Kam mērīt latviešu literatūru? Rakstnieku vidē izcēlušās nesaskaņas par grāmatu vērtēšanu 8
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc pāris dienām, 30. aprīlī, uzzināsim, kuras grāmatas šogad saņems Latvijas Literatūras gada balvu (LALIGABA), tomēr svētku sajūtu arī šogad apēno pašu rakstnieku vidē izcēlušās nesaskaņas par balvas norisi un tai izvirzītajām, kā arī neizvirzītajām grāmatām.
Iebildumi pret nominētajām un apbalvotajām grāmatām izskan visai bieži – lielākoties, bet ne vienmēr tie skar prozas nomināciju.
Vai žūrijas lēmumu tiešām var ietekmēt savstarpējās simpātijas vai antipātijas? Vai vispār iespējams izvēlēties perfektus laureātus, pret kuru nopelniem nevienam nerastos iebildumi?
Vai iespējams izveidot ideālo žūriju, kuras lēmums neradītu aizdomas par “savējo būšanu” vai konkrētu aizspriedumu replicēšanu, jautāju vairākkārtējiem LALIGABA žūrijas dalībniekiem literatūrzinātniecei, literatūras kritiķei ANDAI BAKLĀNEI, literatūras kritiķim, rakstniekam GUNTIM BERELIM, filozofam ILMĀRAM ŠLĀPINAM, kā arī balvas organizatoru pārstāvei, Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas vadītājai ANDRAI KONSTEI un dzejniecei LIĀNAI LANGAI.
Kā vērtējat šī gada balvas “ražu”, un cik lielā mērā nominācijas atbilst jūsu personīgajām simpātijām?
Anda Baklāne: – Pēdējos gados nereti bijis tā, ka dzejas kategorija ir bagātīgi pārstāvēta, debijas kategorija pārāk trūcīga, savukārt prozā trūkst pārliecinošu līderu, par kuriem sajūsminātos visi.
Gadās, ka žūrija strīdas nevis par to, kas ir izcilākais darbs, bet kas būtu mazākais ļaunums. Savā ziņā tā rakstniekam tiešām ir laimes spēle – vai attiecīgā gada žūrijas sastāvā vairākums būs viņa talanta cienītāji.
Lielos vilcienos piekrītu 2020. gada grāmatu vērtētājiem. Prozas sarakstā man visvairāk pietrūkst Andras Manfeldes “Vilcēnu”, kas, manuprāt, ir viņas prozas stila virsotne.
Debijas kategorijā šogad ir neparasti liela konkurence, visas nominētās grāmatas būtu pelnījušas debijas balvu. Ja Andra Kalnozola grāmata nebūtu debija, tā, iespējams, iegūtu galveno balvu prozas kategorijā.
Guntis Berelis: – Pirmkārt, par to es nemaz nevaru spriest, jo neesmu lasījis ne tuvu tik daudz no pagājušā gada grāmatām, cik nācās izlasīt žūrētājiem. Teiksim, man lielu un patīkamu pārsteigumu sagādāja Lauras Vinogradovas “Upe”, kuru izlasīju pavisam nesen, rakstot apcerējumu par prozas nominantiem.
Atzīšos, pašreizējā dzejas procesā orientējos visai aptuveni, vēl mazāk – bērnu literatūrā. Otrkārt un galvenokārt, jebkura žūrija ir “kolektīvi subjektīva”, precīzāk, attiecināt pretstatījumu objektīvi/subjektīvi uz radošajām būšanām un izvirzīt objektivitātes prasību žūrijai ir, maigi izsakoties, absurdi un stulbi.
To var formulēt pavisam primitīvi – ja būtu citāds žūrijas sastāvs, arī nominācijās parādītos citi autori un citas grāmatas.
Nevajag piedēvēt LALIGABAS žūrijai augstākā soģa lomu, kas jau pēc būtības kultūrā vispār nav iespējama. Kultūra ir tikai un vienīgi daudzbalsīgs dialogs, nevis kaut kādas bezjēdzīgas sacensības, kurš kuru pieveiks.
Ilmārs Šlāpins: – Kā kurā kategorijā. Protams, bija grūti ierobežot nominēto darbu skaitu līdz četriem, bet tas arī bija galvenais iekšējo diskusiju uzdevums.
Apspriežot garo un īso sarakstu, žūrijai nācās vienoties par konsensusu – mēs gan lietojām arī balsojumu un punktu skaitīšanu, bet pēc tam, skatoties uz grāmatām un to iegūtajiem punktiem, turpinājām lemt un spriest, jo nominācijas ir diezgan svarīgs pieteikums, ne velti tās tiek izziņotas mēnesi pirms uzvarētāju paziņošanas, lai iegūtu laiku parunāt par nominētajām grāmatām arī medijos.
– Katrs no jums piedalījies LALIGABA žūrijā vairākkārt. Kā vērtējat pašreizējo žūrijas izveides principu, un vai, pēc jūsu domām, to varētu uzlabot?
A. Baklāne: – Nolikums nosaka, ka žūrija tiek veidota līdzsvaroti, iekļaujot tajā dzejniekus, prozas autorus, tulkotājus, literatūrzinātniekus un kritiķus. Manuprāt, šis princips ir pareizs, ņemot vērā to, ka jāvērtē dzejas, prozas un tulkojuma kategorijas.
Praksē žūrijas darba kvalitāte, iespējams, iegūtu, ja vienai žūrijai nebūtu jāvērtē tik daudz darbu. Tulkojuma kategorijā ir ļoti daudz grāmatu, kuras jāizlasa salīdzinoši īsā laikā, tās rada vislielāko slodzi.
Vienlaikus žūrijas spēkos nav salīdzināt tulkojumus ar oriģinālu, ņemot vērā, ka runa ir par vairākām valodām.
Līdz ar to LALIGABAS tulkojumu nominācija nav uzskatāma par profesionālu tulkojumu balvu, tā drīzāk vienkārši izceļ grāmatas, kuras bagātina Latvijas kultūrtelpu un latviešu valodu.
Ir labi, ka pastāv atsevišķa bērnu literatūras balva (Baltvilka balva), jo tā no LALIGABAS noņem daļu atbildības izvērtēt bērnu un jauniešu grāmatas tik detalizēti, kā tās ir pelnījušas.
G. Berelis: – Jau ir bijuši mēģinājumi veidot žūriju pēc citiem principiem, teiksim, iesaistīt žūrijas darbā citu profesiju pārstāvjus – bibliotekārus, bibliogrāfus, skolotājus, augstskolu pasniedzējus un tamlīdzīgi –, tomēr nedomāju, ka tie bijuši īpaši veiksmīgi.
Cēlonis pagalam vienkāršs – lai cik ļoti cilvēku interesētu literatūra un cik dedzīgs lasītājs viņš būtu, viņš tomēr nav spējīgs orientēties visu veidu kontekstos un izjust tos dziļi apslēptos procesus, kas veido literatūru.
Grozi, kā gribi, literatūru īsti var novērtēt tikai šīs sfēras profesionālis, kurš nez ar kuro maņu sajūt literatūras zemdegas, jo pats šajos procesos ir iekšā pat ne līdz ausīm, bet pāri galvai.
Savukārt veidot žūriju tikai no literatūrkritiķiem – tas būtu galīgi aplami vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, literatūrkritika Latvijā atrodas mūžīgās agonijas stāvoklī un faktiski ir atsevišķu rakstītāju epizodiska parādīšanās publikas priekšā arī kritiķu skatā.
Šā žanra profesionāļu vienkārši nav, turklāt kritiku ļoti bieži raksta tie paši prozisti un dzejnieki, kuru grāmatas pēcāk tiek vērtētas LALIGABĀ. Otrkārt, profesionāls kritiķis un literatūrzinātnieks tekstu vērtē pēc citiem principiem nekā prozas, dzejas vai tulkojuma autors.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka kritiķiem un literatūrzinātniekiem nevajadzētu būt žūrijā. Bez šaubām, viņiem tur jābūt kaut vai plašo profesionālo zināšanu dēļ. Gluži tāpat nedomāju, ka žūriju vismaz pašreizējā situācijā vajadzētu sadalīt pa nozarēm un ka vispār tas būtu iespējams.
Patlaban žūrijā ir septiņi cilvēki. Būtu lieliski un no kvalitātes viedokļa arī pašsaprotami, ka, teiksim, bērnu literatūru vērtētu vieni septiņi žūrētāji, tulkojumos – citi, prozu – vēl citi utt. Cilvēki, kas profesionālā līmenī spēj orientēties tieši savā jomā, jo viņi uz to specializējušies.
Tā tas arī notiek citās valstīs. Taču Latvijā tas nav iespējams tāpēc, ka balvas budžets ir tik pieticīgs, ka jau tagad žūrētāju atalgojums ir varbūt ne gluži simbolisks, bet ļoti trūcīgs, kaut gan trīs mēnešus būtībā visu savu laiku veltīt grāmatu lasīšanai un analīzei – nu, tas ir smags pārbaudījums. Paplašināt žūriju nav reāli, vismaz pašlaik.
Andra Konste: – Mēs jau gribētu sameklēt to žūrijas veidu, kas visiem liktos labākais, bet, kad nonākam līdz jautājumam, kā tad jūs būtu mierā, izrādās, ka nav kas atbild.
Kad pirms četriem gadiem pārstrādājām nolikumu, atnāca trīs cilvēki. Ja piesaistām tikai literatūras kritiķus, kā izskanējis ierosinājumos, kur tad mums ir tādi septiņi kritiķi, kas nestrādā kādā izdevniecībā? Un ko darīsim nākamajā gadā? Atkal lems tie paši septiņi? Kad reiz žūrijā piedalījās trīs vai četri literatūras kritiķi, sacēlās brēka, ka tur neviens neko nesaprot no dzīvā literatūras procesa.
Vienmēr, kad runājam ar žūriju pirmo reizi, atgādinu – ir svarīgi, kā viņi lems, jo tas rāda ceļagaismu bibliotēkām, arī kaut kādus ētikas principus. Es tiešām aicinu tos, kam bijušas pretenzijas, – nāc, pasēdi, lai redzi, kā tas notiek. Bet, iespējams, lai uzturētu savu viedokli, viņi to nemaz nevēlas.
Interesanti, ka četrās pārējās nominācijās un mūža balvā visi lēmumi tiek uztverti kā diezgan labi, kā pilnīgi citi cilvēki tur būtu lēmuši, bet, tikko nonākam līdz prozai, tā visi žūrētāji kļūst par intrigantiem un stulbeņiem, un sākam pētīt, kurš ar kuru gulējis… Nevis ka tāda bijusi žūrijas gaume.
Šogad pēc balvas pasniegšanas izrunāsim, ko varētu mainīt. Bet man pašai ir sajūta, ka man šī būs pēdējā LALIGABA. Lai tad mēģina atrast godīgākus, nezinu…
I. Šlāpins: – Konkursa nolikums tika mainīts pirms četriem gadiem, kad arī bija diezgan liela neapmierinātība, ka nav izvirzīti spilgti darbi nominantos. Toreiz vienojāmies par nolikumu, kas paredz, ka viens cilvēks nevar divus gadus pēc kārtas būt žūrijā, tika noteikts arī sastāvs – tajā jābūt noteiktam skaitam rakstnieku, kritiķu, kas aizvadītajā gadā aktīvi rakstījuši recenzijas, un arī noteiktam skaitam literatūrzinātnieku.
Tāpat kā daudzos citos konkursos, žūrijas uzdevums ir tomēr veidot maksimāli plašu un kompetentu viedokli. Agrāk žūrijā bija deviņi cilvēki, pēc jaunā nolikuma pieņemšanas – septiņi, tas mazliet sašaurinājis viedokļa plašumu.
Pats rezultāts ir zināms spēles elements tāpat kā citos konkursos – arī paši žūrijas locekļi nevar paredzēt uzvarētāju, jo tas notiek aizklātā balsošanā, ar to jārēķinās, un man šķiet, ka tas ir labi. Gada balva nav un nevar būt precīzs mērinstruments, ar kuru novērtēt labākos darbus.
– Kas tādā gadījumā ir LALIGABA uzdevums?
G. Berelis: – Nekādā gadījumā ne “sacensība” – kurš par kuru labāks. Literatūrā un mākslās vispār sacensības princips ir absurds un muļķīgs (un arī nerealizējams, jo grūti iedomāties situāciju, kurā kāda grāmata būtu “visvisvis…”).
Es mazliet hiperbolizēšu un atļaušos apgalvot, ka mani pat īsti neinteresē, kas šogad ir nominanti un kas vēlāk būs laureāti. Var būt šie, var būt citi – tas viss atkarīgs no daudziem un dažādiem faktoriem. Nē, protams, arī man ir savi favorīti, bet, ja mēs paraugāmies plašāk, daudz svarīgāka ir kopējā ainava.
Es pāršķirstu LALIGABAS nominantu un laureātu sarakstus, teiksim, desmit vai padsmit gadus, un redzu – jā, tā ir latviešu literatūra ar visiem viņas ģēnijiem, talantiem un arī trūkumiem. Ja es gribu uzzināt, kāda tad šī literatūra ir – tas ir tāds kā ceļvedis pa latviešu literatūras teritorijām.
Pats par sevi saprotams, kāds autors vai grāmata šajā ceļvedī noteikti pietrūks un, skatoties no nākamības augstumiem, man šur tur gribēsies ceļvedi palabot vai papildināt, tomēr tas ir puslīdz reāls latviešu literatūras portrets.
I. Šlāpins: – Mākslā vispār ir grūti pateikt, ar ko viens darbs labāks par otru, pats vērtējums “labs” vai “slikts” ir subjektīvs. To, vai literārais darbs ir patiešām vērtīgs, nosaka laiks un vairākas lasītāju paaudzes.
Bet, protams, mēs nevaram paļauties tikai uz laika vērtējumu, mums gribas vērtēt literatūras ražu uzreiz, un šis ir, es domāju, optimāls variants, kā to darīt. Man šķiet, ir labi, ka LALIGABA uzvarētāji sagādā pārsteigumu. Un es personīgi gribētu redzēt nomināciju sarakstā arī negaidītus vārdus, nevis tikai tos, par kuriem visiem skaidrs, ka tiem tur jābūt.
Jo diezgan bieži labas grāmatas to vai citu iemeslu dēļ paliek nepamanītas, nenovērtētas.
Tas varētu būt žūrijas uzdevums – pamanīt darbus, kuriem pievērsta mazāka uzmanība, paspīdināt gaismas lukturi uz to pusi. Jebkurā gadījumā nominācijas ir vienošanās rezultāts, un ne visas vēlmes tiek piepildītas.
A. Baklāne: – Varētu domāt, ka augstā māksla un mākslu skaistuma konkursi vai sporta sacensības labi neder kopā. Tomēr sacensības nu reiz ir prakse, kas cilvēkus aizrauj, mums patīk dažādi konkursi un turnīri. Spriedums par mākslas darba vērtību veidojas sarežģīti – katra žūrijas dalībnieka galvā ir vesels kosmoss, viss, kas mums mācīts, valodas un literatūras formas, vēsture, zinātne, reliģijas un filozofijas, personiska pieredze, simpātijas un antipātijas.
Tāpēc mākslas vērtējums nekad nav ne pilnībā objektīvs, ne pilnībā subjektīvs. Nekad nebūs tā, ka žūrija strādās kā maratona fotofinišs, kas nekļūdīgi reģistrē, kādā secībā skrējēji šķērso finiša līniju. Te vienmēr darbosies spēles un nejaušības elementi, un sabiedrībā mēs tomēr esam dažādi. Viens no literatūras sagaida daiļslidošanu, bet cits motokrosu, nav brīnums, ka žūrijas darbs mēdz izvērsties asiņaini.
Balvas nenodrošina absolūti vienlīdzīgu un taisnīgu atzinības sadalīšanu visiem, kas to ir pelnījuši, tās ir vienkārši ir viena no formām, kā runāt par literatūru, spēlēties ar literatūru, tas ir līdzeklis, kā pateikt autoriem, ka lasītāji viņus redz, par viņiem domā. Viena no formām, kā “kultivējam” savu kultūru, valodu. Mārketinga instruments.
I. Šlāpins: – Lieta jau tā, ka LALIGABA netiek piešķirta par autora labāko darbu dzīvē, bet par konkrētajā gadā iznākušajiem darbiem. Un tas reizēm nospēlē par sliktu kādam autoram – ja viņam iepriekš bijuši labi darbi, kas nominēti vai apbalvoti, tad žūrijas locekļiem varētu ieslēgties arī motīvs “šim jau vairākas balvas ir bijušas, iedosim citam”, tāda kā taisnīguma sajūta, lai nebūtu vieniem un tiem pašiem. Lai gan, ja pajautātu katram žūrijas loceklim, viņi to noteikti noliegtu.
– Gandrīz katru gadu saceļas vētraini iebildumi pret nominantiem, nez kādēļ tieši prozas žanrā. Žūrijai tiek pārmesta gan neprofesionalitāte, gan draugu būšana, gan tendence atbalstīt darbus ar noteiktu tematiku /pasauluzskatu. Kā vērtējat, vai šādiem pārmetumiem ir pamats, un kādēļ diskusijas vienmēr notiek tieši par prozu?
A. Baklāne: – Par dzeju tikai nelielam cilvēku skaitam vispār ir viedoklis, grāmatām daudz mazākas tirāžas, attiecīgi mazāk strīdnieku, bet iebildumi ir tikuši celti.
G. Berelis: – Ir bijušas negantas batālijas gan par debitantiem, gan par tulkotājiem, gan par mūža un speciālbalvām. Pirms krietni daudziem gadiem Einārs Pelšs, sašutis par to, ka Artis Ostups neieguva balvu, pat sarīkoja alternatīvo godalgošanu.
Troksnis bija pamatīgs un publisks, nevis kaut kāda šūmēšanās soctīklu miskastēs.
Ir bijis arī gadījums, kad žūrija, saprotot, ko ir sabalsojusi, lai nesanāktu smaga izgāšanās, sarīkoja atkārtotu balsošanu.
Par to varētu runāt gari un plaši un vēl piesaukt visādus kuriozus, tomēr pastāv kāda reāla problēma, kas vismaz pašreizējā situācijā liekas neatrisināma un par kuru esmu mēģinājis runāt ik reizi, kad esmu bijis žūrijā.
Nominanti un laureāti tiek noteikti pēc “matemātiskā principa”. Tas nozīmē – ir balsojums, pēc tam tiek saskaitītas balsis. Kuram tiek visvairāk – tam arī lielākie lauri. It kā pareizi un pat kaut kādā mērā demokrātiski? Tiešām – it kā. Paskatīsimies, pie kā tas var novest.
Pieņemsim, ir teksts, kuru varētu uzskatīt par atšķirīgu un tāpēc strīdīgu un diskutablu. Visi ģeniālie teksti ir strīdīgi un arī tiek neganti kritizēti. Pieņemsim, žūrijā ir divi cilvēki, kuriem šis teksts izraisa bezmaz alerģiju, iespējams, viņi to pat neuzskata par literatūrai piederīgu.
Tāpēc viņu sarakstos šis teksts noslīd pašā lejasgalā. Ir divi, kuri bez vārda runas piešķirtu tam balvu. Un ir trīs “svārstīgie”, kuru izpratnē teksts ir pārāk atšķirīgs un tāpēc aizdomīgs, bet, lai jau būtu, ieliks to otrajā vai trešajā vietā.
Balsu skaitīšanas rezultāts skaidrs – ģeniālais teksts varbūt pat neiekļūst nominantos, bet lielākos laurus dabū, iespējams, grāmata, kas neizceļas ne ar ko īpašu, bet vienkārši ir laba. Tādi gadījumi ir bijuši.
Manuprāt, šis “matemātiskais princips” arī ir cēlonis, kālab šogad nominantos neiekļuva, piemēram, Andra Zeibota “Krauklis”, par ko arī man bija liels izbrīns, kaut gan arī par pārējām nominētajām prozas grāmatām neko sliktu nevaru sacīt.
I. Šlāpins: – Žūrijā ir septiņi dalībnieki, un neviens, pat žūrijas priekšsēdētājs, nevar piespiest pārējos pakļauties vai kaut ko izbīdīt cauri. Žūrijas priekšsēdētājam ir divas balsis tikai tad, ja aizklātajā balsojumā ir vienāds balsu skaits divām grāmatām.
Šogad nepiedalījos prozas balsojumā, lai izvairītos no rezultātu ietekmēšanas. Un, tā kā gala balsojums ir aizklāts un žūrijas locekļi nezina, par ko citi balsojuši, tad bieži vien gala iznākums ir negaidīts un reizēm īsti nevienu arī neapmierina.
A. Baklāne: – Runājot par draugu būšanu, Latvija tiešām ir maza, un būtu neparasti, ja ar literatūras nozari saistītie cilvēki cits citu nepazītu. Šaubos, vai balsotāji balso par saviem draugiem, ignorējot māksliniecisko vērtību.
Drīzāk ir otrādi – savstarpēji ciešāk sapazīstas cilvēki, kuru pasaules uzskats ir līdzīgs un kuri ciena viens otra mākslu. Dažkārt, iepazīstot cilvēku, viņa darbiem tiek laupīts noslēpumainības plīvurs, un tie var atklāties negatīvākā gaismā. Ir vieglāk vērtēt, ja netraucē personiski iespaidi.
Tā kā katru gadu žūrija ir cita, teorētiski nevajadzētu veidoties situācijai, ka tās ir kāda konkrēta stila vai tematikas grāmatas, kas tiek noniecinātas.
A. Konste: – Ar žūriju vēl jau ir arī tā – kad izrunājam, kas tie varētu būt par cilvēkiem, ņemot vērā visus aspektus, Arno (Arno Jundze, Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs. – L.K-Š.) kādam piezvana, es kādam piezvanu, esmu arī cilvēkiem, kas dzīvo mūsu mājā, jautājusi, kas, pēc viņu domām, varētu būt žūrijā.
Nemaz nav vienkārši atrast kompetentus cilvēkus, kuriem pašiem pārskata periodā nav iznākušas grāmatas, kuri nav saistīti ne ar vienu autoru un turklāt piekrīt veltīt laiku visa grāmatu apjoma izvērtēšanai.
Šogad visi, izņemot Ilmāru, žūrijā bija pirmo reizi, un viņi savā dzīvē, iespējams, pat satikušies vienīgi nejauši. Man grūti iedomāties, kā viņus varētu ietekmēt un ar ko. Īpaši tādēļ, ka diskusijas un balsošana notika attālināti un tika protokolēta.
I. Šlāpins: – Pārmetums, ka balvas vienmēr tiek savējiem, – tas man šķiet diezgan smieklīgs. Kas tad ir tie svešie, kas nesaņem balvas un netiek nominēti? Ja paskatāmies uz nominācijām pēdējos desmit gados, pārstāvniecība bijusi diezgan plaša.
Ir gadi, kad runā – redz, žūrijā ir tas cilvēks vai šis cilvēks, tad jau rezultāts būs tāds vai tāds. Un gandrīz nekad tas nepiepildās, izrēķināt likumsakarību ir grūti, es domāju, žūrija tiek veidota pietiekami daudzveidīga un dažāda.
Ja šogad tiek pārmests, ka nav nominēta Manfelde par grāmatu “Vilcēni”, tad drīzāk tad, ja tā būtu nominēta, varētu pārmest savējo būšanu, jo viņa LALIGABA nominācijas saņēmusi četras reizes, vienreiz ieguvusi balvu, esmu pasūtījis viņas grāmatu recenzijas un piedalījies žūrijā Gerkena romānu konkursā, kur Manfeldes romāns “Dzimtenīte” ieguva otro balvu.
G. Berelis: – Vispirmām kārtām – Latvijas literatūras pasaule ir pārāk šaura, lai varētu atrast žūriju, kurā kāds kādam nebūtu draugs, dzīvesbiedrs, talanta pielūdzējs, kvēlākais ienaidnieks vai vēl kas.
Arī prasība, ka žūrijā nedrīkst būt iesaistīts cilvēks, kura sarakstītā vai tulkotā grāmata izvirzīta balvai, reizēm padara žūrijas izveidošanu par bezmaz neatrisināmu problēmu. Tālāk – ja nu kāds no žūrētājiem ir kaut kādā veidā tomēr saistīts ar attiecīgo autoru vai bijis iesaistīts šīs grāmatas tapšanā kā redaktors, sastādītājs, izdevējs vai vēl kas, viņš balsošanā nepiedalās, pēc iespējas neiesaistās arī grāmatas apspriešanā un balsojot vispār iziet laukā.
Tieši šāda situācija izveidojās pagājušogad, kad tika spriests par speciālbalvu grāmatai, kurai es biju redaktors. Piebildīšu, lai atkal nesāktos vāvuļošana par draugu būšanu, šī grāmata godalgota netika. Visubeidzot – “matemātiskais princips”, lai cik kritiski es to vērtētu, jau pēc savas būtības pilnībā izslēdz draugu būšanas pastāvēšanu žūrijas darbā.
Un vēl – žūrētāji laureātus uzzina nevis uzreiz pēc balsošanas, bet tikai tajā dienā, kad izziņoti LALIGABA rezultāti, tātad – vienlaikus ar pašiem laureātiem.
A. Baklāne: – Prasme novērtēt mākslas darbu neapšaubāmi ir daļēji objektīva un kultivēta, neprasmīgu tekstu dzird pa gabalu – kā šķības notis mūzikā. Tāpat uzreiz taču ir redzams, vai mums ir darīšana ar simfoniju vai popdziesmu.
LALIGABA redzeslokā ir galvenokārt pēc notīm nospēlētas simfonijas, drīzāk akadēmiskā, nevis populārā profesionālā mūzika – tiktāl visi ir puslīdz vienisprātis. Paliek tomēr vēl ļoti daudz aspektu, par kuriem var diskutēt, un šīs sarunas pēdējo gadu ideoloģisko strīdu gaismā kļūst arvien nepatīkamākas.
Daudzas no diskusijām ir aizsākušās jau ļoti sen. Vai mākslai iespējami precīzi jārunā par empīrisko realitāti vai ezoteriskā simbolu valodā? Vai jārisina aktuāli sociāli jautājumi vai pilnībā jānorobežojas no politikas?
Vai jānostiprina tradicionālas vērtības vai nemitīgi jāpārbauda, kur kultūras audumā ir kāds “drošības caurums”? Gribētos domāt, ka mums nav jāizdara izvēle par labu vienai vai otrai pieejai – gan kultūrā, gan LALIGABA vajadzētu atrasties vietai tām visām.
Dzejniece LIĀNA LANGA
– Kā vērtējat šī gada balvas “ražu”, un cik lielā mērā nominācijas atbilst jūsu personīgajām simpātijām?
– 2020. gads man kā lasītājai bijis spilgtiem notikumiem bagāts. Autoriem, kurus cienu, iznāca jauni, manā skatījumā augsti kvalitatīvi darbi. Mans prozas nomināciju saraksts būtu atšķirīgs, un tur noteikti atrastos vieta kādam no šiem autoriem.
Šogad prozas nominācijas manī raisa neizpratni par novērtējuma kritērijiem.
– Esat piedalījusies LALIGABAS žūrijā vairākkārt. Kā vērtējat pašreizējo žūrijas izveides principu, un vai, pēc jūsu domām, to varētu uzlabot?
– Žūrijas izveide atbilst balvas nolikumam. Doma par žūriju tikai no literatūrzinātniekiem ir atbalstāma, nezinu, vai tas vēl būtu iespējams.
Katrā ziņā nav vēlams, ja mazajā Latvijas tirgū darbus izvērtē savstarpēji konkurējoši autori, bet viens otru recenzē draugi vai ienaidnieki.
Tā diemžēl ir Latvijas šaurās literārās vides realitāte. Ja mani aicinātu piedalīties LALIGABAS žūrijā, labprāt piekristu.
Atceros, ka manas darbības laikā prozā augstāko novērtējumu saņēma spilgti, novatoriski romāni – Margaritas Perņeveckas “Gaetāno Krematoss”, Kristīnes Ulbergas “Zaļā vārna”. Par to man joprojām gandarījums.
– Kā jūs teiktu, kas ir LALIGABAS galvenā jēga?
– Galvenā jēga jau pašas LALIGABAS norādīta – tā “nodrošina literāro darbu profesionālu izvērtējumu un atzinības izteikšanu izcilākajiem darbiem” gada griezumā.
Nominācijas un balvas iespaido arī sabiedrības priekšstatus par literatūru un veido tās gaumi, izceļot labākos un vērtīgākos darbus. Tādēļ šai balvai ir nozīme. Pats svarīgākais – lielus talantus un viņu literāro veikumu pēc iespējas ir jācenšas novērtēt – kaut vai vienu reizi šo autoru dzīvē.
– Kādēļ diskusijas par žūrijas vērtējumu vienmēr notiek tieši par prozu?
– Man nav skaidras atbildes uz šo jautājumu, pieļauju, ka prozas žanrā ir sīvāka konkurence nekā pārējos žanros. Šī balva paver ceļu uz iespēju tikt tulkotiem un izdotiem ārvalstīs.
– Vai, raugoties uz LALIGABA nosacīti vēsturiskā griezumā, ir bijušas grāmatas, par kurām jums personīgi šķitis, ka tai noteikti būtu bijis jātiek nominētai / jāsaņem balva?
– Ja darbotos žūrijā, noteikti manis pamanīts būtu Andra Zeibota ievērojamais romāns par Jāni Ziemeļnieku “Krauklis”. Jaudas, profesionalitātes, saturiskās bagātības, daudzslāņainības un vēriena ziņā tas liekams blakus vienīgi Ingas Ābeles lielajiem romāniem “Paisums”, “Klūgu mūks” un “Duna”.
Esmu neizpratnē, kā ir iespējams, ka tik spilgts romāns ir palicis žūrijas neievērots.
Lieliski stāstu krājumi iznākuši arī mūsu prozas meistariem Egilam Venteram (“Štābs debesīs”) un Vladim Spārem (“Gājiens ar klibo zirdziņu”).
Lasītājiem no sirds iesaku tos izlasīt. Talantiem jābūt pamanītiem un novērtētiem no valsts puses, pat ja paši autori nenodarbojas ar mērķtiecīgu pašmārketingu un sava tēla veidošanu publiskajā telpā.
