Kamēr japāņi strādā pie mūža vakcīnas, zinātnieki paredz pandēmijas galu, bet latviešiem priekšā lielā izvēle! Egila Līcīša feļetons 54
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēkiem, kuri regulāri nelieto mākslīgus līdzekļus spēcīga pacilājuma radīšanai, ikdiena ir visai nomācoša. Sabiedrības lielākā daļa pēdējos divus gadus ļāvusies pašplūsmai un pieradusi, ka visu ierobežo, kontrolē, regulē, reglamentē sanitārā diktatūra, izdodot epidemioloģiskos noteikumus un izsludinot ārkārtas stāvokli. Esam pamatīgi ieķēpājušies ar kovidu, un lipīgās slimības apkarošana sagādā lielus apgrūtinājumus dzīves kvalitātei.
Pesimismu mēģina kliedēt ar daudzsološām ziņām no ārpasaules. Japāņu virusologi strādājot, lai izgudrotu vakcīnu, kura būšot iedarbīga uz mūžu. Vienreiz sapotējies, un staigā sveiks un vesels. Arvien vairāk zinātnieku paredz, kad pandēmija beigsies – piemēram, ir minējums, ka augšupejošā infekcijas līkne kritīšoties februāra vidū, jo omikrons esot pēdējais dzīvotspējīgais SARS–CoV-2 variants, pārējie jaundzimušie vīrusa ģimenes locekļi nepabaroti miršot bada nāvē.
Arī mūsu infektoloģijas granddāma, profesore Dace Zavadska zina teikt, ka maskas varēsim noraisīt un ielocīt kumodēs vasaras sākumā, bet rudenī, pazaudējuši bijību pret Covid-19, spriņģosim bez distancēšanās kā kumeļi pļavā. Cilvēce būs kļuvusi brīva un imūna.
Taču tad TV ekrānā parādās veselības ministrs Pavļuts, kurš nostrādātā runas mākslas tehnikā paziņo, ka optimistiskās prognozes ir balstītas māņticībā, latviešiem jāpaliek ieslodzītiem četrās sienās, ārkārtējo situāciju pagarinot līdz martam.
Kadrā Pavļutu nomaina attālināti strādājošais Ministru prezidents Kariņš, kurš arī ir pastāvīgā dialogā ar sabiedrību, un apstiprina faktu – jāturas kā garnizonam ielenktā pilsētā, jo ārā šauj kā Donbasā, bombardē kā Kabulā, ir daudz kritušo. Pozitīvā bilde par pandēmijas izbeigšanos ir izkropļota, ziņas par vīrusa drīzu nāvi priekšlaicīgas un izbazūnētas.
Iedzīvotājus pārņem sanīkums, jo biedē epidemiologi, infektologi, tālredzīgi eksperti – ir skaidrs, ka uzvarēt kovidu nav iespējams, grieķu alfabēts būs jāiepazīst līdz pēdējam omegas burtam, un tā vien liekas, ka jāizlaiž 2022. gads, visi pirmssvētku laimes un prieka vēlējumi labākajā gadījumā attiecas uz 2023. gadu.
Tomēr akurāt pēc deviņiem mēnešiem aptuveni trešdaļa no vēl dzīvi palikušajiem Latvijas pilsoņiem pēdējiem spēkiem saņemsies, lai aizklibotu līdz iecirkņiem un ielaistu urnās biļetenus, balsojot 14. Saeimas vēlēšanās. Tāds notikumu pavērsiens mazliet satrauc pat saldi guļošos valdības miegapūžņus un rutīnā ierūsējušos krācējus, jo dažiem politiskajiem spēkiem, kuri pavisam atsvešinājušies no tautas, balsu ražas novākšanā var neveikties, kad saldās plūmes būs pasteigušies nolasīt citi.
Atkal iegriezīsies priekšvēlēšanu sapulču ritenis, tiks cilāti aktuāli jautājumi, par sarakstu palietotām lokomotīvēm virzīs dižus nācijas līderus. Vēlēt dosies daudzi nezinātāji, par ko balsot, kārtējoreiz maldoties trijās priedēs, iecirkņos ieradīsies tukšpauri, kuri izvēlē mocīsies kā astotajā klasē, kad nejaudāja tikt galā ar algebras kontroldarbu.
Sarūgtinājumu rada apstāklis, ka šoreiz uz starta līnijas nav neviena glābēja, mesijas, par kuru gatavi balsot miljoni. Jaunajā sortimentā garīgi mazliet bremzētiem vēlētājiem piedāvājumā ir veca, nospeķota Aināra liste, kura tiek vadīta ar nenogurstoša buļļa temperamentu un dūmojoša buldozera enerģiju, un partija “Haoss un nekārtības” ar bijušo nabadzīgo advokātu, frontmenu Aldi priekšgalā, vienkāršu kā džinsu drēbe, bet spējīgu uz apakštasītes pasniegt, ko vien līdzpilsoņi vēlas.
Pēc pārstāvības parlamentā laužas kreisie “Progresīvie” ar galvā iedētām liberastijas oliņām un centieniem samangot nenobriedušu jaunuļu balsis. Pieklājīgi sakot, “progresa spēku” mērķi sniedzas tālu pāri Latvijas robežām, šiem kosmopolītiem rūp bēgļu un transpersonu intereses vairāk nekā latviešu tautas vajadzības. Šajā gadījumā sliecos domāt – labāk, lai pār mums valda mūsu pašu muļķība nekā globālais stulbums un apsēstība.
Ideālā iznākumā nākamajā dienā pēc balsojuma ir cerība, ka nācijas vairākums būs atbalstījis konservatīvos spēkus ar raksturīgo uzskatu pastāvību, izturēšanās stabilitāti un iespēju uzticēties. Lai cienījamie vēlētāji atceras, kā gāja, kad tika dāvātas balsis forsēšanā pa galvu, pa kaklu izveidotai kinoaktiera partijai – rezultāts ir acīmredzams.
Līdz rudenim ir apdomas laiks. Raudzīsim, kuri ir latviskām interesēm pretdabiski spēki un kuri ir nacionāli domājoši politiķi, kam vērts ļaut turpināt darbu valsts vadībā. Oktobrī pārbaudīsim, cik lielas mūsu valstī ir patriotu skaitliskā sastāva rezerves.
