Kamēr esam dzīvi, tikmēr žestikulējam 5
Prominenču pārpildītā Latvijas Universitātes Mazā aula trešdien meta kūleņus aiz prieka par profesores, pētnieces, Saeimas deputātes Janīnas Kursītes atgriešanos zinātniskās rakstniecības darba druvā ar jauno grāvēju “Zīmju valoda: latviešu žesti”. Grāmatas atvēršana notika trīs eksprezidentu – Gunta Ulmaņa, Valda Zatlera, Andra Bērziņa, vētrainu aplausu sagaidītā Anatolija Gorbunova, bijušo ministru, Augstākās padomes deputātu, profesoru grupas, pensionētu politiķu un pašreizējās deputācijas klātbūtnē. Rakstnieci pagodināja visu augstākās akadēmiskās aprindas, kur ikkatrs intelekts paceļas kā Pētertornis pāri parastiem telefonstabiem, novadnieks Jānis Streičs, lasītāji, Kursītes talanta cienītāji, cilvēki no tautas, kūciņu nolocītāji – daudzbērnu tēvs Marģers Martinsons un slavenais viesību bomzis. Dažu skaistu dziesmu autorei veltīja koris “Latvija” ar žestu lielmeistaru, diriģentu Māri Sirmo priekšplānā.
Profesore Kursīte iedziļinājusies ārkārtīgi plašā un vēsturiskā izpētes materiālā. Žestikulēšanu pazina neandertālieši kā gandrīz vienīgi iespējamo savstarpējo komunikāciju ar kromaņoniešiem, un tā ir ikdienā lietota parādība augstu attīstītas Rietumu civilizācijas pārstāvjiem, kad tie vēlas akcentēt vai ilustrēt verbāli pausto saturu. Dažkārt viens asi trāpīgi mērķēts žests izsaka vairāk par veselu teksta biezputru.
Kursīte mūs mācījusi pazīt senču māju, virtuvi, sadzīvi, valodu, izloksnes un tagad arī tipiski latviskās ķermeniskās kustības, ko esam mantojuši no priekštečiem un kas parāda, cik īpatnēja ir mūsu sabiedrība. Tai ir sava sena zīmju valodas saziņas sistēma, kas atšķirīga pat no tuvākajās kaimiņtautās pieņemtās.
Protams, ir internacionāli pazīstamas zīmes, kas viegli tulkojamas no Āfrikas līdz ziemeļpolam. Ar diviem pirkstiem var parādīt viktoriju vai dot zvērestu uz Bībeles. Reti kurais ne mū, ne mē nesapratīs, ko nozīmē knipis pazodē, viena pirksta rotēšana pie deniņiem vai triju pirkstu kombinācija. Šie žesti ir veci kā pati cilvēce. Indivīds sāk dot zīmes no mazotnes, rožsārtām pēdiņām gulēdams šūpulī, un nebeidz zīmju valodā kontaktēties, pārkāpis otrās bērnības slieksnim un saposies uz mūža mājām. Kamēr esam dzīvi, tikmēr žestikulējam. No virsskaņas ātruma dusmām līdz bezizmēra priekam – visu emociju diapazonu var parādīt bez skaņas, tikai ar īsu mīmiku vai sarīkojot veselu pantomīmu.
Arī politiķiem žestu pārvaldīšanas māksla nav sveša izpausme. Guntis Ulmanis atgādināja, ka Ivars Godmanis ir dzimis žestikulētājs, un arī publikas neizdzēšamā piemiņā ir bijušā premjera krāšņie solo ar bārdas paijāšanu un galvvidus ieskāšanu, kas, papildināta ar neatkārtojamām grimasēm, aizvien nozīmēja vienu un to pašu – kungi, man jums ir sliktas ziņas! Andris Šķēle pret zīmju valodu esot attiecies zinātniskāk, nevis spontāni. Instrumentējot verbāli izteikto, devis aizšifrētus, dažādi iztulkojamus mājienus, uzacu saraukšanu vai plecu paraustīšanu. Tomēr politiķa biogrāfijā visspilgtāk ierakstītais ir slavenais “Lagzdiņa žests”, vīru valoda, kam bija jānorisinās tīri privāti, Jānim pa Saeimas logu draudzīgi sarunājoties ar armijas biedru, nevis pūļa auditoriju.
Mūsdienās Saeimā novērojams, kā “Saskaņas” velniem sāk šaudīties aste, kad no runājamās katedras dzird nelaipnu vārdu par Kremli, un izteiksmīgi uz augšu paceltos īkšķus, kad deputātiem kārtējoreiz jābalso par tautas dzīves pasliktinājumiem. Skaidrs, ka nākamajās vēlēšanās uzvarēs tā brandža, kura visdziļāk pietupsies vēlētāju priekšā.
Kaut ķermeniski ziemeļnieki ir ievērojami “mazrunīgāki” nekā, teiksim, itāļi, latviešos ieprogrammētie žesti esot nācijas kods. Ērcīgi ļaunvēļi domā, ka mēs nekad netikšot vaļā no saliektās muguras pozas vai līšus uz vēdera valodas. Kas tā runā, lai lūsina acis. Kad cilvēks sāk rūkt, drebēt pie visām miesām un sabož spalvu, kur vien tā uzaugusi, tā ir nepārprotama signalizēšana – latvietis tūlīt uzbruks!
Citiem motorikas ekspertiem šķiet, ka tautiešiem raksturīgākā ir paura kasīšana, kas liecina par mūsu praktizēto septiņreiz nomērī, vienreiz nogriez politiku, un plaukstu berzēšana, kad kaimiņam nosprāgusi govs. Galīgi dimbā situācijā tūkstots latviešu vienosies kopus mīmikā – celt lūdzošas rokas pret debesīm. Bet parole par mūsu domāšanas dziļumiem droši vien ir uz krūtīm sakrustotas rokas, atslodzes brīdī noder nerātnie žesti un kaut ko nozīmē arī deguna rīvēšana un mēles izbāšana.
Līdz ar Janīnas Kursītes rokasgrāmatas klajā nākšanu mūsu Zinātņu akadēmija, augstākās mācību iestādes un politiskā elite atzinušas žestikulāciju par zinātni, mākslu, kultūru un sportu. Bet kam mums jāparāda garš deguns? Pieņēmumam, ka tas, kurš bez mitas smaida (bet smaids arī ir žests), pie latviešiem skaitās pamuļķītis. To nezinādams, mūžīgi starodams, tā pa Saeimu uzdrošinās pārvietoties tikai latvietis Hosams Abu Meri, kurpretī pārējie deputāti, grūši pūsdami, rauc pieri grumbās un izskatās pēc rūgumpodiem. Tumšos ziemeļos pie otra cilvēka vairāk jāiet ar gaišumu un jāņem Hosams par paraugu, secināja profesore Janīna.
