Personībai gandrīz vienmēr ir izšķirošā nozīme 29
Kjeldgārds-Kristiansens paudis, ka ideja cilvēku personību aplūkot kā nozīmīgu faktoru, pētot viņu attieksmi pret izdomātiem filmu, grāmatu un dažādu spēļu ļaundariem, protams, ir jauna, taču neesot nekā dīvaina, ka šeit galvenā loma ierādīta tieši psiholoģiskajiem priekšnosacījumiem. Savukārt Kopenhāgenas universitātes Psiholoģijas fakultātes profesors Ingo Zetlers, kurš pats jau ilgu laiku pētī un studē tieši rakstura tumšās iezīmes, uzskata, ka pētnieki varēja arī jautāt dalībniekiem to, tieši par kuru no ļaundariem viņi domājuši aptaujas laikā, lai tādējādi izslēgtu iespēju, ka tieši kāds konkrētais ļaundaris ir īpaši populārs.
Tiesa, viņš gan piebildis, ka tas šajā gadījumā varētu arī nebūt svarīgākais moments. Zetlers piebildis, ka viņam vienkārši būtu interesanti turpmākajos pētījumos izprast, vai patiešām kādas konkrētas ļaundaru iezīmes kļūst par pamatu konkrētām cilvēku reakcijām vai arī pamatā ir vienkārši ļaundarība kā tāda. Proti, uz ko tieši “iekrīt” šie cilvēki: vai uz izdomātā ļaundara ārkārtējo un teju vai neiedomājamo ļaunumu, vai uz kaut ko mazāk ekstremālu viņa uzvedībā, kas tostarp vienalga iziet ārpus sociāli pieņemamā robežām?
Bet nākamajā posmā pētnieki jau vēršas konkrēti pie sava pētījuma publikācijas un, iespējams, arī šā materiāla lasītājiem. Ja jums gadījumā šķiet interesanti noskaidrot, cik lielā mērā tumša ir arī jūsu pašu personība, ikvienam nodrošināta iespēja iziet zinātniski izstrādātu testu, kas noteiks to, cik lielā mērā jūs kopumā esat… nesimpātiski. Var piebilst, ka testu izstrādājuši nevis tie zinātnieki, kas veikuši iepriekš minēto pētījumu, bet gan cita pētnieku komanda jau pieminētā profesora Zetlera vadībā.
Pirms vairākiem gadiem šo testu izstrādājušie zinātnieki publicēja atskaiti par pētījumu, kas apliecināja: pietiekami daudz personības negatīvo iezīmju – egoisms, neiecietība, sadisms, psihopātija un tamlīdzīgi – ir savstarpēji saistīts, un tās izaug no viena kopīga tumšā kodola. Tas nozīmē to, ka tie cilvēki, kuri sadisma skalā savāc daudz punktu, visdrīzāk, būs neiecietīgi un ar noslieci uz psihopātiju. Tādā veidā šis savdabīgais tests izmēra cilvēka tā dēvējamo “tumšo faktoru”, proti, to, cik lielā mērā viņš ir “ļaundaris” saskaņā ar vairākiem parametriem.
Kino un plašsaziņas parādību pētnieki, kurus nereti mēdz dēvēt arī par ekspertiem, jau ilgi centušies izprast: kāpēc daudzi negatīvie kino vai tālrādes programmu personāži tik ļoti patīk skatītājiem? Tiesa, pēdējā laikā to mēģināts izskaidrot vairāk tieši ar izdomāto ļaundaru personības īpatnībām, mazāk saistot ar pašu auditoriju.
Zināms, ka šādi izprašanas centieni iesākās aptuveni pagājušā gadsimta 80. gados, un tad personības psiholoģijai tur nebija ierādīta praktiski nekāda loma. Galvenokārt dominēja mūsdienās jau mērenā nežēlastībā uz izsmiešanu kritušā Freida teorija par to, ka zēni izjūt tieksmi uz māti, taču viņi šīs sajūtas izstumj no sevis bailēs saņemt sodu no tēva. Kopenhāgenas universitātes mācībspēks, kino un plašsaziņas līdzekļu pētnieks un apskatnieks Johanness Rīss paudis, ka pagājušā gadsimta 70. un 80. gados viņa kolēģi uzskatījuši – atslēga ceļā uz filmu sižetu interpretāciju bija dažādas cilvēku apspiestās tieksmes, jo, viņuprāt, tieši tas noteic cilvēka kinoizvēli. Bet mazliet vēlāk pētnieki jau bija atteikušies no šīs idejas, konstatējot, ka tā diemžēl ir ļoti vārga, jo balstīta pieņēmumā, ka pilnībā visi skatītāji bērnībā saņēmuši vienādu un, kā formulētu mūsdienu “politkorektuma” apoloģētika, ģenderiski ļoti tendenciozu pieredzi.
Vārdu sakot, kopš laika, kad “vecais–labais” Freids ar galvu pa priekšu noripināts lejā pa kāpnēm, pētījumu jomā par iemesliem, kas liek cilvēkiem izvēlēties par labu kādiem konkrētiem personāžiem, sāka dominēt gluži cita pieeja, par kuru pietiekami daudz dzirdēts arī saistībā ar citām zinātniskās pētniecības sfērām, proti, kognitīvā metode. Un šā kognitīvā traktējuma teorijas ietvaros saistībā ar to, kā cilvēkus spēj ietekmēt mediju vide, attiecīgais skaidrojums izskan aptuveni šādi: ļaundari cilvēkus pievelk ne jau tāpēc, ka viņi ir vienkārši ļauni, bet gan tas, ka viņiem piemīt arī virkne pozitīvo iezīmju, kuras daudziem ļoti patīk.
Pētnieki skaidrojuši, ka, piemēram, tēvocis Čārlijs no Alfrēda Hičkoka “Šaubu ēnas” apveltīts ar pievilcīgu ārieni, humora izjūtu un izlēmību, savukārt Džokers no vēstījuma par Betmenu izrādījies kaut kādā mērā ļoti viegli ievainojams, nebaidās nelīdzināties visiem pārējiem, un viņam tostarp piemīt suģestējošs aktiera talants. Atbilstoši šai teorijai tieši tādi neliešu vaibstu sakopojumi tad arī visvairāk piesaista cilvēkus.
Un šī ir tā vieta, kur jaunā pētījuma autori visvairāk vēlas iestarpināt savus vārdus. Kjeldgārds-Kristiansens teicis: “Mēs uzskatām, ka arī cilvēku individuālās personības īpatnības ietekmē to, kā viņi uztver dažādus personāžus, tāpēc vēlamies piedāvāt ievērojami smalkāku pieeju.” Ko tas nozīmē? Kad iepriekš pētnieki centās izprast ļaundari, lai spētu apjēgt viņa ietekmi uz auditoriju, viņi ļoti bieži atstāja ārpus ievērības loka to, cik ļoti tomēr dažāda mēdz būt šī auditorija. Vārdu sakot, iepriekš pētnieki absolūti neņēma vērā to, ka, visdrīzāk, cilvēki uz izdomātajiem personāžiem tomēr lūkojas caur savas personīgās morālās pārliecības acenēm.
