Ļaundarības pievilcības faktori 29
Tam pilnā mērā piekrīt arī Rīss, uzsverot, ka speciālistiem savās kino un plašsaziņas līdzekļu ietekmes teorijās par to, kāpēc cilvēkiem tik ļoti simpatizē izdomātie ļaundaru personāži, iespējami vairāk vajadzētu ņemt vērā tieši individuālās personības īpatnības. Un viņš arī piedāvājis pietiekami striktu triju parametru normu, kas noteic to, kāpēc ļaundari tik ļoti mēdz patikt.
Pamatā tātad ir pašu cilvēku individuālās personības īpatnības.
Sociālā pozicionēšana. Dažkārt iespējai izbaudīt simpātijas pret kādu izdomātu personāžu piemīt cilvēkam noteikta sociālā vērtība. Un šī vērtība var vēl vairāk piesaistīt attiecīgajam personāžam. Proti, līdz pat tam, ka arī sadzīvē teju vai automātiski veidojas, piemēram, kādas filmas pretstāvē esošo personāžu “fanu” grupas, pretējā nometne no sērijas “mūsējie” un “sliktie” un tamlīdzīgi.
Kultūras un sociālie strāvojumi. Personāžu popularitāti var noteikt tas, kas konkrētajā momentā risinās sabiedrībā. Piemēram, pagājušā gadsimta 20. gados Holivuda tiešā naturālisma ietekmē atteicās no varonēm, kuras kalpotu kā ideāli tīras tikumības tēli. Mūsdienās tā ir gan lokāla, gan starptautiska sabiedrības šķelšana faktiski jebkura strīdīga aspekta dēļ. Un tamlīdzīgi.
Kjeldgārds-Kristiansens arī piekritis tam, ka ne gluži jau nu tikai skatītāju personības tumšā puse var sekmēt viņu jūsmināšanos par superļaundariem. Tur kopumā jāaplūko vairāki faktori. Līdztekus Rīsa izteiktajiem apsvērumiem nevarot izslēgt arī to, ka skatītājiem ļaundari patīk arī kādu citu iezīmju dēļ, kā arī, iespējams, tāpēc, ka viņi paši realitātē ir tik ļoti nepatīkami cilvēki, ka vienkārši nespēj pamanīt savu iecienīto ļaundaru rakstura gaužām nelāgās puses.
Tālāk pētījuma autori izspēlē vēl vienu savdabīgu intermēdiju. Viņi pauž: ja kāds no lasītājiem, lasot grāmatas, skatoties filmas vai spēlējot spēles, pēkšņi konstatē, ka ļaunie personāži šķiet kaut kā pievilcīgāki un interesantāki par pozitīvajiem varoņiem, viņam pēc šā materiāla izlasīšanas varētu rasties sarūgtinājums pašam par sevi – proti, viņam arī varētu piemist pārlieku daudz personības tumšo pušu. Taču Kjeldgārds-Kristiansens aicina visus nomierināties, jo neviens nav uzskatāms par psihopātu tikai tāpēc, ka lielākā vai mazākā mērā spējis izprast kāda izdomāta ļaundara loģiku, varbūt pat par to kaut kādā mērā arī sajūsminoties (turklāt arī tajā gadījumā, ja šā ļaundara plāns paredz, piemēram, padarīt šīs planētas iedzīvotāju skaitu uz pusi mazāku…).
Kjeldgārds-Kristiansens apgalvojis, ka lielākā daļa cilvēku, kuri sajūsminās par ļaundariem, realitātē apveltīti ar pietiekami augstiem morāles standartiem. Dāņu pētnieku jaunais pētījums apliecina to, ka cilvēki ar tumšām personības iezīmēm ir ar vidēji lielāku noslieci uz ļaundaru mīlēšanu, taču tam pamatā tomēr ir ļoti lielas individuālās cilvēku savstarpējās atšķirības. Un katrā ziņā neesot nekāda pamata apgalvot, ka visi ļauno personāžu dievinātāji ir vienkārši amorālas būtnes. Proti, tas izskan gluži kā attaisnojums un varbūt pat pamudinājums – sak, droši turpiniet “laimīgi baidīties” un mīlēt izdomātos ļaundarus, ja vien spējat reālajā dzīvē uzvesties pilnībā normāli un sabiedrībai pieņemami.
