Kamermūzika no Rīgas līdz Vīnei 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Muzikālo notikumu uzmanības centrā joprojām bija festivāls “Vīnes klasika”, īpaši ar Albāna Berga ansambļa uzstāšanos 2022. gada 26. februārī Mazajā ģildē, pienācis Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls, taču vienlaikus nekādi nevar paiet garām jaunākajai latviešu komponistu kamermūzikai.
21. februārī nedaudziem klausītājiem Latvijas Radio 1. studijā un daudz lielākai auditorijai radio translācijā muzicēja trio “Metamorfoze” – Annas Veismanes cikls “Fugato. Burdons. Estampija” un Oskara Herliņa trio divām flautām un klavierēm piedzīvoja pirmatskaņojumu, bet nesen radītā Madaras Pētersones partitūra “Laiks elpot” un Platona Buravicka opuss “Blietēšana” skanēja atkal. Katrs no šiem darbiem saistīts ar kādu stāstu, konkrētu ieceri, par ko var uzzināt komponistu sarunās ar koncerta vadītāju Edgaru Raginski, tomēr arī muzikālās informācijas bija pārpārēm. Sastapšanās ar 2015. gadā izveidoto trio “Metamorfoze” izvērtās ļoti veiksmīga, un jācer, ka muzikālā dzīve turpināsies arī abiem nupat pirmatskaņotajiem opusiem.
Gluži kā ilustrējot apokrifisko Mocarta teicienu par divām flautām, ielūkošanās mūzikas vēsturē apliecina, ka ar trio “Metamorfoze” ir tāpat kā ar ansambli “Altera veritas” (divas kokles, flauta un akordeons) vai trio “Art-i-Shock” (čells, klavieres un sitaminstrumenti) – no kaut cik zināmiem pagātnes komponistiem divām flautām un klavierēm rakstījis vienīgi Frīdrihs Kūlavs. Tādēļ jāveido oriģinālrepertuārs, un abas flautistes – Liene Dobičina un Zane Jurēvica – kopā ar pianisti Zani Rubesu apņēmušās spēlēt 21. gadsimta mūziku arī nākotnē. 21. februāra programmā hiperavangardisms tomēr nebija pārstāvēts nevienā partitūrā no skaņdarbu četrotnes (tātad Jāņa Petraškeviča, Rolanda Kronlaka un Santas Bušs jaundarbi vēl priekšā), un Annas Veismanes “Fugato. Burdons. Estampija” bija rakstīts ar skatu uz seno mūziku – baroka, renesanses, viduslaiku mākslu. Te arī divi vienojoši aspekti visas programmas kontekstā – Veismanes opusa virtuozā ornamentālika no pianistes prasīja tādu pašu koncentrēšanos kā Madaras Pētersones skaņuraksta izsmalcinātās pasāžas, Herliņa trio dzīvīgākie skrējieni vai Buravicka darba akordu sablīvējumi. Otrkārt, “Fugato. Burdons. Estampija” uzrunāja ar foniskām krāsām un atradumiem, ar flautas toņu variācijām, un šī daudzveidība izpaudās arī tālāk. Jāpiebilst, ka Veismanes jaundarbs pats par sevi izklausījās tik trāpīgs un izteiksmīgs, ka labprāt to dzirdētu vēlreiz.
Ingas Pizānes dzejoļa iedvesmotais Madaras Pētersones opuss “Laiks elpot” vairāk sasaucās ar Platona Buravicka skaņdarbu “Blietēšana” – precīzāk, nevis vēstījuma, bet gan mākslinieciskās dramaturģijas ziņā, kur muzikālā doma plūda plašākās līnijās, dažbrīd atgriežoties pie sava sākumpunkta, bet citkārt veicot vēl negaidītākus pavērsienus. Mūzikas emocionālajiem vaibstiem un konceptuālajām idejām šeit savukārt citas paralēles – “Laiks elpot” sabalsojās ar Buravicka darbu “Debespulkstenis”, bet “Blietēšana” – ar vēl citām partitūrām no komponista kamermūzikas klāsta, kur jāpiemin “Meliorācija” un “Darba instrumenta restaurācija”. Līdz ar to jāteic, ka Madaras Pētersones daiļradē arī šoreiz izgaismojās intonāciju plastiskums un filozofiski motīvi, turpretī Platons Buravickis palika uzticīgs lirisku un dramatisku paternu mijai.
Ceturtais panākums – Oskara Herliņa trio, kur autors tieši tāpat turpinājis savu individuālo stilu. Romantiskas izteiksmes un puantilisku skārumu kopsumma šeit bija lielāka par dinamizētu epizožu īpatsvaru, arī dramaturģiskā arhitektonika tādēļ atradās tālu no klasiska līdzsvarojuma, taču tieši šī neparedzamība kļuva par vienu no neapšaubāmi simpātiskām skaņdarba īpašībām. Un arī šeit komponista idejas mūziķes iedzīvināja vienlīdz precīzi un jūtīgi – Zane Rubesa koncerta beigās izteicās, ka šāda programma pielīdzināma maratonam vai četru krosu distancei, un tas patiešām atbilda trio “Metamorfoze” mākslinieču ieguldītajam darbam.
No šī skatpunkta pirmām kārtām augstu vērtējams Albāna Berga ansambļa veikums festivālā “Vīnes klasika” 26. februārī – divdaļīgā programma, kur pirmajā daļā skanēja Ludviga van Bēthovena Trešais klavieru kvartets un Franča Šūberta “Adagio e Rondo concertante”, bet otrajā daļā – Šūberta stīgu kvintets Do mažorā, no atskaņotājiem katrā ziņā prasīja visus radošos spēkus un dotības. Taču tas nebija vienīgais iemesls, kādēļ vijolnieku Sebastiāna Girtlera un Režisa Bringolfa, altistes Subinas Lī, čellistu Floriāna Bernera un Martas Sudrabas un pianistes Arianes Hēringas uzstāšanās saucama par vienu no izcilākajiem kamermūzikas koncertiem pēdējo gadu laikā. Reti kad iespējams dzirdēt tik piesātinātu, iekšēji harmonisku un tembrāli piepildītu stīgu ansambļa skanējumu kā Šūberta kvinteta interpretācijā, un reti gadās pārliecība, ka tik spoža un brīnišķīga pianiste kā Ariane Hēringa, kura vienlaikus nebūt necentās pārvērst Bēthovena un Šūberta kamerdarbu lasījumus par saviem solopriekšnesumiem, būtu lieliska soliste Mocarta un Haidna klavierkoncertos.
Visbeidzot – trešā paliekošā atklāsme – programmas pirmās daļas gaišo, atklāti līksmo un viegli nostalģisko izjūtu pretstats Šūberta stīgu kvinteta vēstījumam, arhitektonikai, eksistenciālismam. Bez šaubām, arī “Adagio e Rondo concertante” ir šedevrs, turpretī klavieru kvartets, ko Bēthovens radīja piecpadsmit gadu vecumā, uzlūkojams kā pastāvīgi domājoša meistara veikums. Turpretī Šūberta stīgu kvintets līdzinās Mālera simfonijām – tajā ietverta vesela pasaule ar muzikālās formas monumentālismu, kur skaņdarba izejmateriālam noder arī visnaivākās un vistrauslākās intonācijas. Tādējādi paradoksālā kārtā tiek panākta filozofiska intensitāte un tiek parādīts visas pasaules trauslums. Šūberts to ir atgādinājis.
