz stundu dodamies paslēpot ārpus pilsētas, ko man ļoti patīk darīt. Vasarās tās pārvēršas par nedēļas nogalēm kopā ar ģimeni pie ezera. Tāpat man patīk jaukas vakariņas kopā ar dzīvesbiedru ārpus mājas. Un – arī dienas, kad varu izbaudīt vienatni!
