Kam tu zodz, kaimiņ, valstij vai savējiem? 1
Vislabāk ar publisko un ezeru, kuros zvejas tiesības pieder valstij, racionālu apsaimniekošanu un aizsardzību veicas Alūksnes novadā.
Kad pirmais sals Latvijā pār ūdenskrātuvēm uzvilka ledus vāku un zemledus makšķerniekiem nodrošināja sen gaidīto un kāroto piekļuvi zivīgajām vietām, arī es nolēmu izmēģināt zivju laimi un devos uz savu iecienīto Engures ezeru.
Izejot cauri niedrājam pirmajā bāzē, skatam pavērās nepatīkama aina – gar meldru sienu izurbts milzum daudz āliņģu, kuros rēgojās desmitiem līdaku ķeramo rīku,
makšķernieku valodā dēvētu par karodziņiem. Likumpārkāpēji no notikuma vietas stāvēja atstatu, uzmanīgi vēroja savas ūdas, laiku pa laikam no ezera dzelmēm izceļot pa prāvai līdakai, nostrādājušo rīku pārnesa uz citu vietu, aprīkoja ar jaunu, jau iepriekš sarūpētu ēsmas zivtiņu, un tā teju vai visu dienu.
Par dabas resursu aizsardzību un to kontroli sazinājos ar Mērsraga novada domes priekšsēdētāju Robertu Šiliņu. “Kad manos darba pienākumos neietilpa Mērsraga domes vadība un darbs Mērsraga ostas pārvaldē, strādāju par Engures dabas parka direktoru, daudz laika pavadīju pie ezera, organizēju reidus un arī pats veicu kontroles pasākumus,” atklāja Roberts Šiliņš.
“Situācija ezerā man ir ļoti labi zināma, vasarā tam uzbrūk maluzvejnieki ar tīkliem, ziemā šie nelegālo ūdu licēji. Ar pēdējiem cīnīties ir ļoti grūti, uz gludā ledus pēdas samanīt nav iespējams, bet, ja tādas arī ir, noskaidrot nelegālā rīka īpašnieku ir praktiski neiespējami, ja vien visas viņa darbības nav nofilmētas.
Vienīgais, ko inspektors var darīt, ir konfiscēt nelegālos rīkus,
bet tūlīt pēc viņa aizbraukšanas to vietā uzrodas jauni, lētākais karodziņš maksā ap trīs eiro, bet guvums ir desmitiem reižu lielāks,” nopūtās Mērsraga novada domes priekšsēdētājs.
Ezers atrodas Ventspils reģionālās vides pārvaldes aizsardzības jurisdikcijā, spriediet paši, cik bieži trīs četri inspektori, kuru uzraudzībā ir arī garš posms jūras un milzīgs skaits ūdenstilpju, var paviesoties Engures ezerā. Ezers aizsalst samērā ātri, kad ar drošu ledu pārklāsies pārējās ūdenstilpes, šie tumšie ļautiņi izķemmēs arī tās.
Roberts Šiliņš uzskata, ka viens no veidiem, kas varētu vērst situāciju uz labo pusi, varētu būt kontroles funkciju deleģēšana pašvaldībām, protams, ar visiem tam paredzētajiem resursiem.
Piemēram, Alūksnes novada pašvaldība nopietni ķērusies pie savu ūdeņu apsaimniekošanas. Pirms gadiem četrpadsmit Alūksnes un Jaunalūksnes pašvaldība izveidoja aģentūru ALJA, lai veiktu Alūksnes novada publisko un ezeru, kuros zvejas tiesības pieder valstij, racionālu apsaimniekošanu un aizsardzību.
“Galvenie apsaimniekošanas virzieni ir tūrisms, makšķerēšanas tūrisms, ūdenssports, ledus sports (skijorings un ledus autosports), spiningošanas sacensības (sadarbībā ar LMSF notikuši divi Latvijas čempionāta posmi spiningošanā no laivām), zemledus sacensības, zivju resursu pavairošana, krastu sakopšana. Par šo ezeru aizsardzību rūpējos es un divi brīvprātīgie palīgi Ingus Ozoliņš un Aivars Puriņš,” par pieredzi dabas un ūdeņu resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā un resursu aizsardzībā stāsta Alūksnes novada pašvaldības inspektors Andris Jerums.
“Aģentūra ar pārdomātu un nepieciešamu projektu palīdzību piesaista Latvijas zivju fonda un Eiropas līdzekļus, esam ļoti labi ekipēti. Mūsu rīcībā ir trīs motorlaivas, divi sniega motocikli un kvadrici
kls. Alūksnes ezerā pirms desmit gadiem aizliegta rūpnieciskā zveja un ieviesta licencētā makšķerēšana, kurā noteikti stingrāki ierobežojumi loma lielumam,
piemēram, atļauts lomā paturēt trīs līdakas un trīs zandartus diennaktī. Esmu gandarīts, ka mans un manu palīgu darbs nesis augļus, pagājušajā gadā izcēlām tikai divus maluzvejnieku tīklus, domāju, ka tas nav daudz, tā kā man tuva arī makšķerēšana, ezeros pavadu gan darba, gan brīvās stundas un zinu praktiski visu, kas te notiek. Veicam arī audzināšanas darbu, Latvija jau ir maza, par Alūksni nerunājot, un, lai arī Alūksnes ezers ir platības ziņā vienpadsmitais (15,43 kvadrātkilometri) lielākais ezers
Latvijā, gandrīz visus copmaņus pazīstam personīgi un jautājums: “Kam tu zodz, kaimiņ, valstij vai savējiem?” – praktiski nevienu neatstāj vienaldzīgu,”
piebilst inspektors Andris Jerums.
