Kamēr mājas tepat aiz kalna. Inas Strazdiņas reportāža no Sīrijas robežvalsts Libānas 0
Anūta ir neliels, kalnains ciemats Libānas dienvidu pusē. Tur var nokļūt aptuveni pusotras stundas braucienā no galvaspilsētas Beirūtas. Agrā pusdienlaikā te ir visai tukšs un kluss. Pa centrālo ceļu, kas ar strauju līkumu stāvus dodas lejup, ik pēc brīža aizrūcina automašīna, kādā pagalmā notiek celtniecības darbi, dūc cementa maisītājs. Stāvās ielas abās malās izkārtojušies pārtikas un saimniecības preču veikali, lejāk, ielas pašā līkumā – skārnis, pie kura lielajiem, platajiem logiem dzelzs āķos karājas sārti kautķermeņi. Anūta dzīvo vienkāršu, ikdienišķu Libānas ciemata dzīvi, taču kopš Sīrijas kara, tāpat kā daudzās citās Libānas pašvaldībās, te iedzīvotāju kļuvis vairāk. Šī ir viena no vietām Libānas kartē, kas uzņēmusi un izmitina sīriešu bēgļus.
Mitekļi – garāžās, noliktavās, klajos laukos
Ar Anvaru Osmanu satiekamies Anūtas centrā. Sirmais vīrs ādas mētelī ir vietējais uzņēmējs un strādā arī pilsētas pašvaldībā. Anvars sasveicinās krieviski, jo pirms daudziem gadiem studējis Maskavā. Arī viņa drauga sieva ir no Maskavas, un Anūta, kā vēlāk uzzinu, ir pazīstama ar visai ievērojamu krievu kopienu un jauktām ģimenēm. Anvars atbraucis pretī, lai rādītu ceļu uz vienu no Sīrijas bēgļu apmetnēm.
Sekojam viņam pa kalnainu zemes ceļu, kas pamazām ved dziļāk skrajā mežā. Pēc īsas līkumošanas nonākam pakalnā, no kura paveras gleznains skats uz ciematiem tālumā, pakalnu sānos un ielejās. Akmeņainā laukuma malā izvietojies no plastmasas, plēvēm un papes sastutētu namiņu puduris, starp kuriem skraida un spēlējas bariņš bērnu. Pakalnā augstāk starp kokiem izvietotas lielas pelēkas ūdens mucas. Tās te atgādājuši ANO darbinieki. Viņu piešķirti ir arī materiāli mītņu izveidošanai, tādēļ uz tiem vietām labi redzami ANO Bēgļu aģentūras logo lielie zilie burti. ANO iekārtojusi arī sanitāros mezglus, ūdens piegādi mājokļiem.
Šī apmetne ir izveidota uz privātas zemes, tāpat kā ļoti daudzas citas līdzīgas valstī. Libānā nav oficiālu valsts iekārtotu bēgļu nometņu kā, piemēram, Turcijā vai Jordānijā. Te, kā vēlāk stāstīs ANO Bēgļu aģentūrā, apmešanās vietas sīrieši ir atraduši un izveidojuši paši. Bieži tās ir šādas brīvas, privātas zemes, kur paši pamazām saceļ mājokļus, vai arī garāžas, noliktavas, pamesti vai nepabeigti dzīvokļi, nami, kuros var rast patvērumu. Tā kā sīriešu bēgļi ir izklīduši un izkaisīti pa visu valsti, tad starptautiskajām un nevalstiskajām organizācijām nākas nopūlēties, lai viņus uzmeklētu un piedāvātu palīdzību.
