Kam uzticēt Ministru kabineta sastādīšanu? Satversmes nianses skaidro tiesnesis Neimanis 1
Autors: Dr.iur. Jānis Neimanis, Satversmes tiesas tiesnesis
13.Saeimas vēlēšanas ir noslēgušās. Provizoriskie rezultāti liecina, ka visvairāk deputātu (23) ievēlēti no sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” saraksta. Tai seko politiskā partija “KPV LV” un Jaunā konservatīvā partija (16 katrai). Ar nedaudz mazāku deputātu skaitu seko politisko partiju apvienība “Attīstībai/Par!”, “Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (13 no katra saraksta) un politisko partiju apvienība “Zaļo un Zemnieku savienība” (11). Visbeidzot 8 deputāti ievēlēti no politisko partiju apvienības “Jaunā Vienotība” saraksta.
Tagad sākušās politisko partiju savstarpējās sarunas koalīcijas izveidei un par savstarpējās sadarbības (jeb koalīcijas) līguma noteikumiem.
Taču kam uzticēt veidot Ministru kabinetu? Un vai patiešām Valsts prezidents izvēlas Ministru prezidentu? Atbildes atrašanu atvieglo ieskatīšanās Satversmē.
Satversmes 5.pants noteic, ka Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem. Tas nozīmē, ka Saeimas deputāts pārstāv visu Latvijas tautu, nešķirojot, kur tā atrodas ģeogrāfiski, kādi ir tautas politiskie, reliģiskie uzskati un domas, profesionālā piederība u.tml.
Neviens deputāts nepārstāv “diasporu” no Bristoles vai Nīgrandes, neviens deputāts nepārstāv “latviešvalodīgos”, “krievvalodīgos” vai “rumāņvalodīgos”. Visi deputāti pārstāv Latvijas tautu.
Tamdēļ nav izšķirošas nozīmes argumentiem, ka partija ir saņēmusi vairāk balsu vai deputātu mandātu, lai tieši to partiju vai tās pārstāvi Valsts prezidents aicinātu sastādīt Ministru kabinetu. Partija deputātu mandātus nesaņem un ar tiem nerīkojas.
Lai pēc iespējas efektīvāk ikviens deputāts varētu pārstāvēt visu Latvijas tautu, Satversme noteic deputātam brīvo pārstāvības mandātu. Satversmes 28.pants paredz, ka Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā. Saeimas deputāts kā visas Latvijas tautas priekšstāvis pārstāv un veido valstsgribu Saeimā autonomi.
Tieši no Satversmes 5. un 28.panta izriet, ka ikviens Saeimas deputāts nav padots nedz savai partijai, nedz citiem deputātiem, nedz individuālām sabiedrības grupām. Visi līgumi (tostarp tādi, kas paslēpti zem aizdevuma līgumiem vai citiem deputāta kandidāta dalības vēlēšanās finansēšanas līgumiem) vai apsolījumi, kas vēlāk ierobežo deputāta brīvās pārstāvības mandātu, pakļauj to politiskās partijas norādījumiem, nav spēkā un nerada nekādas tiesiskas sekas.
Tamdēļ arī deputāts nezaudē savu mandātu, ja izstājas no politiskās partijas vai tiek izslēgts.
Satversmē atspoguļojas Latvijas tautas mērķis, lai tās pārstāvība nebūtu ierobežota un ikviens deputāts izmantotu brīvās pārstāvības mandāta tiesības patstāvīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Šo juridisko iemeslu dēļ arī apsvērumi par koalīcijas līguma ierobežojošo dabu un varas atdošanu Saeimai nav pamatoti. Neviens varu Saeimai un tās deputātiem bez attiecīgu grozījumu izdarīšanas Satversmē nevar atņemt.
Satversmes 56.pants noteic, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru aicinājis Valsts prezidents. Taču turpat tālāk ir atrodams Satversmes 59.pants, kas pieprasa Ministru prezidentam un ministriem saņemt Saeimas uzticību. Kuram – Valsts prezidentam vai Saeimai – ir lielāks svars Ministru prezidenta izvēlē?
Saeimai. Vienīgi Saeimai ir piešķirtas tiesības dot uzticību vai izteikt neuzticību Ministru prezidentam un viņa aicinātajiem ministriem. Ja Saeima tiem uzticību neizteic, Ministru prezidents un ministri nevar uzsākt darbību savā amatā. Satversmes 59.pants nodrošina demokrātiskās leģitimācijas nepārtrauktību.
Saeima kā tautas vēlēts konstitucionāls valsts varas orgāns leģitimē tālāk Ministru prezidentu un ministrus to darbībai izpildu varā. Tādēļ uzticības izteikšana Ministru prezidentam un ministriem ir Saeimas politisks un juridisks lēmums, kas iezīmē Saeimas politisko virzienu (kreiss, centrisks, liberāls, konservatīvs, populistisks). Saeimas vairākuma lēmums par Ministru kabinetu apstiprina vai noraida attiecīgā Ministru kabineta politisko programmu.
Bet kāda ir Valsts prezidenta loma?
Satversmes 56.pants paredz, ka Saeimai ir nepieciešams Valsts prezidenta priekšlikums par Ministru prezidenta kandidatūru. Lai Valsts prezidents izteiktu efektīvu priekšlikumu – tādu, kam ir izredzes saņemt Saeimas vairākuma atbalstu, Ministru prezidenta kandidatūra un Ministru kabineta aprises tiek noteiktas Saeimā ievēlēto politisko partiju sarunās, Saeimas frakciju un frakciju vadītāju apspriedēs.
Tā kā neviena no politiskajām partijām nav ieguvusi Saeimā absolūto balsu vairākumu, šādas t.s. “koalīcijas sarunas” ir nepieciešamas, un to rezultāti tiek nostiprināti koalīcijas līgumā.
Valsts prezidentam nav tiesisku līdzekļu, lai patstāvīgi iesaistītos koalīcijas sarunās vai lai noteiktu koalīcijas līguma noteikumus. Vēl jo vairāk tādēļ, ka koalīcijas sarunas neaprobežojas tikai ar Ministru prezidenta un ministru kandidatūru apspriešanu, bet arī citu Saeimas politiskajam vairākumam svarīgu amatu izpildi Saeimā, un visbeidzot arī ar Ministru kabineta politiskā virziena noteikšanu.
Valsts prezidenta sarunas ar politisko partiju pārstāvjiem, Saeimas frakciju vadītājiem ir indikatīvas un kalpo vienīgi par informācijas avotu, kurš no Saeimas vairākumu veidojošo politisko partiju vidus būs Ministru prezidenta kandidāts un kādi būs tā aicinātā Ministru kabineta ministri. Tādējādi šobrīd Valsts prezidents rīkojas atbilstoši Satversmei, ļaujot tuvākajā laikā pēc Saeimas vēlēšanām pašām Saeimā ievēlētajām partijām vienoties par Ministru prezidenta kandidātu un koalīcijas aprisēm un līguma noteikumiem.
Secīgi, Valsts prezidents aicina kādu personu sastādīt Ministru kabinetu pēc tam, kad par Ministru kabinetu politiskās partijas ir vienojušās.
Uzskats, ka partijas par ministru kandidātiem vienojas pēc tam, kad Valsts prezidents ir aicinājis Ministru prezidenta amata kandidātu, neatbilst Satversmes 59.pantam un visbeidzot – politiskai loģikai. Iespējams, ka kādas ministru kandidatūru izmaiņas var notikt, tomēr pamatā Ministru kabineta (un ne tikai Ministru kabineta) aprises tiek noskaidrotas Saeimas politiskā vairākuma koalīcijas sarunās.
Nosaucot Ministru prezidenta kandidātu, Valsts prezidents nevar vadīties pēc savām individuālajām simpātijām un nosaukt tādu kandidātu, kuram nav izredžu saņemt Saeimas vairākuma atbalstu. Arī tas būtu neloģiski un nejēdzīgi. Satversmes 59.pants pieprasa no Valsts prezidenta rīkoties, respektējot Saeimas vairākuma lēmumu.
Ja šāds vairākums ir nestabils, Valsts prezidentam ir novērtējuma brīvība, apsverot vairāku kandidātu iespējas nodrošināt Saeimā politiskā vairākuma stabilitāti un ilglaicību. Vienlaikus Satversmes 56.pants piešķir Valsts prezidentam tiesības iejaukties Ministru prezidenta izvēles procedūrā, ja tā nonāk strupceļā un politiskās partijas nespēj vienoties par vienu Ministru prezidenta kandidātu.
Tādējādi Valsts prezidents parlamentāro strīdu gadījumos izpilda tautas un tautas priekšstāvju vienotāja funkciju.
No Satversmes 59.panta un 56.panta kopsakara izriet, ka Valsts prezidents nevar nosaukt citu Ministru prezidenta kandidātu kā to, kuru tam piedāvā izteikts Saeimas vairākums, vai arī atteikties nosaukt Ministru prezidenta kandidātu. Pretējā gadījumā Valsts prezidents ar Saeimas kvalificēta vairākuma lēmumu var tikt atlaists no amata (Satversmes 51.pants), kā arī par viņa bezdarbību var tikt iesniegts pieteikums Satversmes tiesā (Satversmes tiesas likuma 16.panta 4.punkts).
Kopsavilkums
No Satversmes 5. un 28.panta izriet, ka politiskās partijas neiegūst deputātu mandātus, bet tos iegūst šo partiju sarakstos iekļautie deputātu kandidāti. Pēc ievēlēšanas Saeimā tie ir brīvi sava mandāta izmantošanā.
No Satversmes 5. un 59.panta izriet, ka tieši Saeimas deputātu vairākums ir tas, kurš noteic, kuru Valsts prezidents aicina sastādīt Ministru kabinetu.
Saeimas vairākums organizējas koalīcijas sarunās un tajās panāktās vienošanās tiek nostiprinātas koalīcijas līgumā. Vienīgi politiskās norunas un vairākuma loģika, nevis tiesības regulē, kuru Saeimas vairākums saskatīs par Ministru prezidenta kandidātu.
Deputātu skaits, kas ievēlēts no vienas politiskās partijas, neapsola, ka šīs partijas Ministru prezidenta kandidāts saņems Saeimas politiskā vairākuma uzticību.
Satversmes 59.panta un 56.panta kopsakara izriet, ka Valsts prezidentam jānosauc Ministru prezidenta kandidāts, kurš saņems Saeimas politiskā vairākuma uzticību. Par to Valsts prezidentu informē Saeimas politiskā vairākuma (koalīcijas) pārstāvji.
Tikai gadījumos, kad šāds vairākums ir nestabils un īslaicīgs vai koalīcijas sarunas nonāk strupceļā un politiskās partijas nespēj vienoties par vienu Ministru prezidenta kandidātu, Satversmes 56.pants piešķir Valsts prezidentam tiesības iejaukties Ministru prezidenta izvēles procedūrā.
