Māris Antonevičs: Kāpēc Sudrabas partijas finanšu pārbaude vilkusies tik ilgi? 5
Kritiskā domāšana liek uzdot ne vien jautājumu “Kas notiek?”, bet arī “Kam tas izdevīgi?”. No Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) enerģijas uzplūdiem, aizturot uzņēmēju Jūliju Krūmiņu, Jūrmalas mēru Gati Truksni un citas partiju finansēšanas skandālā iesaistītās personas, ir vairāki ieguvēji. Protams, ir arī zaudētāji, kā nu bez tā…
Izdevīgi tas, bez šaubām, ir KNAB vadītājam Jaroslavam Streļčenokam, kuram šis ir izšķirošais brīdis – vadīt KNAB arī turpmāk vai sākt kārtot koferi. Sabiedrībai, kā zināms, patīk, ka korumpantu aizturēšana līdzinās spriedzes filmu sižetiem. Tad ir tā sajūta, ka “KNAB beidzot strādā”. Tieši šo Streļčenokam parasti bāza sejā, kad tika iztirzātas viņa attiecības ar Jutu Strīķi – lūk, viņa mācēja apkarot korupciju spilgti, bet Streļčenokam un viņa komandai tā nesanākot. Arī pašai Strīķei paticis atgādināt par saviem nopelniem. Pat stāstot, ka viņa, lai gan jau atstādināta no darba KNAB, “no pagrīdes” vadījusi “Latvijas dzelzceļa” šefa Uģa Magoņa aizturēšanu. Tāpēc vismaz pagājušās nedēļas notikumos Streļčenoks sevi parādīja kā centīgs Strīķes audzēknis (kā noprotams, kratīšana Jūrmalas domē bija saskaņota ar televīzijas filmēšanas grupas vizīti kūrortpilsētā). Vēl vairāk – ja tagad konkursa komisija tomēr nelems par labu Streļčenoka kandidatūrai KNAB vadītāja amatā, būs iespēja teikt, ka ietekmīgi spēki vēlas atriebties par KNAB aktivitātēm.
Taču var būt arī citi ieinteresētie, atgādinot, piemēram, ka Jūlijs Krūmiņš ir liecinieks tā sauktajā Lemberga prāvā. Turklāt, kā vēsta interneta portāls “Pietiek”, pļāpīgais uzņēmējs šobrīd rakstot grāmatu, kurā vēstīšot arī “par Aivara un Andra noziedzīgajiem grupējumiem”. Tagad, mazākais, varēs teikt, ka “pats tāds”.
Kā noprotams no KNAB skopajiem paziņojumiem un plašsaziņas līdzekļu iegūtās informācijas, runa ir par 2014. gadu, kad Latvijā notika gan Saeimas, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Jau tolaik nebija noslēpums, ka J. Krūmiņš ar savu naudu gatavs dāsni piedalīties šajos procesos. Lūk, piemēram, LETAs ziņa no 2013. gada 15. novembra: “Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba kategoriski noliedz, ka pēc valsts svētkiem paziņos par jauna politiskā spēka veidošanu, savukārt miljonārs Jūlijs Krūmiņš ir gatavs viņu atbalstīt, ja tomēr Sudraba izlems pievienoties politiskajām aprindām.” Vai tad kāds te nesaprot, kas domāts aiz vārda “atbalstīt” no tāda vīra, kas ar savu uzvedību nepārtraukti liek saprast, ka viņam naudas kā spaļu? Un tad jau būtu nepieklājīgi, ja pēc I. Sudrabas “pielaušanas” Krūmiņš tik vien būtu gatavs piešķirt kā likumā noteiktās 50 minimālās mēnešalgas (tolaik tas būtu 16 tūkstoši eiro). Tā ka nekādu pārsteigumu nav, drīzāk gan rodas jautājums, kāpēc Sudrabas partijas finansējuma pārbaude vilkusies tik ilgi? Varbūt šī sen skaidrā lieta vienkārši pacietīgi gaidījusi savu laiku, kad tās publiskošana būs izdevīga vajadzīgajiem cilvēkiem…
Lai nu kā, šis acīmredzot pieliek punktu ļoti dīvainam stāstam Latvijas politikā – partijai “No sirds Latvijai”. Vēl neesmu sastapis cilvēku, kas jēgpilni spētu izskaidrot šīs partijas vietu politiskajā spektrā, un arī pati partija to nav centusies iezīmēt. Tik vien kā neliela imitācija no tā, ko savulaik I. Sudraba centīgi darīja valsts kontrolieres krēslā, kritizējot valsts iestādes. Bet nu tas augstos reitingus vairs nedod. Sudrabas partiju vienmēr pavadījis tādas kā slepena projekta tēls. Ja arī tā, tad šis projekts palicis nerealizēts.
