“Kamēr strādāju, es neesmu viena!” Norvēģu rakstnieces Hannes Eštavīkas šarmu atklājot 2
Hanne Eštavīka (1969) ir viena no ievērojamākajām un izteiksmīgākajām norvēģu rakstniecēm, kura raksta eksistenciāli tiešu prozu par cilvēku savstarpējām attiecībām, izgaismojot mīlestību visā tās daudzveidībā. Valoda un ķermeniskais viņas darbos savijas un vēsta par tiem sarežģījumiem, kas cilvēkā rodas, cenšoties definēt sevi attiecībā pret citiem, kā arī meklējot un pētot robežu starp citādā pieņemšanu un pašdestrukciju.
Eštavīka prozā debitēja 1994. gadā un līdz šim ir publicējusi 18 grāmatas. Viņa ir saņēmusi daudzas prestižas literatūras balvas, tajā skaitā izdevniecības “Aschehoug” balvu, Brāges balvu (“Brageprisen”) par romānu “Mācītāja” (“Presten”; latviski izdots 2006. gadā Daces Deniņas tulkojumā), Bada balvu (“Sult-prisen”) un citas.
2019. gadā romāns “Mīlestība” (“Kjǽrlighet”) tika iekļauts Nacionālās balvas par tulkoto literatūru (“National Book Award for Translated Literature”, ASV) un Apziņas republikas balvas (“The Republic of Consciousness Prize”, Lielbritānija) īsajā sarak-stā. Viņas darbi tulkoti vairāk nekā 30 valodās.
– Kas jums ir tas “āķis” Eštavīkas darbos?
Tulkotāja Ilze Bērziņa: – Grūti pateikt par Eštavīkas darbiem kopumā, bet “Bordo” viņa, manuprāt, līdz maksimumam ir pastiepusi valodas robežas, mēģinot aprakstīt, kā jūtas atspoguļojas ķermenī. Jūtu pasaule saplūst ar cilvēka ķermenisko tik tālu, ka zūd robeža. Vārdi paši par sevi Eštavīkai vienkārši, bet vārdu tiešums – mulsinošs, pauzes runājošas. Ritms – svarīgs. Lasiet nesteidzoties, bet nepazaudējot spriedzi.
– Kā izdevniecība “u. c.” jeb “Valodu māja” radās un izdomāja ienākt Latvijas grāmatu tirgū?
– Izdevējs Snorre Karkonens-Svensons: – Mēs bijām trīs, kas 2015. gadā izveidoja izdevniecību “u. c.”: es, Signe Valtiņa, mana kursabiedre no Baltu filoloģijas studiju laikiem – pirms tam viņa bija vairākus gadus strādājusi ar sabiedriskajām attiecībām Nacionālajā bibliotēkā, vēl bija izcilā dizainere Ilze Kalnbērziņa-Prā, kura ir izveidojusi visu mūsu grāmatu dizainu, kā arī tās maketējusi.
Mēs domājām, ka mūsdienās, kad teksti ir pieejami arī digitāli, papīrgrāmatai jābūt kam vairāk nekā tikai labam saturam, tai ir vajadzīga arī izcila forma kā mākslas priekšmetam. Līdz ar to mums ir svarīgs skaists, lakonisks dizains un tipogrāfiska kvalitāte, un domājam, ka tas mums tiešām izdevies. Uzdrošinos pat teikt, ka mūsu dizains Dāga Eisteina Ennšē “Nemirstības vēsturei” un Gābriela Skota “Avotam” ir skaistāks nekā oriģinālizdevumos.
Uzsākot izdevējdarbību, vēlējamies pievērst uzmanību tām nišām un auditorijām, ko Latvijas grāmatniecības piedāvājumu klāsts nenosedz tādā apmērā, kā mēs vēlētos. Nesākām ar kādām ilūzijām par naudas pelnīšanu, ņemot vērā tirgus situāciju. Lielākoties to var darīt sirdij, ne makam.
Pirms diviem gadiem tika dibināta “Valodu māja”, un, lai saistītu izdevējdarbības aktivitātes ar tās darbību, ar jaunāko grāmatu – “Latviešu–angļu medicīnas sarunvārdnīcu” – izdodam grāmatas ar jauno zīmolu “Valodu māja”.
– Kā tiek atlasīti autori, un kādi ir izdevēja mērķi?
– Esam “Valodu māja” un skatāmies uz grāmatām caur valodas prizmu. Valoda spēj paplašināt redzesloku, tāpēc izdodam tulkotas grāmatas un oriģinālliteratūru, kas rosina radīt jaunas domas, redzējumu un rīcības modeļus, lai palīdzētu saprast un pārveidot sevi, kultūru un sabiedrību.
Ar grāmatu palīdzību vēlamies uzdot neērtus jautājumus un piedāvājam alternatīvus risinājumus, lai panāktu pozitīvas pārmaiņas. Principi par izcilu dizainu arī vēl aizvien ir svarīgi. Daļa izdodamo grāmatu ir veltīta tieši valodu apguvei un mācīšanai.
Lai apmierinātu pieprasījumu pēc mācību līdzekļiem dažādās jomās un dažādām valodām, “Valodu māja” izdod digitālus (e-kursus, aplikācijas) un drukātus valodu apguves un mācību līdzekļus, piemēram, strādājam pie jaunas norvēģu valodas gramatikas. Patlaban arī aktīvi strādājam pie latgaliešu valodas mācību grāmatas iesācējiem un digitāla norvēģu valodas izrunas resursa.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Jebkurš jaunpienākušais izdevējs bagātina valsts kultūru. Turklāt īpaši svarīgi, lai tas nebūtu kārtējais komercizdevējs vispārzināmā “fabrikas” nozīmē – tāds var ieņemt savu nišu, pretendēt uz savu lasītāju, kā arī no tāda visiem pārējiem paliek trakoti bail.
Dziļi sirdī, tomēr patiešām bail par tiem, kas atļaujas būt “atšķirīgi”. Skandināvu autoriem kā, piemēram, Hanne Eštavīka, kas neatbilst populārajai “skandināvu krimiķa” nišai, maza apgāda paspārne ir kā iznāciens uz spoži izgaismotas skatuves.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Hannes Eštavīkas romāna “Bordo klajie lauki”
Tāda sajūta, it kā esmu šeit jau bijusi. Atceros kādu vīziju, kas man parādījās pēc iepriekšējās izstādes pirms nepilniem diviem gadiem – tad, kad tā bija beigusies. Tagad es redzu to vietu, kas man rādījās tajā vīzijā, – tā ir šeit. Bet es te nekad neesmu bijusi.
Vīzijā es kāpju laukā no karietes, noliecos un kāpju lejā divus pakāpienus. Es nezinu, vai esmu vīrietis vai sieviete. Man ir melnas drēbes, bikses, kā izskatās, – tas ir viss, ko es redzu, skatoties lejup uz kājām, – un kurpes no melnas ādas. Kāpju laukā no fiakra. Tas ir apstājies pie liela, plaša laukuma ar kokiem gar trim malām.
Vīzija šķita ļoti uzmācīga, kad man parādījās. Un ietekmīga. Tā mani satrauca. Es neko nesapratu, lai gan viss bija skaidri redzams. Man mēģināja kaut ko parādīt, bet es nespēju saskatīt, kas tas ir, un kopš tā laika vīzija man nav izgājusi no prāta. Baltā gaisma vai arī gaišās smiltis, gaisma ir tik spoža, un siltums – neierasts, jauns.
Gar vienu no laukuma malām stiepjas garena eja, es uzmeklēju to ar skatienu – par to arī bija rakstīts bukle-tā –, un vienā no ejas galiem agrākos laikos izpildīja nāvessodus. Nocirta galvu vai pakāra. Tā ir nāvessodu izpildes vieta.
Es nezinu, kādēļ tā ir garena – šī nāvessodu izpildes vieta. It kā būtu nepieciešama parāde, nomērīts attālums no viena gala līdz otram. Tas man atgādina tāllēcēju ieskrējiena joslu līdz svītrai un bedri aiz tās ar smiltīm. Vai vidus eju baznīcā, iešanu pa vidu, kad visi no soliem pieceļas kājās, stāv gar malām un skatās.
Vīzija no citiem laikiem saplūst ar ainavu, ko redzu pašlaik. Man te tā stāvot, pēkšņi atplaiksna vairākas detaļas. Es kāpju laukā no karietes – tagad redzu, ka tā ir drapēta, abās pusēs ir sēdekļi, klāti ar velvetu; es atveru durtiņas – tās ir zemas –, noliecos un kāpju ārā, skatos lejup uz savām kājām, purngaliem, kurpēm, melnajām biksēm.
Es dodos uz priekšu gar aleju pa ietvi, kas nav asfaltēta, bet klāta ar lielām akmens plāksnēm, velku aiz sevis koferi – riteņi dun, ripojot pār spraugām, un klikšķ. Kad es apstājos un kofera riteņi pārstāj trokšņot, šķiet, iestājas pilnīgs klusums.
Pēkšņi es ieraugu vēl vienu vīziju – kādā pilnīgi citā vietā. Ņujorkā uz ietves sarkanas mūra ēkas priekšā stāv divas meitenes, jaunas, apakšveļā – vienai ir rozā apakšbikses, augstas, taisnas apakšbikses, un krūšturis tādā pašā krāsā. Gaiši, gari mati. Otrai ir tumšāka ādas krāsa, melni, gari mati, sprogaini, olīvkrāsas apakšveļa; abas stāv blakus. To meiteni, kura tērpusies rozā, es redzu skaidri.
Vai tās ir manas meitas. Varbūt tikai tā viena. Es nezinu. Man taču ir tikai Sufija. Bet vīzijā mani pie viņām kaut kas piesaista, pie tām meitenēm, tāpēc es tā nodomāju. Man ienāk prātā, ka tās ir prostitūtas. Vīzijā nav nekā tāda, kas uz to norādītu, izņemot to, ka viņas stāv apakšveļā ārā uz ielas.
Man pārvietojoties, arī vīzija laukumā kustas – es redzu frakas malas, kas pland gar sāniem – melna fraka vai apmetnis –, un tā malas lejā pie kājām paveras vaļā, kad es speru soļus. Nezinu, kas es esmu tajā vīzijā. Eju ātri un izlēmīgi. Skatos uz kājām, kas soļo, uz biksēm, kurpēm ar atloci. Varu to saskatīt arī mazliet no attāluma – sava ķermeņa lejasdaļu, ejošās kājas, fraku, kas paveras. Četrstūraino virsmu, ko jūtu sev priekšpusē uz krūtīm, it kā krūšu vietā būtu uzlikta virsma, tā pārsegtu mani viscaur no priekšas.
Tad ieraugu citu vīziju: mani velk aiz karietes, tādas pašas melnas karietes ar zirgiem priekšā, manas rokas ir sasietas ar virvi, kas piestiprināta karietes aizmugurē, un tad mani velk karietei nopakaļ. Tā ir vīzija, es neko nejūtu. Varu sajust tikai to, kā mani velk – aiz rokām. Man liekas, ka vajadzētu sāpēt – visai miesai, kad to velk pa zemi. Bet to es nejūtu. Varu sajust tikai rokas – ka mani velk.
