Gumijas bumba pret pildspalvu 0
Uz šo centru visvairāk nāk cilvēki, kuri apmetušies netālajās nometnēs. Viena tāda izveidota dažu minūšu brauciena attlumā no ANO centra. Līdzīgos no plastmasas un plēves sastutētos mājokļos kā Anūtas kalnā te mīt ap divtūkstoš cilvēku. Lai gan nometnē var brīvi iebraukt pa grantētu ceļu, nogriežoties no galvenās maģistrāles, ar ģimenēm runāt var vienīgi, saskaņojot to ar vietējo uzraugu, kurš tobrīd nav uz vietas. Taču katrs ienācējs no malas šeit ir kā glābšanas salmiņš. Arī mani apstāj nepārprotami norūpējušies cilvēki, kuri rāda dokumentu lapas, kas vairs neesot derīgas un līdz ar to viņi vairs nevarot saņemt ANO atbalstu.
Arī no šīs nometnes daudzi dodas meklēt darbu tuvākajā pilsētā, un uzzinu, ka to arī atrod pat tad, ja ANO pabalsts liedz iesaistīties darba tirgū. Šajā salīdzinoši lielajā nometnē liela daļa bērnu atšķirībā no Anūtas skolu neapmeklē. To arī uzzinu, aprunājoties ar dažām ģimenēm par spīti tam, ka neesmu saņēmusi atļauju no uzrauga. Dienas vidū skolas vecuma zēni dzenā bumbu, klīst bariņos, meitenes nēsā mazākos bērnus vai vienkārši sēž pie nabadzīgo mitekļu ieejas.
Aiz dārza, kas bēgļu nometni nodala no pilsētas, satieku Abdo Sahjonu. Viņš ir garš, stalts, iesirms vīrs, kam pieder automazgātava. “Mēs esam milzīgas dilemmas priekšā,” saka Abdo, un saruna ar viņu liecina, ka libāniešiem nav vienkārši samierināties ar šo situāciju. “Protams, viņiem šis ir smags laiks. Viņi ir pametuši savu zemi ar basām kājām un tukšām rokām, taču daudzi no viņiem tagad dzīvo zogot. Visi to zina, arī policija.” Saku Abdo, ka nometnē satikām kādu, kurš, piemēram, ir taksometra šoferis, un, ja viņam būtu darbs, tad viņš pilnīgi noteikti nezagtu. “Vairākums sīriešu darbu arī atrod. Es zinu cilvēkus, kuri saņem gan ANO atbalstu, gan arī strādā, lai gan nedrīkstētu. Protams, tas gan nav tāda līmeņa darbs kā Sīrijā, jo šeit, piemēram, par taksometra šoferi strādāt nevar, bet var atrast kādu citu darbu,” Abdo ir stingrs.
