Kam vajadzīgs Skandināvijas kauss? 0
Apmēram 80 tūkstoši latu – tik lielu naudu Latvijas Slēpošanas savienība (LSS) saņēma no Starptautiskās slēpošanas federācijas (FIS) par 12 sportistu deleģēšanu pērnajam pasaules čempionātam. Bada laikos tas ir labs kumoss, tomēr izrādās par liesu, lai LSS sarīkotu Latvijā vērienīgākās sacensības, par kurām uzskatāms Skandināvijas kausa izcīņas posms.
Balto karogu nepacēla
Skandināvijas kausa izcīņa ir otras lielākās starptautiskās sacensības pēc Pasaules kausa. Latvijā tās pirmo reizi notika 2008. gadā, kad slēpotāji Rīgā riņķoja Uzvaras parkā. Nu jau otro gadu Skandināvijas kausa posmu gatavojas uzņemt Smeceres sila trase Madonā. Sacensības notiks 8. un 9. februārī.
Kam tās būtu jāorganizē? Loģiski domājot – LSS. Taču izrādās, ka tā nav. Latvijas slēpotāju jumta organizācija uzņēmusies rūpes tikai par tiesnešiem, laika kontroli un sacensību sekretariātu, bet viss pārējais organizatoriskais smagums un arī izdevumi uzguluši Madonas novada pašvaldības pleciem. Balvu fonds, trases sagatavošana, sportistu atvešana no lidostas un izmitināšana, kā arī simt citu lielāku vai mazāku darbu uzticēti pašvaldībai, kuras budžets būšot mīnus astoņi līdz desmit tūkstoši latu.
Pašvaldībā saņemta LSS vēstule: pēc Latvijas Krājbankas kraha mums naudas nav, līdz ar to Skandināvijas kauss paliek jūsu ziņā – ja gribat, rīkojiet, ja ne, tad paceliet balto karogu. Madonieši nolēmuši neatteikties, jo bāzes sakārtošanā pēdējos piecos gados ieguldīta liela nauda, darbi rit uz priekšu. Ziemassvētkos tur bija vienīgā vieta Latvijā, kur varēja slēpot, ir arī lieli nākotnes plāni. Ja ir bāze, tad loģiski, ka tur jānotiek arī lielām sacensībām. Skandināvijas kausa izcīņa ir tām piederīga, jo Smeceres silā paredzams kupls dalībnieku pulks – 150 līdz 200 slēpotāju, pieteikušies ne tikai skandināvi, somi un citu kaimiņvalstu pārstāvji, bet arī kanādieši.
Citas prioritātes
Problēmas var rasties katrai sabiedriskajai organizācijai, un LSS nav nekāds izņēmums. Viss saprotams līdz brīdim, kad LSS kontā pērn no FIS ieripoja aptuveni 80 tūkstoši latu, un Krājbankā tie tomēr nav noslīkuši. Līdz ar to sportistiem pavērās iespējas trenēties un startēt sacensībās ārzemēs, apgūt pieredzi un kāpināt meistarību. Tad kāpēc vajadzēja paiet malā sezonas lielāko sacensību rīkošanā? Kam īsti vajadzīgs Skandināvijas kauss – vienai pilsētai vai organizācijai, kas vada sava sporta veida attīstību visā valstī?
LSS prezidents Vairis Brīze, būdams zvērināts advokāts, strikti turas pie likuma burta. Viņš uzsver, ka ir līgums ar Madonas novada domi un abas puses pilda savas saistības. Problēmu nav. Punkts.
Tikmēr LSS valdes locekle Inga Dauškāne, kuras pārziņā atrodas tieši distanču slēpošana, ir atklātāka: “Ja mums būtu daudz naudas un sponsori dejotu riņķī, tad nebūtu problēmu, taču tagad ir dilemma – vai nu četrus piecus tūkstošus latu atdodam Skandināvijas kausa izcīņas balvām un tās savāc norvēģi, vai arī aizvedam savus sportistus uz Skandināvijas kausa izcīņas posmu ārzemēs.”
Tātad LSS noteikusi savas prioritātes, kurās neietilpst šo starptautisko sacensību organizēšana, un priekšroka dota lieku reizi izbraukt uz mačiem ārvalstīs. Situācija nav īsti nopietna, un abām pusēm jādomā, kā panākt kompromisu. Nevaru iedomāties, ka Latvijas Kamaniņu sporta federācija pateiktu Siguldas tēviem: ja jums Pasaules kausa posms vajadzīgs, tad organizējiet paši.
Eiroremonts
Slēpotājiem jāuzlabo jau tikai fasāde, jo iekštelpās veikts eiroremonts. Tā apgalvo LSS prezidents Vairis Brīze: “Šosezon izveidota Latvijas izlase, ko pilnībā finansē LSS. Tās uzdevums ir piedalītos visos piecos Skandināvijas kausa izcīņas posmos, lai salīdzinātu, kas mēs esam starptautiskajā vidē.” Izlase nav tikai formāls veidojums. Slēpotājiem noteikti kritēriji, un izveidots rangs, kas ļauj vai liedz iekļūt izlasē. Tas garantē arī finansiālu labumu. “Vairs nav tā, ka sportistiem par savu naudu jābraukā uz sacensībām ārzemēs.”
Latvijas slēpotāji piedalījušies divos no trim Skandināvijas kausa izcīņas posmiem Somijā un Norvēģijā. Ieņemtās vietas gan nav acij tīkamas – mūsējie ir tālu aiz labākajiem, taču LSS prezidents uzsver, ka rezultātus varēs vērtēt tikai pēc diviem trim gadiem. “Šobrīd svarīgi, lai jauniešiem, kuru skaits palielinās, ir mērķis, uz ko tiekties. Viņi redz, ka, iekļūstot izlasē, sportists tiek zināmā mērā nodrošināts, un tas rada motivāciju strādāt.”
Vairis Brīze ir pārliecināts, ka 2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos startēs arī Latvijas distanču slēpotāji. “Labākajā gadījumā – pat vairāki. Šobrīd vēl pāragri nosaukt uzvārdus, taču mēs maksimāli palīdzēsim tiem, kuri mēģinās kvalificēties olimpiskajām spēlēm,” sola LSS prezidents.
Visticamākais, uz līdzdalību Sočos kandidēs Jānis Paipals, kurš startēja jau Vankūveras spēlēs, Arvis Liepiņš un Roberts Slotiņš. Liepiņš nupat kļuva par Latvijas čempionu 15 km klasikā ar kopējo startu, bet pirms tam Otepē piedalījās Pasaules kausa izcīņas posmā, sprintā un 15 km klasiskajā slēpojumā ierindojoties attiecīgi trešajā un sestajā vietā no beigām. Kādai no dāmām nonākt Sočos droši vien būs vēl grūtāk.
