Anda Līce: Visām varām ir savas melu laboratorijas, bešā nepalika arī Latvija 16
Pret meliem vienīgās zāles ir patiesība. Diemžēl meli visbiežāk tiek piesegti ar jauniem meliem un tad dabū to, ko šodien gan globāli, gan lokāli saucam par mūsdienu īstenību. Latvijā janvārī degošie atmiņu un piemiņas ugunskuri uzurda daudzus neatbildētus, iespējams, šodien vēl neatbildamus jautājumus. Man mieru neliek viens, kas sasaucas ar padomju laikā Tengiza Abuladzes uzņemtās filmas “Grēku nožēlošana” izskaņu: “Kam vajadzīgs ceļš, kas neved uz dievnamu?” Kam vajadzīgi šie ugunskuri, ja mēs tajos nesadedzinām melus un tie mūs neattīra? Toreiz mēs atguvām svešas varas apgānītu un izlaupītu tēvzemi un, neatmetuši kroplo padomju morāli, tūdaļ metāmies laupīt paši. No tiem, kuri apzināti vai neapzināti atmeta barikāžu pamatos liktos ideālus un izvēlējās savām interesēm atbilstošu Latvijas ceļu, joprojām nav atskanējuši nožēlas vārdi. Gluži pretēji – bijušie darboņi noliedz jebkādu līdzdalību un atbildību valsts brucināšanā.
Tā kā visām varām ir savas melu laboratorijas, pēc neatkarības atgūšanas bešā nepalika arī Latvija. Un tā mēs līdz pat šim brīdim nezinām, kuri cilvēki patiesībā nosaka valstī to vai citu lēmumu pieņemšanu, amatu un resursu sadali. Latvijas sabiedrība joprojām tikai min īstos iemeslus, kāpēc no premjera amata atkāpās Valdis Dombrovskis un Laimdota Straujuma. Tautu no varas šķir lielais melu un intrigu kanjons, līdz ar to nav nekādas iekšējās drošības, un tur nu mums neviens no ārienes nevar līdzēt.
Eiropas pilsētās imigrantu izraisītā vardarbība atsedz kādu nu jau vairs nenoslēpjamu problēmu, kurai ir sakars vispirms ar pašiem eiropiešiem. Ja par kristīgo vērtību mantinieci sevi dēvējošā Eiropa nebūtu šīs vērtības atmetusi un uz lēta darbaspēka rēķina nodevusies neierobežotai patērēšanai, imigranti neatļautos dažāda veida vardarbību. Tie, kas viņus uz to ierosināja, zina, kas notiek aiz Eiropas Savienības glancētās fasādes, līdz kādam absurdam ir izstaipītas cilvēku tiesības, kāda nevienlīdzība valda starp dalībvalstīm un kā tiek degradēts ģimenes jēdziens. Ja plašsaziņas līdzekļi noklusē patiesību par notiekošo, runas par vārda un preses brīvību nav ņemamas nopietni.
Bieži vardarbību visskaļāk nosoda tie, kas paši ir neiecietīgi un vardarbīgi. Nav brīnums, ka Ķelnē notikušais ir aktivizējis galēji labējos visā Eiropā. Latvijā neiecietības līmenis ir gana augsts, par to paldies partijām, valdībām un, protams, indivīdu egoismam, kas ir fiziskas un morālas vardarbības cēlonis vispirms ģimenē un pēc tam arī sabiedrībā. Vai gan citādi nāktos atvērt aizvien jaunus patvēruma centrus sievietēm un bērniem?
