Eiropas virzienā nelūkojas 0
“Izmisumā cilvēks ir gatavs uz visu,” saka mani paziņas Beirūtā, kuri katru dienu redz gados jaunus vīriešus ielu malās un krustojumos jau no agra rīta gaidām, ka kāds apstāsies un nolīgs sīkiem darbiem, bērnus, kuri izmisīgi cenšas pārdot puķes, saldumus vai pie lielveikaliem lūdzas centus, jaunas sievietes, kuras ar mazuļiem rokās sēž uz Beirūtas šaurajām ietvēm izstieptu roku. Sīrijas karš arī Libānas galvaspilsētā ir ienesis izmisuma elpu un vēlmi par visu varu izdzīvot.
Gan iepriekš no automazgātavas īpašnieka, gan no vēlāk citiem sastaptajiem Beirūtā dzirdu sakām, ka pat tad, ja Sīrijas pamiers ieilgs un sīriešiem būs iespējams atgriezties mājās, daudzi izšķirsies to drīzāk nedarīt, vismaz ne uzreiz, jo gluži vienkārši jau tā milzu iekrātie parādi jeb pilnīga nabadzība neļaus pat sapņot par mitekļa atjaunošanu. Kas notiks tālāk, ir liela, smaga mīkla, uz ko pagaidām nespēj atbildēt neviens. Taču vismaz Libānā gan no ANO darbiniekiem, gan libāniešiem, gan pašiem Sīrijas bēgļiem visbiežāk dzirdu, ka par došanos uz Eiropu vai kādu citu pasaules malu te neviens nedomā, kamēr te ir ģimene, visi tuvinieki un Sīriju ir iespējams ja ne redzēt, tad vismaz zināt, ka tā ir tepat aiz kalna.
