Sandra Vensko: Par latviešu tautas izdzīvošanu un nākotni būtu jārunā katru dienu 4
Svētku fonā šķita nožēlojami, ka Valsts prezidenta kancelejai nācās atvainoties par katram latviski runājošam tik saprotamo vārdu salikumu “latviešu tauta”. Šoreiz nav tik daudz runa par nekaunību no šovinistu puses, bet par to, kā rīkojamies mēs. Visbēdīgākais, ka nav neviena, kurš šajā situācijā aizstāvētu savu valsti, savu tautu un tās prezidentu. No latviešu puses – pakļāvīga klusēšana. Spriedelējumi, cik laba vai slikta bijusi uzruna, taču būtiskākais palicis maliņā.
Radošā inteliģence – tā, kas gadu desmitiem aizstāvējusi valodu, kultūru, veidojusi nācijas pašapziņu – šobrīd klusē, vēl ļaunāk – sludinot liberālismu, skaidri nenorāda, kādas tad Eiropas vērtības ir jākopj, ja primārais, šajā gadījumā – valsts valoda, Latvijā daudzviet neeksistē un bīstamajam vārdu salikumam “latviešu tauta” var piepušķot, ko vien vēlas. Valsts Satversme runā par nacionālu valsti, un visos laikos tieši inteliģence ir tā, kas rada idejas un tās nodod tālāk. Kāda ir Latvijas inteliģences paustā ideja šodien – prasības politiķiem pildīt tautas gribu?
Valsts neatkarība gājusi rokrokā ar latvisko, un visu nozaru kultūras cilvēki allaž bijuši tie, kuri veidojuši valsts tēlu un politikas matricu. Savulaik Kārlis Skalbe, viens no latviskākiem un patriotiskākiem dzejniekiem, teicis: “Kamēr mums būs nacionālā neatkarība, mums būs arī cilvēciskā brīvība.” Iedzīvotājos patriotisms vai nu ir, vai arī tā nav, bet pēdējā gadījumā bezjēdzīga bijusi vēlme radīt savu valsti, graša vērti bijuši aicinājumi tautai cīnīties par savu zemi un brīvību. Pirms gadsimta izdzīvotas Ziemassvētku kaujas, izciestas mokas un lietas sāpju asaras, apraudāti dēli un meitas, saņemti sodi, ļaudis pakļauti pazemojumam, ar pirkstu bakstīts acī, ka esi latvietis. Tomēr mums joprojām ir sava valsts. Latvijas Televīzija Vecgada vakarā uzbūra latvisku šībrīža ainu – Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Iveta Vējone mājīgā gaisotnē uzrunāja skatītājus ar vienkāršu un uzmanīgi izraudzītu tekstu. Nākamajā dienā lasītāji portālos uzzināja, ka prezidenta kundzes teiktais cilvēkus satraucis un teiktais izraisījis skandālu. Valsts nelabvēļi, subtitros saskatījuši kļūdu, nekautrējās skaļi pavēstīt par krievvalodīgo aizskartajām jūtām. Piepeši Latvija nokļuva informatīvajā telpā ar izdomātiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ar apgalvojumu, ka jau tā sašķelto sabiedrību vēl vairāk šķeļ uzrunā it kā paustais nacionālisms. Pirmajā janvārī masu mediji krieviski runājošajam lasītājam iebaroja ne tikai sašutumu par kļūdaini iztulkotu tekstu, bet atļāvās vēl vairāk – svētku noskaņojumā nekautrējās aizrunāties līdz rusofobijai, kas valdot Latvijā. Krievu valodā lasošajai auditorijai kārtējo reizi piespēlēja “vainīgos” latviešus, ar latviešu valodas ieroci bija panākts kārtējais māņu manevrs, nākotne šajā neglītajā nomelnošanas politikā parādījās kā uz delnas. Faktiski ar skaļu virsrakstu par skandālu ziņās krievu valodā pavīdēja raksts, kas vistiešākajā veidā bija vērsts pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem. Lasot ziņu par uzpūsto sašutumu, pirmā doma bija – cik ērti un izdevīgi nezināt valsts valodu. Nekas tāds nebūtu iespējams, ja mums būtu pašapziņa un lepnums par savu valodu un valsti. Vācijas kanclere Angele Merkele savā uzrunā piemin visus lojāli domājošos ar vārdiem “mēs – vācu tauta”, ar “mana mīļā igauņu tauta” savu gadumijas uzrunu pirms diviem gadiem noslēdza Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Vecgada vakara notikums ir tikai piemērs tam, ka esam samierinājušies, izdabājam, protam pieklājīgi atvainoties par katru pat iedomātu kļūdu. Bet pēc būtības aizmirstam, ka valsts kodols ir tās rašanās ideja un grūtā brīdī to nosargāt sakļaujas visi lojāli domājošie iedzīvotāji. Jā, 21. gadsimtā, atrodoties starp lielām un agresīvām nācijām, mēs trīcam par to, ka esam latvieši. Taču par latviešu tautas izdzīvošanu un nākotni būtu jārunā katru dienu, lai reālpolitikas veidotāji ik mirkli nevarētu pazemot ikvienu, paslēpjoties aiz demokrātijas svētā vārda.
Izceltais citāts: “Esam samierinājušies, izdabājam, protam pieklājīgi atvainoties par katru pat iedomātu kļūdu.”
