Kamēr rakstu, tikmēr dzīvoju. Saruna ar Ēriku Ešenvaldu 0
Kristīgās pasaules ciešanu laikā pievēršoties cilvēcei būtiskām tēmām, Latvijas Radio koris piektdien, 15. martā, Rīgas Svētā Jāņa baznīcā pirmoreiz atskaņos koncertprogrammu “Dievišķais klusums”. Starp vairāku garīgās mūzikas autoru darbiem te pirmoreiz izskanēs arī īpaši šim koncertam radītais komponista ĒRIKA EŠENVALDA jaundarbs “Es rakstu”.
Komponēt skaņdarbu korim pēc Sigvarda Kļavas ierosmes iedvesmojis pareizticīgo mūks svētais Atona Siluāns un viņa liecība par cilvēka rakstītā vārda dievišķo brīnumu.
Komponista Ērika Ešenvalda radīto mūziku mīl dzimtenē un pieprasa citās zemēs, turklāt tik dedzīgi, ka viņa skaņdarbi kļuvuši par pasaulē visvairāk atskaņoto latviešu akadēmisko mūziku – teju katru dienu kādā pasaules malā skan viņa radītās partitūras.
Arī tikko ASV notikušās milzu apmēra Amerikas kordiriģentu asociācijas (ACDA) konferences koncertprogrammās Ešenvalda dziesmas skanēja biežāk par citām – programmā tās iekļāva uzreiz pieci kori. Mirkli piestājot lidojumā starp dažādām pasaules laika zonām, komponists stāsta par viņa un latviešu autoru mūzikas gaitām pasaulē, ļaujot ielūkoties arī jaunākā skaņdarba tapšanas radošajā visumā.
Kādus iespaidus esat pārvedis no viesošanās Amerikā, Kanzassitijā?
Ē. Ešenvalds: ACDA biennāles ir kā milzīgs tirgus placis – izdevniecība “Musica Baltica” var būt lepna par lielo apmeklētāju interesi pēc Baltijas komponistu notīm –, un notiek arī lekcijas un meistarklases, jauno diriģentu konkurss, pirmatskaņojumi, kā arī koru un īpašo vieskolektīvu daudzi koncerti.
2011. gadā starp trim vieskolektīviem Čikāgā bija uzaicināts arī koris “Kamēr…” kopā ar Māri Sirmo. Toreiz, viņiem nodziedot manu “Piliens okeānā”, lielākā daļa ASV diriģentu pirmoreiz uzzināja par Ešenvaldu, un man aizsākās jauns pavediens. Daži mani uzrunāja jaundarbiem.
Soltleiksitijas meistardziedoņiem tapa “Zvaigznes” ar ūdensskaņotām glāzēm, ko nu jau dzied visur.
Tapa arī “Kāvi”, kuru Dalasā pirmatskaņoja Pacifika Luterāņu universitātes koris, kas pāris gadus vēlāk Amerikā pirmatskaņoja manu “Ziemeļblāzmas simfoniju” un nu cer atskaņot arī “Vulkānu simfoniju”.
Ir vērts braukt, jo dalībnieki ļoti novērtē personīgas attiecības, sakarus, kas veicina sadarbību. Es pat teiktu, ka īstā konferences dzīve notiek nevis koncertos vai meistarklasēs, bet gan gaiteņos un izdevniecību stendos – tik daudz diriģentu un aktīvistu var sastapt! Tagad ir tapusi iecere radīt jaundarbu septiņiem koriem, kuri katrs savu cikla daļu nodziedātu 2020. gadā reģionālajās konferencēs, bet 2021. gadā visu ciklu kopā atskaņotu ACDA biennālē, kas notiks Dalasā.
Viesojāties arī vairākās universitātēs. Turpināt savulaik Latvijā iesākto pedagoga darbu?
Pēc viesošanās ACDA gājušas plašumā arī manas pedagoģiskās aktivitātes – man ļoti patīk pedagoga darbs. Viesojos Kalifornijas baptistu universitātē ar meistarklasi kompozīcijas klases studentiem, strādāju ar kori un lasīju lekciju par savu daiļradi. Bostonas universitātē strādāju ar trim koriem, bet Dreika universitātē Demoinā iestudēju viņiem rakstīto jaundarbu, kā arī strādāju ar trim koriem vidusskolā – viņi dzied manu mūziku.
Pirms ASV brauciena vēl strādāju ar reģionu koru diriģentiem Šveicē – Bāzelē un Ženēvā, kā arī tikos ar Eiropas Jauniešu koru festivāla vadītājiem, kas nākamgad Bāzelē atskaņos manu “Ziemeļblāzmas simfoniju”. Šajā pavasarī vadīšu meistarklases Spānijā un Anglijā, bet jūlijā būšu Japānas un Taivānas kormūzikas konkursu žūrijā, savukārt septembrī vadīšu meistarklasi vācu diriģentiem Ķelnē.
Taču vieskolektīvi mani atrod arī tepat, Rīgā – 18. martā strādāšu ar kādu Kanādas vidusskolas kori, maijā – ar kori no ASV.
Konferencē Amerikā bija pieejama arī jūsu darbu jaunā antoloģija? Kāds ir tās saturs?
Jā, “Musica Baltica” to bija ļoti gādīgi sarūpējuši. Skaņdarbu man ir diezgan daudz, un, sperot soli pretim diriģentiem, ir tapušas divas antoloģijas, kurās apkopotas gandrīz vai visas manas kordziesmas jauktajam korim.
Februārī piedalījāties Romas pontifikāta Sakrālās mūzikas institūta paspārnē rīkotā starptautiskā komponistu konkursa “Musica Sacra Nova 2019” žūrijā. Kāda aina šobrīd paveras garīgās mūzikas laukā pasaulē, un vai tajā pamanīti arī latviešu komponisti?
Šis ir ikgadējs kompozīciju konkurss, kuru iniciējis poļu komponists un pedagogs Pāvels Lukaševskis. Ļoti atbildīgs konkurss! Ir tikai iesūtītās notis, jāliek lietā savas partitūras lasīšanas prasmes, harmonijas “iekšējā” dzirde. Tāpēc arī mēs, uzaicinātie žūrijas locekļi, visi esam prasmīgi mūziķi, piemēram, britu komponists Stīvens Leitons.
Vienu gadu latviešu autore Irīna Rebhūna, kora “Latvija” dziedātāja, ar savu dziesmu iemirdzējās starp uzvarētājiem, taču poļu autoru dominance ir bijusi nemainīga, jo baznīcas liturģijas muzikālais mantojums, šķiet, viņiem ir asinīs. Apsveicama ir viņu uzdrīkstēšanās izmantot arī modernākus kompozicionālos paņēmienus.
Garīgās mūzikas lauks Latvijā man šķiet ražens.
Amatieru un profesionālo kolektīvu sniegtās programmas ir bagātas ar sakrāla rakstura dziesmām, jo tās veido gudri diriģenti. Latvijas skaņraži ir patiešām ļoti labi izglītoti – tas veicina tādus jaundarbus, kam nav pārāk savdabīgas un maz izprotamas auras, bet kam piemīt unikāls dvēseliskums, emocionāla atklātība un globāls tvēriens.
Neizpaliek arī novērtējums pasaulē: Maija Einfelde, Uģis Prauliņš, Pēteris Vasks, Juris Karlsons, Selga Mence, Arturs Maskats, Jēkabs Jančevskis, Santa Ratniece, Andris Dzenītis un citi – viņu opusi skan koncertos un konkursos.
Aplūkojot visveiksmīgākos un visvairāk atskaņotos Latvijas autoru skaņdarbus, nevar nepamanīt to vienojošo raksturiezīmi – faktūru. Tā ir balstīta ne tikai kosmoloģiskā vertikālē, bet arī horizontālē – ar Latvijas vēsturē izsāpēto un saprasto laika izjūtu, plūdumu. Es pat teiktu – ar nemitīgi paceltu skatu debesīs un ar kājām, kas zābakos iestigušas pirmās salnas dubļos. Šāds reālisms ir mums raksturīgs, un tas uzrunā pasauli.
15. martā Latvijas Radio kora sniegumā pirmatskaņojumu piedzīvos jūsu jaundarbs ar mūka Atona Siluāna vārdiem. Kas aizveda līdz šim pareizticīgo svētajam?
Sigvards Kļava iedeva Siluāna grāmatiņu, un es visai rezervēti to lasīju, jo man kā rūdītam baznīcēnam, kurš studējis teoloģiju, daudz kalpojis mazās lauku baznīciņās un katedrālēs, iepazinis dažādu konfesiju ikdienu un studējis Mesiāna un citu autoru dzīvi, nekad neceltos roka sacīt: “Tas ir svētais, bet tas nav.” Jo cita sirdī neielīdīsi.
Līdzīgus garīga satura rakstus un apcerējumus, kuru autori bijuši gan svētie, gan, piedodiet, mazāk svēti, biju lasījis jau daudz. Bet visu cieņu autoram! Turklāt ne tikai igauņu komponists Arvo Perts, ar kuru pēdējoreiz saskrējos Rīgas lidostas labierīcībās, savos darbos daudz izmantojis svētā Atona Siluāna rakstītos tekstus.
Lasīju, pārlasīju un domāju, kuras lappuses rindas varētu iegulties mūzikā, un tomēr – nekā! Bet tad atšķīru grāmatas ievadvārdus un tajos notvēru un sajutu pašu autoru, ko biju arī meklējis!
Neba pareizie un uz taisnā ceļa uzvedinošie teksti, bet gan viņa atzīšanās mani pārsteidza.
Siluāns baznīcēns rakstīja: “Manas domas ir izdzīvotas gadiem. Par maniem rakstiem, par kļūdām, par visu man piedodiet! Bet, kad rakstu vārdu, tad nākamo vēl nezinu – kas piedzimst manī, to arī rakstu.” Viņa zīmuļa lokiem pār papīru švīkstot, doma dzimst un iedzimst vārdā. Es varu teikt – kamēr rakstu, tikmēr dzīvoju.
Kā jūs pats raksturotu tapušo darbu?
Jaundarbs ir kā neliela epizode no Siluāna garās dzīves. Bet šī epizode atkārtojusies gandrīz vai ik dienas, jo viņš daudz rakstīja. Un tieši šī rakstīšana, šķiet, bijusi kā medijs, Siluānam gaisā notverot kaut ko no dievišķā visuma. Visums – ēterisks un acumirklīgs; cilvēka gars domu satver arī teju acumirklīgi, bet tas arī viss, jo zemišķais paģēr laiku, papīru un zīmuli. Un šī rakstīšana un apcerēšana, viņam papīru pieturot un rakstot, manā iztēlē uzglezno viņu kā īstenu brāli Kristū.
Kādi mūzikas raksti ar skatu uz nākotni ir jūsu radošajā visumā pašlaik?
Latvijas unikālais instrumentālais ansamblis “Altera Veritas” šogad svin 20 gadu jubileju – rakstīšu viņiem jaundarbu, kura pirmatskaņojums būs rudenī. Top arī saksofona koncerts Oskaram Petrauskim un Liepājas simfoniskajam orķestrim.
2020. gadā Jaunzēlandē notiks Pasaules koru simpozijs, kurā esmu ielūgts vadīt meistarklasi, kā arī programmā iekļauta mana “Vulkānu simfonija”. Nākamgad pirmatskaņojumi lieliem jaundarbiem – 40 minūšu vokāli simfonisks opuss Ķīnas kolektīviem, liturģiskās “Vesperes” kādam ASV profesionālajam korim. Pāris gadus rakstīšu baletu par Plejādēm – tas ir laikietilpīgs process.
Koncerts “Dievišķais klusums”
* Notiks 15. martā, plkst. 19 Sv. Jāņa baznīcā.
* Piedalīsies: Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava, solisti Mihails Čuļpajevs, Ivo Krūskops.
* Programmā: Dž. Makmilans, A. Maskats, A. Momotenko, T. Mansurjans, Ē. Ešenvalds, J. Karlsons.
