Mudina mācīties ne vien čigānu bērnus, bet arī vecākus 0
“Vai patiešām – analfabēts?” nodomāju, redzot, kā Rīgas autoostā šoferis lika izkāpt no autobusa čigānu jauneklim, kurš bija nopircis biļeti, bet nebija pratis izlasīt, ka viņa autobuss aties tikai pēc pusotras stundas, turklāt no citas stāvvietas. Jau vēlāk, lasot par pieaugušo apmācības projektu, uzzināju, ka, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, lasīt un rakstīt Latvijā neprot 3,6 procenti čigānu (romu), taču, pēc citiem avotiem, lasītprasme un rakstītprasme varētu būt aktuāla problēma vairāk nekā tūkstotim pieaugušo čigānu.
Kad pirms gadiem 25 mana kaimiņiene lūdza, lai izlasu, kas rakstīts receptē, cik reižu dienā bērnam jādod zāles, neizpratnē vaicāju: “Vai tiešām tu neproti lasīt?” Uz ko kaimiņiene atbildēja: “Mums, čigāniem, ir cita gudrība, iztiekam bez lasīšanas!” Viņa strādāja konditorejas cehā, kur tortes varot cept bez lasītprasmes.
Sociologs Deniss Kretalovs, kurš pamatīgi pēta romu dzīvi jau ilgi, uzsver, ka savulaik Padomju Savienībā viņiem bija daudz plašākas iespējas nodarboties ar tirdzniecību un izglītība nebija tik ļoti vajadzīga, tirgoties un strādāt fabrikās varēja arī bez tās. Bet vēlāk čigāniem dažādās jomās kļuva daudz grūtāk konkurēt, un galvenās viņu problēmas ir sociāli ekonomiska rakstura.
“Romi mēģina saglabāt savu tradicionālo kultūru. Bet viņi nespēj ātri pielāgoties. Galvenā problēma ir izglītības trūkums un izpratnes trūkums par izglītības nepieciešamību,” spriež sociologs.
Šo atziņu apstiprina arī Mareks Ignats, kurš vairākās Kurzemes luterāņu draudzēs kalpo par mācītāju un strādā arī Talsu pamatskolā, mācot kristīgo mācību un vadot interešu izglītības pulciņu ģitārspēlē. Mareks atminas, ka pats par vajadzību skoloties aizdomājies, draudzēdamies ar latviešu puikām un redzēdams, cik šajās ģimenēs izglītība ir svarīga. Bet Mareka tēvs, kurš beidzis vien pamatskolu, kā arī mamma iebilduši pret viņa centieniem: “Kam tev vēl vidusskola vajadzīga? Jāstrādā!”
“Izglītības jomā vajag pēctecību: ja vecāki paši nav ilgi mācījušies, viņi nesaprot, kāpēc bērni jāsūta skolā,” Mareks secina un atzīst, ka nācies diezgan daudz pacīnīties ar savas ģimenes uzskatiem. Pamatskolu pabeidzis 18 gadu vecumā, vidējo izglītību ieguvis 22 gados, pēc tam devies uz Sv. Gregora skolu un Lutera akadēmiju.
Noder Albānijas pieredze
Mareks stāsta, ka Sabilē sadarbībā ar starptautisku Septītās dienas adventistu organizāciju norit projekts pieaugušajiem čigāniem lasīt un rakstīt prasmju apguvē. Organizācijas “ADRA Latvija” direktors Konstantīns Rezņikovs atminas, ka pirms diviem gadiem sarunā ar romu kopienas pārstāvjiem noskaidrojies, ka analfabētisms ir problēma, ko daudziem kauns atzīt. Viņiem bieži nācies ciest, pat nonākt policijā, jo parakstīts dokuments, kura saturs nav skaidrs. Tāpat, iekārtojoties oficiālā darbā, darba līgumā ierakstītie pienākumi nav saprotami. Tik ļoti nepieciešamās autovadītāja tiesības nav iespējams iegūt, jo nevar izlasīt ceļu satiksmes noteikumus. Vēl kādam pat elektrības skaitītāju rādījumu jālūdz aizpildīt sociālajam darbiniekam.
Starptautiskajai kristīgajai organizācijai ir biroji vairāk nekā 120 pasaules valstīs, un Albānijā, kur arī bijusi analfabētisma problēma, “ADRA” veikusi lasītprasmes apmācību. Projektu materiāli un metodika iztulkota latviski, to izdarījusi biedrība “Izglītības iniciatīvu centrs”, uzrunāti ziedotāji ASV utt.
Un tā 14. februārī desmit cilvēki vecumā no 17 gadiem līdz pat pāri piecdesmit sāka mācīties. Tā kā daži burtus jau pazina, bet citiem bija jāsāk ar to mācīšanos, nodarbības noritēja divās grupās. Skolotāja Arta Millere priecājas, ka pirmie panākumi jau redzami, daži viņas audzēkņi sāk burtot zilbes. Arta zina arī, kāda kuram ir motivācija: viens vēlas iegūt autovadītāja licenci, cits grib iemācīties lasīt, lai palīdzētu savam bērnam pildīt skolas uzdevumus.
Par romu etniskajām klasēm un pret
Šodien, 8. aprīlī, notiks beidzamā diskusija Sabiedrības integrācijas fonda projekta “Dažādi cilvēki, atšķirīga pieredze, viena Latvija” rīkotajā diskusiju ciklā par Latvijas romu integrāciju izglītības sistēmā, lai sekmētu čigānu kopienas vajadzību un labās prakses iekļaušanu valsts līmeņa politikas dokumentos un praksē.
Diskutējot Jelgavā, tika secināts – lai gan Jelgava ir viena no pirmajām Latvijas pilsētām, kas sākusi strādāt ar romu integrācijas jautājumiem un nu jau vairāk nekā desmit gadus tiem pievērš pastiprinātu uzmanību, situācija izglītības jomā vēl arvien ir diezgan dramatiska. Jelgavā puse čigānu skolēnu mācās klasēs, kas neatbilst viņu vecumam, 30 skolēni mācās speciālās izglītības programmās. Janvāri Nodarbinātības valsts aģentūrā Jelgavā reģistrēti 68 romu tautības bezdarbnieki, 70% no viņiem nav pamatizglītības, 50% ir uzskaitē ilgāk par gadu.
Laba pieredze iegūta projektā “Skola un sabiedrība čigānu bērnu iekļaušanai” – ir apmācīti skolotāju palīgi, kas arī šobrīd strādā izglītības iestādēs Jelgavā, piedaloties mācību procesā, palīdzot pildīt mājas darbus, kā arī veicinot sadarbību starp skolu un vecākiem.
Vairāki diskusijas dalībnieki minēja, ka ir jāiegulda darbs, lai motivētu romus pašus līdzdarboties savas sociālās situācijas uzlabošanai.
Diskusijā Ventspilī bija runa par romu etniskajām klasēm Ventspils vakara vidusskolā. Tiesībsarga ieskatā, šādu klašu pastāvēšana ir pretrunā ar nacionālo un starptautisko regulējumu, jo veicina romu segregāciju un atstumtību. Arī Latvijas čigānu nacionālās kultūras biedrības valdes priekšsēdētājs, Starptautiskās Romu apvienības pārstāvis no Latvijas Normunds Rudēvičs saka: “Es biju pret to, ka izveido atsevišķas klases, jo tad, ja bērni iet kopā ar citiem, ir stimuls censties būt labākajiem.”
Taču Ventspils vadībai ir savi pamatoti argumenti šo klašu vajadzībai. Proti, romu bērniem, sākot mācīties skolā, bieži vien trūkstot elementāru iemaņu, tostarp arī valodas prasmju, un Ventspils vakara vidusskolā ir pedagogi, kuri saprot čigānu valodu. Ja romu klases slēgšot, tad lielākā daļa šo skolēnu vienkārši pārtraukšot apmeklēt skolu un neiegūšot nekādu izglītību. Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks infrastruktūras jautājumos Jānis Vītoliņš uzsvēris, ka bērnu vecākiem ir iespēja izvēlēties – sūtīt savus bērnu romu klasē vai arī parastajā skolā. Ventspils vakara vidusskolas romu klasēs pašlaik mācās 83 romu skolēni, bet citās skolās – 63 audzēkņi.
Diskusijā Daugavpilī tika pieminēts, ka tur vispārizglītojošajās skolās mācās 113 romu bērnu, speciālajās skolās – aptuveni 40 bērnu. Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dukšinskis atzina: “Romu bērniem ir jāmācās kopā ar visiem bērniem. Un ir jāmāca gan bērni, gan vecāki. Mūsu mērķis ir radīt apstākļus, lai šī talantīgā tauta varētu dzīvot un justies labi kopā ar visiem pārējiem iedzīvotājiem. Tāpēc pašvaldība cenšas sniegt atbalstu: nodrošina bērniem brīvpusdienas un bezmaksas autobusu uz skolu, iesaistās jaunos projektos.”
“Vidusskolēniem derētu stipendija”
D. Kretalovs salīdzina, ka latviešu vidū augstākā izglītība ir ap 11 – 12% personu, tāda pati situācija ir daudzu citu tautību cilvēku vidū, un no Latvijā dzīvojošiem ebrejiem augstākā izglītība ir 30%. Bet no čigāniem augstāko izglītību ieguvuši tikai 0,8%. “Vidējā profesionālā izglītība ir trīs procentiem, parastā vidējā – desmit procentiem romu,” stāsta sociologs. “Visiem pārējiem ir vai nu pamatizglītība, vai mazāk par četrām klasēm, vai viņi aptaujās izglītību vispār nenorāda. Tādu rādītāju Latvijā nav nevienai citai etniskai grupai.”
Romu līderi, kā, piemēram, Normunds Rudēvičs, uzsver, ka mudina jauniešus iet mācīties, taču, viņaprāt, labāka motivācija būtu kāds materiāls stimuls, piemēram, stipendija: “Romu ģimenēs labumu pienesēji pārsvarā ir tikai vecā paaudze, kas saņem pensiju. Vidējā paaudze saņem kādu nelielu pabalstu, tas viss. Jo darba nav, nopelnīt nevar. Ja bērns zina, ka 10. klasē saņems stipendiju, tad viņam ir stimuls jau no piektās sestās klasītes – censties ātrāk nokļūt vidusskolā.” Iebilstu – ja rastos nevalstisks fonds, kas maksātu stipendiju, tad viss kārtībā, bet, piemēram, pašvaldības noteikti nevar atļauties šādu “pozitīvo diskrimināciju” – materiāli īpaši stimulēt tikai vienas tautības bērnus.
Nodrošina iztiku, lasot ogas
N. Rudēvičam ir lielas ieceres par to, ka vajadzētu uzbūvēt četrus ciematus – Madonā, Daugavpilī, Valmieras pusē un Jelgavas pusē, kur taptu arī siltumnīcas ar ļoti modernām dārzeņu audzēšanas un arī uzglabāšanas tehnoloģijām. Viņš rāda jau parakstītu līgumu par šādu tehnoloģiju izmantošanu un spriež, ka siltumnīcās būtu darbs viņa tautiešiem. Vēl tikai esot jāatrod citi sadarbības partneri. Tāds moderna čigānu tabora variants?
Pētnieks D. Kretalovs, stāstot par romu tradicionālajiem peļņas veidiem, piemin, ka vasarā plaši izplatīta nodarbe ir ogu lasīšana. Deniss Kuldīgā sastapis ģimenes, kas ar ogu lasīšanu spējot nodrošināt iztiku visam gadam.
FAKTI
Latvijā romi ienākuši 15. – 16. gadsimtā.
Pēc statistikas, Latvijā ir 8291 čigāns jeb 0,3% no kopējā iedzīvotāju skaita. 94% no viņiem ir Latvijas pilsoņi.
2013./14. mācību gadā Latvijas skolās mācās 1012 romu skolēnu. 165 skolēni apgūst kādu profesionālo izglītības programmu (tūrisma, amatniecības u. c.), 29 mācās vidusskolā. 250 romu skolēnu mācās klasēs, kas neatbilst viņu vecumposma līmenim.
Izglītības iestādēs strādā četri skolotāju palīgi romi.
Uzziņa
8. aprīlis – Starptautiskā romu dienu
Šodien, atzīmējot Starptautisko romu dienu, svinīgā pasākumā plkst. 14.30 11. Novembra krastmalā pie Lielā Kristapa pieminekļa Daugavā tiks palaisti ziedi. “Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur nav Otrā pasaules karā nogalināto romu piemiņas vietas. Noslepkavotie cilvēki nav apglabāti, nav pat apzināti un uzskaitīti, tādēļ nevaram sapulcēties pie viņu kapa. Atliek laist ziedus ūdenī un šādi godināt bojāgājušos tautiešus,” saka Starptautiskās Romu apvienības augstākais komisārs Normunds Rudēvičs.
Pēc ziedu palaišanas biedrība “Romu kultūras centrs” ikvienu interesentu aicinās apmeklēt Romu vēstures un mākslas muzeju Vecrīgā, Kaļķu ielā 10.
Šodien arī Rīgā, Mencendorfa namā atklās izstādi “Romi Latvijā”.
Pasākumu mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas romu masveida iznīcināšanai Otrā pasaules kara laikā, kā arī ilgstošai romu tautības pārstāvju diskriminācijai un tās iespējamajiem risinājumiem.
Kāpēc agrāk teica “čigāni”, bet tagad jāsaka “romi”?
Normunds Rudēvičs: ““Romi” ir mūsu tautas starptautiskais nosaukums. Vēsturiski Latvijā čigāni nav tikuši diskriminēti, izņemot nacistu okupācijas laiku, kad mūsu tauta stipri cita holokaustā.
Par vārdu “čigāns” Latvijā neapvainojas, šo vārdu lietoja arī mans tēvs dzejnieks Kārlis Rudēvičs. Bet paši mēs satiekoties nesaucam sevi par čigāniem, bet noskaidrojam – esi roms vai neesi. Vārda “čigāna” variācijas ir lamuvārds, piemēram, Balkānu reģionā. Tāpēc, kopš Latvija ir Eiropas Savienībā, arī pie mums vairāk tiek lieto vārdu “romi”.”
Deniss Kretalovs: “Pētnieki lieto politkorekto “Romā”, kā tauta sevi pati dēvē starptautiski. Ja nav negatīva konteksta, var teikt arī “čigāni””.
