Kamēr mājas tepat aiz kalna. Inas Strazdiņas reportāža no Sīrijas robežvalsts Libānas 0
Anūta ir neliels, kalnains ciemats Libānas dienvidu pusē. Tur var nokļūt aptuveni pusotras stundas braucienā no galvaspilsētas Beirūtas. Agrā pusdienlaikā te ir visai tukšs un kluss. Pa centrālo ceļu, kas ar strauju līkumu stāvus dodas lejup, ik pēc brīža aizrūcina automašīna, kādā pagalmā notiek celtniecības darbi, dūc cementa maisītājs. Stāvās ielas abās malās izkārtojušies pārtikas un saimniecības preču veikali, lejāk, ielas pašā līkumā – skārnis, pie kura lielajiem, platajiem logiem dzelzs āķos karājas sārti kautķermeņi. Anūta dzīvo vienkāršu, ikdienišķu Libānas ciemata dzīvi, taču kopš Sīrijas kara, tāpat kā daudzās citās Libānas pašvaldībās, te iedzīvotāju kļuvis vairāk. Šī ir viena no vietām Libānas kartē, kas uzņēmusi un izmitina sīriešu bēgļus.
Mitekļi – garāžās, noliktavās, klajos laukos
Ar Anvaru Osmanu satiekamies Anūtas centrā. Sirmais vīrs ādas mētelī ir vietējais uzņēmējs un strādā arī pilsētas pašvaldībā. Anvars sasveicinās krieviski, jo pirms daudziem gadiem studējis Maskavā. Arī viņa drauga sieva ir no Maskavas, un Anūta, kā vēlāk uzzinu, ir pazīstama ar visai ievērojamu krievu kopienu un jauktām ģimenēm. Anvars atbraucis pretī, lai rādītu ceļu uz vienu no Sīrijas bēgļu apmetnēm.
Sekojam viņam pa kalnainu zemes ceļu, kas pamazām ved dziļāk skrajā mežā. Pēc īsas līkumošanas nonākam pakalnā, no kura paveras gleznains skats uz ciematiem tālumā, pakalnu sānos un ielejās. Akmeņainā laukuma malā izvietojies no plastmasas, plēvēm un papes sastutētu namiņu puduris, starp kuriem skraida un spēlējas bariņš bērnu. Pakalnā augstāk starp kokiem izvietotas lielas pelēkas ūdens mucas. Tās te atgādājuši ANO darbinieki. Viņu piešķirti ir arī materiāli mītņu izveidošanai, tādēļ uz tiem vietām labi redzami ANO Bēgļu aģentūras logo lielie zilie burti. ANO iekārtojusi arī sanitāros mezglus, ūdens piegādi mājokļiem.
Šī apmetne ir izveidota uz privātas zemes, tāpat kā ļoti daudzas citas līdzīgas valstī. Libānā nav oficiālu valsts iekārtotu bēgļu nometņu kā, piemēram, Turcijā vai Jordānijā. Te, kā vēlāk stāstīs ANO Bēgļu aģentūrā, apmešanās vietas sīrieši ir atraduši un izveidojuši paši. Bieži tās ir šādas brīvas, privātas zemes, kur paši pamazām saceļ mājokļus, vai arī garāžas, noliktavas, pamesti vai nepabeigti dzīvokļi, nami, kuros var rast patvērumu. Tā kā sīriešu bēgļi ir izklīduši un izkaisīti pa visu valsti, tad starptautiskajām un nevalstiskajām organizācijām nākas nopūlēties, lai viņus uzmeklētu un piedāvātu palīdzību.
Ar metāla krāsniņu istabas vidū
Šajā Anūtas pakalnā apmetušies ap 40 bēgļu. Dienas vidū te ir visai tukšs. Anvars Osmans stāsta, ka tas tādēļ, ka vairākums te dzīvojošo strādā. Viņi ir atraduši vienkāršus darbus lejā, ciematā. Mājās ir tikai piecdesmit gadu vecais Abdekarims ar ģimeni. Viņam ir astoņpadsmit bērnu, no kuriem trīs ir dzimuši šajā nometnē. Tik lielu ģimeni uzturēt nav vienkārši. Vīrietis stāsta, ka dara sezonālus darbus, tādēļ gada aukstākajos mēnešos ar iztikšanu ir grūtāk. Bet labos laikos dažādos darbos ciematā var nopelnīt pat 600 dolāru mēnesī. Viņš ir no Sīrijas pilsētas Idlibas, kurā, kamēr pie varas būs prezidents Bašars al Asads, atgriezties būšot neiespējami, jo ikvienu no turienes aizbēgušo vīrieti armija saņemtu ciet un ieslodzītu. No šīs pašas pilsētas ciematā ir vēl citi bēgļi, un, vēlāk satikti, viņi izsaka līdzīgas bažas.
Mājās ir arī Abdekarima sieva Mērija, kas apmetusies vienīgajā nabadzīgā mitekļa siltajā istabā. Tās vidū ar taisnu, garu skursteni, kas ietiecas griestos, kuras maza, šaura metāla krāsniņa. Mērija sēž uz rakstainiem tepiķiem izklātas grīdas raibā garā kleitā, vilnas jakā un basām kājām. Viņas matus nosedz cieši satīts lakats. Visas dzimtas sievietes, kuras satieku arī citās istabās, saka – ja būtu iespējams, Sīrijā atgrieztos uzreiz. “Man pietrūkst absolūti visa, kas bija mājās,” saka Asnu, kura ir Abdekarima radiniece. Viņa arī apsēdusies pie mazas metāla krāsniņas kopā ar savu jaunāko septiņgadīgo meitu. Otra, padsmitniece Jasmīna, rosās virtuvē.
Izglītība kā aizsardzība
Anūta Sīrijas bēgļu stāstā nešaubīgi ir labais piemērs, jo, par spīti ārkārtīgi nabadzīgajiem, šaurajiem un visādā ziņā ļoti grūtajiem dzīves apstākļiem, šeit dzīvojošie var izjust arī vietējās pašvaldības un starptautisko organizāciju atbalstu. Libānas valdība nesen ir izdevusi likumu, kas paredz skolās izveidot divu plūsmu izglītības sistēmu, proti, libāniešu bērni mācās no rīta, bet sīrieši nāk uz vakara maiņu.
Libāna, kurā izglītības iegūšana ir teju nacionālais lepnums un kur skolās jau no mazotnes apgūst vismaz divas svešvalodas – angļu un franču –, saprot, ka milzīgs drauds būtu valstī augoša, jaunu, spēcīgu cilvēku paaudze, kuri ne vien dzīvo neapskaužamos apstākļos, bet arī neiegūst izglītību un var viegli kļūt par ekstrēmistu upuriem un nemiera cēlājiem. Arī Anūtas skolā ir izveidotas divu plūsmu mācības, un bērni no šā bēgļu nometnes pakalna ar autobusu katru dienu tiek nogādāti vietējā skolā.
Mācības sāk no pirmā burta
Anūtas skolā mācās ap 140 bērnu. Sīrieši piepilda divas klases, kopumā ap 40 bērnu. Skolas direktors Rašids Abdallahs, kurš pie viena ir arī fizkultūras skolotājs un mani sagaida kabinetā, kur plauktos dižojas spoži, vēderaini sporta sacīkstēs gūti kausi, stāsta, ka ar sīriešu bērniem ir jāstrādā citādi.
Vispirms viņiem jaunums ir franču valoda, jo to atšķirībā no Libānas skolās tik intensīvi neapgūst. Daudzi bērni kara dēļ vairākus gadus vispār nav apmeklējuši skolu, līdz ar to viņiem visu nākas mācīties no jauna. “Viņi ir traumēti un izmocīti,” saka R. Abdallahs. Ar disciplīnu problēmu neesot, un libāniešu un sīriešu bērni arī sadzīvo labi. Divu plūsmu mācības gan no skolas prasa pamatīgus ieguldījumus un pūliņus, jo ilgāk nākas nodarbināt arī skolotājas, kas, tiesa, strādā ar lielu entuziasmu.
Ar mieru sēdēt cietumā
Bērni ir gatavi atrast kopīgu valodu ikvienā teritorijā, bet grūtāk ir ar pieaugušajiem. Vēlīga pret izglītību, Libānas valdība tomēr nav gatava izdarīt izņēmumus darba tirgū. Cienījamu arodu pratušam un dzimtenē strādājušam sīrietim tādu pašu darbu atrast Libānā faktiski nav iespējams. Ciematos un mazākajās pilsētās ienācēji atrod gadījuma darbus. Galvaspilsētā Beirūtā celtniecības objektos lielākoties strādā tikai sīrieši, un bieži tas ir nelegāli. Sīrietim nav iespējams oficiāli dabūt, piemēram, autobusa šofera darbu, taču slepus tas ir izdarāms, tiesa, līdz pirmajai avārijai vai dokumentu pārbaudei. Ja pieķer, var draudēt izraidīšana, taču, kā stāsta vietējie, daudzi ir ar mieru sēdēt cietumā, cik ilgi vien iespējams, lai tikai nebūtu jāatgriežas mājās, kuru visbiežāk vairs nav.
Libānieši sīriešos saskata nelabvēlīgu konkurenci. “Ik pa laikam abu grupu starpā pieaug spriedze, jo sīriešus Libānas iedzīvotāji, kuri paši ļoti cīnās par darba iespējām, uzskata par apdraudējumu darba tirgū. Šī jau daudzu gadu ilgā Sīrijas bēgļu krīze ir radījusi pamatīgu slogu īpaši robežai tuvu esošajās pašvaldībās. Ir dažas pašvaldības, piemēram, Bekas ielejā, kur dzīvo vairāk bēgļu nekā pašas Libānas iedzīvotāju,” saka ANO Bēgļu aģentūras pārstāve Beirūtā Lisa Abou Haleda.
Iztiek ar trim dolāriem dienā
No visiem pusotra miljona sīriešu bēgļiem, kas ir oficiāli reģistrēti ANO aģentūrā, vismaz septiņdesmit procentu dzīvo krietni zem Libānas nabadzības līmeņa, iztiek tikai ar trim dolāriem dienā un teju visi jeb deviņdesmit procenti cilvēku ir dziļos parādos, kas izveidojušies, maksājot par bēgšanu, dzīvesvietu, pārtiku, medicīnu.
“Visiem palīdzēt mēs nevaram, bet cenšamies sasniegt vismaz tās ģimenes, kam klājas visgrūtāk,” saka ANO Bēgļu aģentūras darbiniece Tatjana Audi, kas strādā vienā no grūtākajiem reģioniem – Bekas ielejā tuvu Sīrijas robežai.
Viņa izrāda bēgļu uzņemšanas centru, kas iekārtots bijušajā sulu fabrikā, kuras angāri pielāgoti jaunajām vajadzībām. Kad esmu centrā, ir pēcpusdiena un telpās rosās tikai darbinieki, bet no rīta te esot bēgļu pilns. Lielās zālēs divos angāros, kuru vidū pie griestiem piekārts televizors laika īsināšanai, viņi sēž uz ziliem plastmasas krēsliem un gaida savu kārtu uz iztaujāšanu, kuras laikā atsevišķās no citu acīm slēgtās telpās ANO pārstāvji noskaidro viņu personību, ģimenes situāciju un dzīvesstāstu, un, ja patvēruma lūdzēji atbilst ANO palīdzības kritērijiem, katra ģimene var pretendēt uz 170 dolāru lielu pabalstu mēnesī, ko var iztērēt pēc saviem ieskatiem. “Viņi var izvēlēties, kā tērēt: maksāt īri vai ārstam vai nopirkt drēbes, ēdienu, tā ir viņu brīva darīšana,” saka T. Audi.
Gumijas bumba pret pildspalvu
Uz šo centru visvairāk nāk cilvēki, kuri apmetušies netālajās nometnēs. Viena tāda izveidota dažu minūšu brauciena attlumā no ANO centra. Līdzīgos no plastmasas un plēves sastutētos mājokļos kā Anūtas kalnā te mīt ap divtūkstoš cilvēku. Lai gan nometnē var brīvi iebraukt pa grantētu ceļu, nogriežoties no galvenās maģistrāles, ar ģimenēm runāt var vienīgi, saskaņojot to ar vietējo uzraugu, kurš tobrīd nav uz vietas. Taču katrs ienācējs no malas šeit ir kā glābšanas salmiņš. Arī mani apstāj nepārprotami norūpējušies cilvēki, kuri rāda dokumentu lapas, kas vairs neesot derīgas un līdz ar to viņi vairs nevarot saņemt ANO atbalstu.
Arī no šīs nometnes daudzi dodas meklēt darbu tuvākajā pilsētā, un uzzinu, ka to arī atrod pat tad, ja ANO pabalsts liedz iesaistīties darba tirgū. Šajā salīdzinoši lielajā nometnē liela daļa bērnu atšķirībā no Anūtas skolu neapmeklē. To arī uzzinu, aprunājoties ar dažām ģimenēm par spīti tam, ka neesmu saņēmusi atļauju no uzrauga. Dienas vidū skolas vecuma zēni dzenā bumbu, klīst bariņos, meitenes nēsā mazākos bērnus vai vienkārši sēž pie nabadzīgo mitekļu ieejas.
Aiz dārza, kas bēgļu nometni nodala no pilsētas, satieku Abdo Sahjonu. Viņš ir garš, stalts, iesirms vīrs, kam pieder automazgātava. “Mēs esam milzīgas dilemmas priekšā,” saka Abdo, un saruna ar viņu liecina, ka libāniešiem nav vienkārši samierināties ar šo situāciju. “Protams, viņiem šis ir smags laiks. Viņi ir pametuši savu zemi ar basām kājām un tukšām rokām, taču daudzi no viņiem tagad dzīvo zogot. Visi to zina, arī policija.” Saku Abdo, ka nometnē satikām kādu, kurš, piemēram, ir taksometra šoferis, un, ja viņam būtu darbs, tad viņš pilnīgi noteikti nezagtu. “Vairākums sīriešu darbu arī atrod. Es zinu cilvēkus, kuri saņem gan ANO atbalstu, gan arī strādā, lai gan nedrīkstētu. Protams, tas gan nav tāda līmeņa darbs kā Sīrijā, jo šeit, piemēram, par taksometra šoferi strādāt nevar, bet var atrast kādu citu darbu,” Abdo ir stingrs.
Eiropas virzienā nelūkojas
“Izmisumā cilvēks ir gatavs uz visu,” saka mani paziņas Beirūtā, kuri katru dienu redz gados jaunus vīriešus ielu malās un krustojumos jau no agra rīta gaidām, ka kāds apstāsies un nolīgs sīkiem darbiem, bērnus, kuri izmisīgi cenšas pārdot puķes, saldumus vai pie lielveikaliem lūdzas centus, jaunas sievietes, kuras ar mazuļiem rokās sēž uz Beirūtas šaurajām ietvēm izstieptu roku. Sīrijas karš arī Libānas galvaspilsētā ir ienesis izmisuma elpu un vēlmi par visu varu izdzīvot.
Gan iepriekš no automazgātavas īpašnieka, gan no vēlāk citiem sastaptajiem Beirūtā dzirdu sakām, ka pat tad, ja Sīrijas pamiers ieilgs un sīriešiem būs iespējams atgriezties mājās, daudzi izšķirsies to drīzāk nedarīt, vismaz ne uzreiz, jo gluži vienkārši jau tā milzu iekrātie parādi jeb pilnīga nabadzība neļaus pat sapņot par mitekļa atjaunošanu. Kas notiks tālāk, ir liela, smaga mīkla, uz ko pagaidām nespēj atbildēt neviens. Taču vismaz Libānā gan no ANO darbiniekiem, gan libāniešiem, gan pašiem Sīrijas bēgļiem visbiežāk dzirdu, ka par došanos uz Eiropu vai kādu citu pasaules malu te neviens nedomā, kamēr te ir ģimene, visi tuvinieki un Sīriju ir iespējams ja ne redzēt, tad vismaz zināt, ka tā ir tepat aiz kalna.
