Kampars atstās “Vienotības” ģenerālsekretāra amatu 17
Ināra Egle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc divdesmit gadiem partijā un vienpadsmit gadiem “Vienotības” ģenerālsekretāra amatā Artis Kampars drīzumā šo posteni atstās.
Kampars paliks partijā un sola arī turpmāk tajā aktīvi darboties. Ne viņš, ne partijas priekšsēdis Arvils Ašeradens “Latvijas Avīzei” vēl nevarēja pateikt, kas pārņems “Vienotības” ģenerālsekretāra amatu. Abi paskaidroja, ka pārejas process būs pakāpenisks, kura laikā A. Kampars turpinās strādāt “pagaidu režīmā un pārskatāmā periodā beigs pildīt savus pienākumus”. A. Ašeradens pieļāva, ka A. Kampars varētu turpināt darboties partijā citā kapacitātē, bet kādā – to varēšot pateikt pēc tam, kad būs izstrādāta jaunā partijas stratēģija, kuru plānots prezentēt “Vienotības” kongresā augustā.
“Ir sācies jauns cikls un ir jānāk jauniem cilvēkiem. Tā ir abpusēja vienošanās, un šeit nav nekāda konflikta,” sacīja A. Kampars. Sevi valsts pārvaldē viņš vairs neredz un, visticamāk, atgriezīsies uzņēmējdarbībā, jo viņam ir arī savs uzņēmums. “Aizeju ar padarīta darba sajūtu un esmu lepns par to, ko mēs partijā esam izdarījuši,” piebilda A. Kampars. Viņš ienāca politikā reizē ar “Jauno laiku” 2002. gadā, ir bijis Saeimas deputāts un ekonomikas ministrs, kas arī bija kritiskais punkts viņa politiskajā karjerā. Tieši tad sabiedrība sāka pievērst uzmanību OIK sistēmai, kas gan bija iedibināta jau iepriekš, taču no ministra sagaidīja stingrāku uzraudzību. Amatu valdībā viņš atstāja 2011. gada rudenī, Saeimas vēlēšanās pēc tam vairs nekandidēja. Tā gada nogalē A. Kampars kļuva par “Vienotības” ģenerālsekretāru – kopš tā laika viņa vadībā ir noorganizēti 13 partijas kongresi un 11 vēlēšanu kampaņas, ir piedzīvotas vairākas krīzes partijā un zaudēts valsts budžeta finansējums par atsevišķu biedru pārkāpumiem kampaņās, bet to visu ir izdevies pārvarēt.
A. Kampars uzskata, ka ir bijusi tikai viena kampaņa, kurā “Vienotība” savus mērķus nav sasniegusi, – tās bija 2013. gada Rīgas domes vēlēšanas. 13. Saeimas vēlēšanās “Jaunās Vienotības” mērķis bija visai pieticīgs – iekļūt Saeimā, kam daudzi vairs neticēja, bet izdevās pārvarēt piecu procentu barjeru. Līdz ar to arī valsts budžeta finansējums partijai bija vismazākais. Taču 14. Saeimas vēlēšanās “Jaunā Vienotība” uzvarēja un saņems maksimālo iespējamo valsts budžeta finansējumu, kas iepriekš bija 800 000 eiro gadā, bet šogad varētu būt vēl lielāks. Partijas ģenerālsekretārs ir tas cilvēks, kurš pārrauga arī partijas finanses un tai piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Jāteic, ka agrākos gados, kad “Vienotībai” bija jāiztiek ar pieticīgākiem līdzekļiem, tai dažkārt nebija nemaz tik viegli savilkt galus kopā.
Uz vaicāto, vai finansējuma pārraudzīšana nevarētu būt viens no iemesliem ģenerālsekretāra nomaiņai, jo “Vienotībai” pieejamie lielie naudas līdzekļi varētu partijas iekšienē izraisīt lielāku interesi arī par ģenerālsekretāra amatu, A. Ašeradens atbildēja: “Tas ir pārāk uzlādēts jautājums. Mūsu partijā nav šādas resursu sagrābšanas iespējas.” Viņš paskaidroja, ka naudas izlietojums ir labi pārskatāms, nodrošinot biroja, nodaļu darbību, finansējot vēlēšanu kampaņas. Tas, ka naudas tagad būs vairāk, ir viens no iemesliem, kāpēc partijā notiks strukturālas izmaiņas. Tās ietver arī iespēju pilnveidot biroja lomu, palielināt analītisko kapacitāti, piesaistīt ekspertus, veikt pētījumus un datu apstrādi, skaidroja A. Ašeradens, piebilstot, ka pēdējā minētā ir bijusi A. Kampara stiprā puse. Tāpēc viņam varētu piedāvāt šajā darbā iesaistīties arī turpmāk.
“Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis ir viens no tiem, kas kopā ar A. Kamparu 2002. gadā ienāca politikā, abi ir vienaudži, bija ievēlēti Saeimā no reģioniem un tur arī dzīvoja – A. Kampars ir no Tukuma, bet A. Latkovskis ir siguldietis. Vēlāk gan viņi iekļāvās dažādās domubiedru grupās – A. Latkovskis biežāk bija redzams kopā ar Krišjāni Kariņu un Jāni Reiru, bet A. Kampars – ar Edgaru Jaunupu, kurš ir viens no “Jaunā laika” dibinātājiem. Tagad A. Latkovskis atzīst, ka viņam pārsteigums bija tas, ka A. Kampars aizgāja no aktīvās politikas un kļuva par partijas ģenerālsekretāru, kas pēc būtības ir praktisks darbs izpildvarā. Ja liktu nosaukt citu politisko spēku ģenerālsekretārus, A. Latkovskis to nemaz nevarētu izdarīt, jo šie cilvēki veic publiski neredzamu organizatorisku darbu. “Taču Artis Kampars savā būtībā bija un ir politiķis. Viņam tur arī vajadzēja palikt un cīnīties par savu vietu politikā,” pieblda A. Latkovskis.
