Konkurenti spiego no latviešiem – kamaniņu sportistu vēsturiskā sezona 0
Pārmaiņas treneru brigādē, ieguldījumi tehnikā un ambīciju pieaugums – tas viss ļāvis spert būtisku soli uz priekšu Latvijas kamaniņu braucējiem, kuri aizvadījuši vēsturiski labāko sezonu, priecējot gan pieaugušo, gan junioru sacensībās.
Gāzi grīdā
Pasaules čempionātā Latvijas sportisti pirmo reizi ārvalstu trasēs ieguva divas godalgas – Elīza Cauce bija trešā sprintā, Kendija un Kristers Aparjodi un Andris un Juris Šici izcīnīja sudrabu stafetē. Eiropas čempionātā trešā vieta stafetē, bet Pasaules kausa izcīņas posmos latvieši uz pjedestāla kāpa 11 reizes individuālajās sacensībās un trīs – stafetē. Ne tikai brāļi Šici, bet arī pārējā komanda.
“Mēs katru gadu izdarām secinājumus, strādājam un, iespējams, paveicam krietni vairāk. Sākumā ar pāris sportistiem kaut ko jaunu mēģinājām, tagad, redzot pozitīvas tendences, komanda to dara visu gadu un testē, katram iespējams pamēģināt, ir atgriezeniskā saite ar sportistiem,” progresu skaidro Latvijas izlases treneris Mārtiņš Rubenis. “Kamaniņu sports ir interesanta taustīšanās, un es uzskatu, ka bez kāpšanas nezināmajā neko jaunu nevar uztaisīt. Ja mēģināsim kā citi, būsim visu laiku pussoli nopakaļus.
Šobrīd citas komandas rūpīgi pēta, ko un kā mēs darām, mēģina spiegot un kopēt. Tas liek domāt, ka esam uz pareizā ceļa un jāturpina pa to iet.”
Pieredzējušie Andris un Juris Šici aizvadīja savu labāko Pasaules kausa sezonu, ekipāžu konkurencē pjedestālā uzkāpjot piecas reizes. Trešā vieta kopvērtējumā ir viņu atkārtots labākais rezultāts.
Juris Šics: “Rezultāti rāda, ka strādājam pareizā virzienā. Renes sporta veidos pieredze nāk tikai par labu, svarīgi, lai patīk tas, ko dari. Trasēs pārbaudīti dažādi profili, un var ātrāk adaptēties. Fizisko formu trāpījām īstajā brīdī un startā bijām konkurētspējīgi. Optimistiski skatos uz nākotni, galvenais, lai veselība turas.”
Pasaules čempionāts brāļiem neizdevās, bet Juris norāda – pirmā brauciena laikā pasaulē nāca viņa otrais dēls un dzīvesbiedrei mājās veiksme bija vajadzīga vairāk.
Līdz šai sezonai Latvijas kamaniņu braucējiem Pasaules kausa individuālajās sacensībās nebija izdevies uzvarēt ne reizi, bet nu to paveica Šici, turklāt divas reizes, Elīza Cauce un Kristens Putins ar Imantu Marcinkēviču.
“Sākumā pat nespēju noticēt,” uzvaru Vinterbergā atceras Cauce. “Biju gan domājusi, ka būs grandiozāka sajūta. Mums ir teiciens – ja neesi pirmais, vienmēr var labāk. Šoreiz biju pirmā, bet jutu, ka varēju vēl mazliet labāk. Lielāks prieks par bronzu pasaules čempionātā, biju pat šokā.” Rezultāti sezonas pirmajā un otrajā pusē viņai bija krasi atšķirīgi, ko pati skaidro ar ziemas gaitā iegūtajām sliecēm – tās bija daudz konkurētspējīgākas nekā iepriekšējā, ļaujot cīnīties par augstākajām vietām.
Arī Kristers Aparjods līdz trijniekam aizsniedzās Vinterbergā sezonas izskaņā. Viņam ir visas dotības, lai tur būtu regulāri, tikai jāiegūst stabilitāte. “Šī bija mana labākā sezona pieaugušo konkurencē, taču sniegums atsevišķos Pasaules kausa posmos nebija tas labākais. Ir, kam piestrādāt. Grūti vainot blakus lietas, pašam kaut kā pietrūkst, varbūt pieredzes. Starpsezonā turpināsim gatavoties un domāt, kā visu uzlabot,” apņēmības pilns ir 22 gadus vecais kamaniņu braucējs.
Saliedēta komanda
Vēl pirms neilga laika Latvijas sportisti bija reti viesi uz pjedestāla. Cauce atzīmē vairākus iemeslus, kas komandu padara spēcīgāku: “Treneru kolektīvs cītīgi strādā ar tehniku, mums ir sadarbība ar Rīgas Tehnisko universitāti, ļoti daudz testē un mēģina. Treneri ir zinīgāki, darbojas roku rokā un cenšas nonākt pie secinājumiem. Ir ļoti forša komanda, saliedēta, palīdzam viens otram. Ja vienam iet, bet otram ne, mēģinām palīdzēt saprast, kas par lietu. Agrāk katrs biežāk bija pats par sevi.
Esmu pat dzirdējusi no citu valstu sportistiem, ka mēs varam kopā gan spēlēt spēles, gan jebko citu darīt – no malas izskatāmies ļoti draudzīgi, nav tādu intrigu kā citām komandām. Citi ir šokā, ka mēs tā pārdzīvojam par komandas biedriem.”
“Ilgus gadus notiek uz attīstību vērsts darbs, treneri ir stipri ieinteresēti, piesaistīti speciālisti, kas palīdz darbnīcās, arī finansiāli un materiāli. Saliekot visu kopā, rezultātam nevajadzētu izpalikt, un pamazām tas sāk iezīmēties arī pārējiem. Šosezon federācija ļoti daudz investēja slieču materiālos, dažādu kamanu komponentu izgatavošanā, un tas viss sacensībās pamazām tika likts lietā un mēģināts. Agrāk pietrūka uzdrīkstēšanās sacīkstēs mēģināt ko jaunu un nepārbaudītu,” teic Juris Šics.
Rubenis uzskata, ka tagad sportistiem atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm vairs nav jāsāk darbs no nulles. “Kad izjuka PSRS un sporta klubu sistēma, mēs braucām ar kamanām, kas kaut kur pažobelē bija nomestas. Nevarēja saprast – var braukt vai nevar, bet mēģinājām, jo citu variantu nebija. Tas ceļš bija krietni smagāks, tagad sakārtota sistēma un cenšamies maksimāli daudz izdarīt, lai sportists varētu veltīt laiku treniņiem.
Es pats starp un pēc treniņiem braucu uz darbnīcu strādāt pie tehnikas, un neviens nevarēja saprast, kāpēc fiziskie rādītāji neaug. Redzam, ka šogad daudziem starts uzlabojies.”
Jāveic operācija
Latvijas čempionātā kamaniņu sportā uzvarēja Kristers Aparjods, kurš otrajā braucienā atkārtoja krievam Semjonam Pavļučenko piederošo Siguldas trases rekordu (47,837), aiz sevis atstājot junioru Gintu Bērziņu un Artūru Dārznieku. No dāmām pirmā bija Cauce, sekoja Aparjode un Ulla Zirne. Ekipāžu konkurencē vietu izkārtojums atbilstoši objektīvajiem spēku samēriem: pirmie Šici, otrie Gudramovičs un Kalniņš, trešie – Putins un Marcinkēvičs.
Kamanas gan nav noliktas malā – ledus Siguldā būs vēl divas nedēļas, un veselie sportisti turpinās testēt tehniku. Elīza Cauce šonedēļ gulsies zem ķirurga skalpeļa, lai operētu plecu, kurš sevi liek manīt jau kopš pērnās vasaras. Ceļgala operācija jāveic Imantam Marcinkēvičam, uz padziļinātām pārbaudēm dosies Andris Šics, kuram janvāra vidū Lillehammerē piedzīvotajā kritienā savainotie pirksti sāp joprojām.
“Man patika, ka neredzēju brīžus, kad kāds nolaiž rokas un padodas. Pat tie, kam sezona neizdevās labākā, paņems zināšanu un sajūtu bagāžu līdzi vasaras darbam, un varbūt tas motivēs vēl cītīgāk strādāt, lai tiktu tajā vietā, kurā paši grib sevi redzēt,” rezumē Mārtiņš Rubenis.
Arvien augstākas prasības
Atis Strenga, Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents: “Bija iespējams startēt vēl labāk, pasaules čempionātā varēja būt vairāk medaļu. Agrāk priecājāmies par katru, kas iekļūst sešniekā, tagad – tikai par medaļām. Sportisti un treneri ceļ prasības pret sevi arvien augstāk. Progresa pamatā ir izveidotā sistēma – sporta skola, Murjāņi, nacionālā izlase, tāpat treneru kadri visos šajos posmos. Sistēma jānostiprina, bet tā strādā. Prieks, ka redzam labus jaunos sportistus, kuri cīnīsies par medaļām turpmākajās trīs četrās olimpiskajās spēlēs. Labs ir ne tikai Gints Bērziņš, bet arī citi jaunie.
Jaunatnes olimpiskajās spēlēs seši no septiņiem atgriezās ar medaļām, tā ir fantastika! Domāju, ka viņiem tagad ir tāds āķis lūpā, ka kārtīgi trenēsies un centīsies tikt uz lielajām olimpiskajām spēlēm.
Cenšamies attīstīt tehniku, notiek sadarbība ar Rīgas Tehnisko universitāti. Iespējas ir ierobežotas. Piemēram, Gints Bērziņš brauca ar tām kamanām, kurās Aparjods uzvarēja jaunatnes olimpiādē pirms četriem gadiem, vajadzētu būt jaunākām. Izlasei ir tikai trīs treneri, pamaz, jo, piemēram, Vācijas komandai uz lielajām sacensībām sabrauc desmit.”
Rezultāti. KAMANIŅU SPORTS
PASAULES KAUSA PJEDESTĀLI ŠOSEZON
Andris un Juris Šici: Leikplesidā – zelts sprintā, Siguldā – zelts un sudrabs sprintā, Oberhofā – sudrabs, Kēnigszē – bronza. Kristens Putins un Imants Marcinkēvičs: Siguldā – zelts sprintā. Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš: Oberhofā – sudrabs. Kristers Aparjods: Vinterbergā – sudrabs. Inārs Kivlenieks: Oberhofā – bronza. Elīza Cauce: Vinterbergā – zelts, Siguldā – bronza. Stafetē – bronza Lillehammerē, Oberhofā un Vinterbergā, komandā divreiz bija brāļi Šici un Aparjods, pa reizei – Ulla Zirne, Kendija Aparjode, Cauce, Kivlenieks, Gudramovičs un Kalniņš.
