Kamanas nomainījuši bērnu ratiņi. Intervija ar kamaniņbraucēju Annu Orlovu 0
– Divdesmit pieci manas dzīves gadi bija veltīti tikai kamanām. Tagad viss ir pagriezies par 360 grādiem, ir par ko rūpēties, ir, kas gaida mājās, un dzīve kļuvusi pilnīgi citāda, – saka bijusī kamaniņbraucēja Anna Orlova.
Viņa no lielā sporta atvadījās pēc Vankūveras ziemas olimpiskajām spēlēm 2010. gadā. Anna neslēpj, ka aizgājusi ar rūgtumu sirdī.
– Neredzēju vairs perspektīvu un patiesībā biju norakstīta. Par mani teica – viņa jau ir veca, nav vērts ieguldīt darbu, tāpat nebūs nekāda labuma. Citu sportistu kamanas tehniski uzlaboja, bet par manējām neviens nelikās zinis. Kādas ir, ar tādām brauc. Nežēlastībā krita arī mana trenere un krustmāte Vera Zozuļa. Pēdējos gados sportā es vairs tikai eksistēju. Kā startēšu savās pēdējās olimpiskajās spēlēs, nevienu vairs neinteresēja, – saka Anna, kuras balsī gan tagad nekāds rūgtums nav saklausāms. Viņai šobrīd nemaz nav laika ļauties aizvainojumam, apcerēm par sportā aizvadītajiem gadiem un nerealizētajām iespējām. Jau pusgadu Anna ir māmiņa dēliņam Sandijam, kuru audzina kopā ar viņa tēti Raimondu. Anna arī trenē jaunos kamaniņbraucējus.
Pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm man radās tukšuma sajūta. Nezināju, ko darīt, ar ko aizpildīt savu laiku. Nevajadzēja vairs trenēties, strādāt pie kamanām.
– Pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm man radās tukšuma sajūta. Nezināju, ko darīt, ar ko aizpildīt savu laiku. Nevajadzēja vairs trenēties, strādāt pie kamanām.Divdesmit piecus gadus tas bija mans dzīvesveids – braucieni, nometnes, kamanu taisīšana, atpūta. Un pēkšņi tas viss beidzās. Sapratu – nekad vairs nebūs, kā bija, jāsāk jauns posms dzīvē. Es jau Stopiņu pagastā biju sākusi celt māju. Par panākumiem sportā man kā Stopiņu pagasta iedzīvotājai pašvaldība piešķīra zemesgabalu. Taču mājas celtniecība bija apstājusies, jo tolaik man vēl nebija ģimenes un tāpēc arī neizjutu vajadzību pašai pēc savas pajumtes. Tagad ir citādi, un ceram, ka šovasar varēsim sākt dzīvot savā mājā. Raimonds strādā Upeslejas internātpamatskolā par galdnieku un pats gatavo arī mēbeles mūsu mājai. Esam nolēmuši – kad māja būs gatava, tad arī apprecēsimies.
Pavaicāju Annai, vai viņa savulaik nav domājusi, ka arī viņas vīram noteikti jānāk no sportistu aprindām?
– Raimonds kādreiz amatieru līmenī ir spēlējis hokeju. Kad beidzu sportistes gaitas, viņš atviegloti noteica – beidzot vairs nebūs jāsalst trases malā. Neuzskatu, ka visiem cilvēkiem obligāti jāinteresējas par sportu. Manam brālim arī sports ir visai vienaldzīgs. Viņš brīnījās, kā es tik ilgus gadus varēju laisties lejā pa trasi. Brālim interesē tehnika, datori, katram var būt savas intereses. Manā dzimtā neviens nav bijis saistīts ar sportu. Kad gaidīju bērnu, mēs ar Raimondu spriedām – ja piedzims meita, būs kamaniņbraucēja, ja dēls, tad hokejists. Gribētu, lai dēls sporto, bet ar varu nespiedīsim to darīt. Es vienmēr esmu vēlējusies, lai mans vīrs būtu latvietis. Man grūti iedomāties kopdzīvi ar ārzemnieku. Mans tēvs pēc tautības bija baltkrievs, mamma – latviete. Tēvs ne vārda nerunāja latviski, bet mana vecmāmiņa nerunāja krieviski. Tā arī viņi abi dzīves laikā nespēja sarunāties.
Man nemaz nebija tik viegli pie viņa tikt, jo garie gadi, kas pavadīti uz ledus un tērptai vieglā kombinezonā, atstāja sekas uz veselību. Nezinu, kā vēl būtu, ja man nepalaimētos ar tik lielisku ārsti kā Dace Deližānova, kas grūtniecības laikā man veltīja īpašu uzmanību.
Anna sarunas laikā ik pa brītiņam ieskatās pulkstenī, jo šobrīd viņas dzīve pakļauta dēliņa barošanas reizēm.
– Man nemaz nebija tik viegli pie viņa tikt, jo garie gadi, kas pavadīti uz ledus un tērptai vieglā kombinezonā, atstāja sekas uz veselību. Nezinu, kā vēl būtu, ja man nepalaimētos ar tik lielisku ārsti kā Dace Deližānova, kas grūtniecības laikā man veltīja īpašu uzmanību. Gaidot mazuli, es neuzskatīju par vajadzīgu apmeklēt jauno māmiņu skolu, jo domāju, ka pati visu zināšu un pratīšu. Taču kļūdījos, jo, kad dēliņš piedzima, izrādījās – neko nemāku. Nesapratu, kāpēc viņš tik ļoti bļauj, biju stresā. Izmisuma brīžos zvanīju mammai, lai brauc palīgā. Tad sapratu – nu ir daudz trakāk, nekā man jebkad bijis trasē. Bet savus ledus trasē aizvadītos gadus nekādā ziņā nenožēloju, jo man patika ātrums un tā sniegtais adrenalīns. Ja kāds mans audzēknis dreb, ieraugot kamanas, un viņam ir bailes no ātruma, es saku – nav vērts, tur nekas nesanāks. Kamaniņu braucējam pirmkārt jābūt bezbailīgam, – uzskata Anna.
