Voldemārs Krustiņš: Kam trāpīja Levita nūja? 23
Pavisam nesen mūsu laikraksta lasītāja un LTV skatītāja Silvija Kalna (“LA”, 11. oktobrī) pastāstīja redakcijai par kādu novērojumu. “Trešdien “Sastrēgumstundā” Ilze Nagla vairākkārt runāja par latviešu kopienu un krievu kopienu. Kas tā par latviešu kopienu? Ir pamatnācija, tās dēļ ir dibināta mūsu valsts Latvija. Būtu dīvaini, ja franči vai vācieši runātu par franču un vācu kopienām savās valstīs. Un kāpēc tikai krievu kopiena? Kāpēc ne ukraiņu, baltkrievu, armēņu un citu tautu kopienas?” Kā atvainodamās, autore piebilda: “Es saprotu, ka tas ir slikts stils par televīzijas kļūdām sūdzēties avīzei. Bet kā citādi pateikt par nejēdzībām, kas tur izskan?”
“Latvijas Avīzes” lasītājiem paskaidrošu, ka mūsu cienījamās lasītājas tāda satura norāde nav retums. Nelaiķis profesors R. Treijs nereti rakstīja redakcijai par gadījumiem, kad viņš rakstītos vai elektroniskos medijos, īpaši t. s. latviskajos, bija pamanījis tādus izteicienus kā pirmā vai otrā republika. R. Treijs norādīja, ka tāda dalīšana it kā divās republikās, mazākais, ir politiska nekulturālība.
S. Kalnas k-dzes un citu rakstītāju signāli apliecina, cik savlaicīgs ir tiesneša E. Levita pastrādātais darbs Satversmes pilnveidošanai. To apliecina arī “Latvijas Avīzes” aptaujā dzirdētās literatūras, mākslas un mūzikas autoritāšu atsauksmes. To, ka tiesnesis E. Levits aizskāris kādu citu “spēku” sāpīgās intereses, arī liecina citāda, pat histēriska pretdarbība. Lai “Latvijas Avīzes” lasītājam rastos zināms priekšstats par to, kas vārās pret E. Levita priekšlikumiem, atstāstīšu paša krievu avīzes “Vesti segodņa” jaunieceltā redaktora (!) P. Kirilova personālajā rubrikā rakstīto. “Kā zināms, gatavotajā preambulā pie konstitūcijas latviešu nācijai izvirzīts augsts mērķis – dzīvot mūžīgi ne tikai atmiņās. Lai tas notiktu, nepieciešams izpildīt virkni uzdevumu. Piemēram, aizliegt krievvalodīgo televīziju, un labi vēl būtu aizliegt [krievvalodīgās] avīzes…”
Savukārt Rīgas domes deputāts I. Kuzmuks (“SC”), kas acīmredzami raujas uz Saeimu, preambulas projektu apsaukājis tikai par indi (“Vesti”, 19. oktobrī). Ir dzirdētas vēl negantākas lamas.
“Latvijas Avīzes” lasītāji gan redakcijai, gan man telefoniski ir izteikuši neizpratni par to, kāpēc ap kompetenta lietpratēja, kāds ir tiesnesis E. Levits, priekšlikumu atsevišķi “spēki” un personāži saceļ un uztur histērisku troksni? Kā intereses šajā gadījumā tiek aizskartas?
Manuprāt, labu skaidrojumu devis aizsardzības ministrs, viņš arī zinātņu doktors un profesors, Artis Pabriks. Rakstā “Kādēļ vajadzīga preambula” (“LA”, 7. oktobrī) prof. Pabriks konstatē: “Pēc 2. pasaules kara Latvijas sabiedrību ir papildinājuši proporcionāli daudz ienācēju no bijušās PSRS, kuriem mūsu Satversme un Eiropas politiski filozofiskie pamati ir sveši…”
Profesors Pabriks labi, bet ne visu ir izskaidrojis. “Ne visu” rakstu tāpēc, un to zina arī mūsu rosīgākie lasītāji, ka tiesneša E. Levita ierosināto preambulu nikni apkaro, ja tā var teikt, arī no otra gala. Mūsu lasītājs, kas neatstāja vizītkarti, redakcijai atgādināja kādu ar Klāva Sedlenieka autorību apzīmētu rak-stu, kurā, starp citu, teikts: “Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra – tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tie neeksistē.” Citētais skan stipri vien teorētiski, vispārīgi utt. Toties citētā raksta autoru pa īstam nepārprotami satrauc tas, ka “preambula var un tiks izmantota, lai turpmāk novērstu tādus referendumus kā, piemēram, nesenā tautas nobalsošana par valsts valodu”. Te gan K. S. k-gam taisnība, jo pat tikai metaforiskā veidā pastāvošā latviešu tauta noteikti nevēlas, lai tai uztieptu kādas citas valsts valodu, pašu tautu un valstsnācijas izcīnītu un nodibinātu valsti nākotnē pasludinātu vien par metaforisku jēdzienu.
E. Levita iztraucētajā pūznī kņada turpinās.
