Diāna Jance: Kamuflāžas tērpā paslēptais ēzelis 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kāda cita laikmeta “Kultūrzīmēs” labprāt izvērsti būtu rakstījusi par slaveno, pasaulē visvecāko kinofestivālu. Tas Lido salā, Itālijas skaistajā Venēcijā, gluži kā katru gadu augusta beigās un septembra sākumā notika jau 81. reizi.
Kinofestivāls ir daļa no Venēcijas biennāles, kuru pilsētas dome izveidoja tālajā 1895. gadā. Tiesa, kinofestivāls aizsākās vēlāk par biennāli, to 1932. gadā dibināja trīs kungi – Džuzepe Volpi di Misurata, Lučāno de Feo un Antonio Maraini. Volpi bijis bagāts uzņēmējs un dedzīgs fašists, arī diktatora Benito Musolīni finanšu ministrs, turklāt tajā pašā gadā tika iecelts par Venēcijas biennāles prezidentu. Maraini no 1927. līdz 1942. gadam lepojies ar Venēcijas biennāles ģenerālsekretāra amatu, viņa interešu lokā atradusies fašistiskā režīma reprezentācijas materiālu veidošana. Lučāno de Feo gan no fašistiskā režīma slavināšanas bijis tālāk, viņu visvairāk interesējušas kino iespējas izglītības jomā, piemēram, 1934. gadā Romā organizējis starptautisko mācību un izglītojošā kino kongresu, kurā piedalījušās 45 valstis.
Tik tālu par pagātni, protams, gadu gaitā festivālā piedalījušās daudz labu un vērtīgu filmu. Tomēr pie festivāla pagātnes jāpiemin arī 1941. gads, kad festivālā demonstrēta nacistu propagandas filma “Heimkehr” (“Atgriešanās mājās”), kas ieguvusi Itālijas Tautas kultūras ministrijas balvu. Šī nacistu propagandas filma mēģinājusi attaisnot vācu armijas iebrukumu Polijā un līdz ar to Otrā pasaules kara sākumu, “parādot”, kā poļi diskriminējuši un apspieduši etniskos vāciešus Polijā un kā viņi tika izglābti no izmiršanas.
Tātad šogad es būtu rakstījusi plašāku vai koncentrētāku festivāla filmu apskatu un līdz ar citiem būtu apspriedusi spāņu režisora Pedro Almodovara spēlfilmu “The Room Next Door” (“Blakusistaba”), kura ieguva 2024. gada Venēcijas filmu festivāla galveno balvu “Zelta lauva”.
Taču kopš 2022. gada 24. februāra pasaule vairs nav nostalģiski, miglaini, romantiski pelēka, jau kopš Ukrainas teritorijas ieņemšanas 2014. gadā tā ir balta vai melna. Kultūru, protams, daudzreiz skaļās runās daudzi naivi un mazāk naivi cenšas šķirt no politikas, bet kopš kara sākuma Krievijas naratīva, Krievijas propagandas stāsta popularizēšana daudzās valstīs tiek uzskatīta par noziedzīgu rīcību un pat var izpelnīties reālu cietumsodu.
Pusotru gadu kopš kara sākuma, kad bojā gājuši, spīdzināti un sakropļoti tūkstošiem Ukrainas iedzīvotāju, Kanādas krievu kinorežisore Anastasija Trofimova festivālā izrādīja dokumentālu filmu “Krievi karā”. Tā uzņemta, vairākus mēnešus režisorei pavadot Krievijas armijas bataljonā, kad tas pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma sākuma 2022. gada februārī virzījies uz priekšu Ukrainas austrumos. Trofimova festivālā paudusi, ka ar šo filmu vēloties parādīt “pavisam parastus puišus”, kas cīnās par Krieviju, un cerot, ka viņas dokumentālā filma atspēkošot Rietumos valdošo priekšstatu, ka visi Krievijas karavīri ir kara noziedznieki.
Venēcijā dzīvojošā māksliniece Katerina Margolis, iespējams, bija pirmā, kura rakstīja, ka esot pārņēmusi sajūta, itin kā Krievija Venēcijas mākslas biennālē būtu iejājusi uz kamuflāžas tērpā paslēpta ēzeļa, “precīzāk – uz knapi maskēta krievu tanka ar slikti nosegtu simbolu “Z””.
Festivālā tiekot apgalvots, ka kanādiešu režisore ar pavisam tipisko kanādiešu vārdu un uzvārdu – Anastasija Trofimova – rādot filmu par “krievu karavīru cilvēcisko būtību”, “kara abām pusēm” un “cilvēcisko patiesību caur kara miglu”, kā arī visiem jau labi zināmiem propagandas saukļiem, naratīviem no “mi za mir” (mēs par mieru) un “viss ir diezgan neskaidrs” jomas. Nākamā vieta, kur filmu paredzēts izrādīt, ir tā “dzimtā” zeme – Toronto starptautiskais filmu festivāls.
Propagandas tīkli, imperiālisma sērgas vazātāju vārdi ir lipīgi un nicinoši, piemēram, pagājušajā nedēļā Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija Rietumu sabiedrībā tik cienītā atraitne Jūlija pauda, ka nesaprotot, kādēļ gan būtu vajadzīga Krievijas valsts sadrumstalošanās, jo Krievijas impērijas teritorijā esošajām tautām piemītot “kopēja pagātne un kopēja kultūrvide”.
Tik tiešām? “Viss ir diezgan neskaidrs”?
