Ilze Sperga: Kamēr ir dzīvas izloksnes, tās nevajadzētu nokaut! 4
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ilze Sperga (1978) ir prozaiķe, dzejniece, literatūrzinātniece, aktīva sabiedriskā darbiniece. Dzimusi Varakļānos, dzīvojusi Viļānos un mācījusies Viļānu vidusskolā, studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur 2007. gadā iegūts doktora grāds filoloģijā, aizstāvot disertāciju par tēmu “Sievietes suicīds mūsdienu latviešu prozā”.
Darbojas biedrībā “Latgolys Studentu centrs”, ir bijusi tās valdes priekšsēdētāja. Pērn koordinēja pirmoreiz notikušo literāro prozas tekstu konkursu “Latgolys prozys skaitejumi 2020”.
Raksta pārsvarā latgaliski. Debijas stāstu krājums “Dzeiveiba” (2014) tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”, novērtēts ar latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks” par labāko sniegumu literatūrā (jāuzsver, ka autores literārais veikums ar šo balvu novērtēts vairākkārt – gan par labāko prozu, gan par spilgtāko publikāciju presē un internetā). I. Spergas stāsts “Manaškeņa” bija viens no trīs finālistiem konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2020”. Autores darbi (proza, dzeja, intervijas) izlasāmi latgaliešu kultūras ziņu portālā “lakuga.lv”, radio raidījuma “Kolnasāta” rubrikā “Vuordineica” viņa stāsta par dažādiem latgaliešu valodas vārdiem, to izcelsmi, bet savā blogā “naktineica.lv” vēsta par “dzeivi i cylvākim”.
Ir mūsdienu latgaliešu dzejas antoloģijas “Susātivs” (2008) redaktore, daudzu spilgtu latgaliešu autoru (Anna Rancāne, Valentīns Lukaševičs, Ingrida Tārauda, Sandra Ūdre, Ligija Purinaša, šogad būs arī Oskara Seiksta īstekstu krājums “Poetiski mesidži”) grāmatu redaktore.
– Pastāsti par savu redaktores darbu!
I. Sperga: – Savu misiju jūtu kā padomdevēja, kā ceļa rādītāja, pavadone. Iesaku vārdus, kas labāk iederētos, neko nelaboju tekstā, izņemot drukas un pareizrakstības kļūdas, bet komentāros piedāvāju variantus, un autors pats izvēlas, kurš vārds, forma, locījums viņam patīk. Kamēr mums ir dzīvas izloksnes, manuprāt, tās nevajadzētu nokaut. Piemēram, Anneles Slišānes grāmata “Tuoraga stuosti” iznāca ziemeļlatgaliski atbilstoši latgaliešu rakstu valodas ortogrāfijas normām. Cik tālu ir izloksne, cik tālu – literārā valoda, tas savā ziņā man kā redaktorei bija liels izaicinājums un atbildība.
– Ko tu pati šobrīd raksti?
– Valsts kultūrkapitāla fonds šogad man piešķīris stipendiju romāna “Mazaisbrāli” sarakstīšanai. Tas ir latviešu literārajā valodā, rakstu to jau no 1999. gada un bez noteikta termiņa nekad nepabeigtu, jo varu rakstīt bezgalīgi, tā gadu desmitiem ilgi ir bijusi mana brīvība. Tagad atliek pabeigt manuskriptu, kas ir pats sarežģītākais. Romāns vēsta par dzīvi mazpilsētā apmēram manā bērnībā, bet tā nav un nevar būt mana bērnība, jo vienmēr ir interesējis izdomāt, ne rakstīt no dzīves. Rakstīšanā man visvairāk patīk pacelšanās sajūta, radot pilnīgi jaunu pasauli, kas dzimst no nekā un tekstā dzīvo savu dzīvi.
Paralēli redzu, ka veidojas stāstu krājums latgaliski, taču pagaidām uzrakstīto krāju datorā. No šī krājuma arī ir stāsts “Kuopusti”, ko piedāvāju “KZ” lasītājiem. Reiz rakstīju dzeju, mani mēģina pierunāt izdot šo dzejoļu krājumu. Manuskripts faktiski jau ir gatavs, ja būs finansējums, tad domāšu, ko darīt tālāk.
– 27. aprīlis ir Latgales kongresa diena. Ar kādām sajūtām tu to sagaidi?
– Latgalīši Latvejai ir taida kai korsta buļba – nūreit navar, izspļaut žāl. Sanāk tāda kā mīcīšanās uz vietas – nevar ne atbalstīt, ne arī noliegt. Man ir prieks, ka šī diena ir kalendārā. Latgales pievienošanās – tas ir Latvijas sākums. Kāda būtu Latvija bez latgaliešiem? Pirmkārt, cilvēkresursu ziņā, cik būtu to latviešu, ja nebūtu latgaliešu?
Apvienošanās bija loģisks solis, kas tika izdarīts, un mūsu paaudzei tas jāturpina – savā ziņā apvienoties, savā ziņā saglabāt to īpašo, kas mums ir. Vīnaidi jau mes eisti nivīnam naasam vajadzeigi, mes asam tikai taida biomasa, bet, prūtams, ka juobyut vīnuotim. Žogorus pa vīnam salauž, a slūtu paraugi puorlauzt!
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam ielūkoties Ilzes Spergas stāstā “Kuopusti”.
Kuopusti
Kinā jei aizasirdēja, aizarēce i tod kai mauce ar ciervi tam večam, golva viņ aizrypuoja. Nūboukšēja kai kuopusta golva, kod rudinī pyrms šnitkavuošonys īnes ustobā, krauņ skaudzē pi bucys i goduos nūgrauduot. Gaļvenis palākdamys aizaveļ par pusi ustobys, lopys viņ pa gaisu.
Kinā to vīnkuorši. Beja vecs, napatyka vecs, mauci par golvu, īmi tuoļuok.
A ite. Zīma īt viersā, kuopusti naskuobāti, malnajai pyunei durovys izašīpušys. Tok sasaļs! A voi ta itai sluoperei kaida bāda. Ka tik pats syltumā. Tuš pi plitys i smird. Nu vot kas maisa apmaukt ustobys drēbis i tod kūrt plitu. Kai ļaudim. Nā. Otkon tei vatalina kopka mugorā, otkon pīsmedziejušuo uoža smoka — ar tū pošu sovetskū komžu izavolkoj pa uorīni, ar tū pošu i pi golda.
Nu voi ta ite kiuriejs vajadzeigs? Atnesi molku i, dui, pa celi! Kab tovys smokys te nabyutu! Mīreigā gorā izcaptu, kas jau capams. Div ūlenis kotram, taida šmuka galeite nu palendricys, atnastu ogūrčus nu pogroba.
Pi vīnys goris vēļ izdzeitu tū gūmeizu piec bucys i kuopustu. Pasūleitu čarkys. Šnitka nu cepļa viersa jau nūcalta. Taišni jauns mieness kalenderī. To saryugs putrā.
Nā. Jis kurynuos. Nu tok kurynoj, padla. Na smirdi.
Veneitei labi, veirs mudri nūmyra. Niu koč izapuciejuse staigoj. Jauni zuoboki, meita mieteli atdeve. Barišne! Bazneicā koč pyrmā ryndā i stoti! A voi ta nav pyrmā ryndā? Vysuos ekskursejuos pyrmuo: i iz Pūleju aizbrauce, i Skaistkaļni pi tūs čiuleišu, pat iz Aglyuni pi poša pāvesta. Koč buobys vaukše — nalaiss, nalaiss nivīna, tī tik vaļdeibai i pogostam vīta. Kai tod! Sataiseja sarokstu, apzvaneja ļauds, Veneite par tū zvaneituoju.
Nā, navaru meiluo. Žāl, nudi žāl. Dorba sātā daudz.
Valna buoba, dasasiejuse. Par apsmīkli niu zvonuos.
I itys par reizis izarīž kai keiļs. Kur tu brauksi. Kam tev vajag. Cik tys moksoj. Kam tev pāvests. Lai jis sēd sovā Romā, tu sovā. Skaiti puoterus sātā!
Puoterus jam. Pa besim vysus tovus puoterus!
Da i kaidūs ļaudīs. Tupelis izašīpušys. Staigoj par apsmīkli tymā nūšmukušajā šmigauneicā kai bobulīne. Rībās až. A nūpierksi kū jaunu, itei maule pusi goda grauzs. Cik moksuoja. Cik lela atlaide. Tai jau pasoki mož pusi cenys. Duorgi. Baileigi duorgi. Tfu.
Tai jau cylvāks lobs. Tik atbuods kai ryugtuo nuove.
A kai tu sissi nūst. Molku īnas. Iudini.
