Kam skan krievu balsis Latvijā, un kāpēc „cerību ezers” ir aizsalis 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā nedēļā Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika kustības “Krievu balss pret karu” pretkara demonstrācija, kurā vairāki simti krievvalodīgo kopienas pārstāvju, tostarp pazīstami kultūras jomas profesionāļi, nosodīja Krievijas agresiju Ukrainā.
Tomēr, kam īsti adresēta krievu balss Latvijā – sev jeb vietējai krievu kopienai, kurā, kā liecina jaunākā sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS statistika, tikai 22% ir Ukrainas pusē? Varbūt latviešiem un pasaulei, kura pieprasa atbildību par agresiju no krievu kultūras, vairs nešķirojot “labajos” un “sliktajos” krievos?
Un ko īsti tā saka? Taisnojas, pieprasa tiesības uz savu cilvēcības balsi? “Kultūrzīmes” uzmeklēja krievus, kas darbojas Latvijas kultūrā, vaicājot par viņu nostāju un rīcību šajā laikā. “Liekulīgākie ir neitrālie klusētāji. Tā ir nelietīga pozīcija,” teic Daugavpils teātra krievu aktieris Vadims Bogdanovs.
Klusēt nav iespējams
Daugavpils ir Latvijas pilsēta ar lielāko krieviski runājošo iedzīvotāju skaitu un, iespējams, ievērojamu Krievijas atbalstītāju pulku, kurā atbalsta paušana Ukrainai reizēm ir izaicinājums. Viens no aktīvākajiem Krievijas agresijas nosodītājiem ir Daugavpils teātra krievu trupas aktieris Vadims Bogdanovs – gan uz skatuves, gan dzīvē.
Viņu dara bažīgu, viņaprāt, ievērojamais naidīgums internetā starp pretēji domājošiem, tāpēc, reaģējot uz to, 10. aprīlī pēc aktiera iniciatīvas Daugavpils teātrī notika dramaturga Alekseja Kuraļeha lugas “Pamiers” lasījums performance krievu valodā. Luga tapusi 2017. gadā, tās darbība norit Ukrainā, Donbasā. Autoru iedvesmojuši reāli notikumi 2014. gadā pamiera laikā. Lugas varoņi ir nesamierināmi ienaidnieki – četri pretējās pusēs karojoši karavīri, kuri satiekas neitrālajā zonā, lai septiņu dienu laikā atjaunotu sprādzienu laikā cietušo māju, kurā dzīvo vēl viena šī stāsta varone – Marija.
Viņiem nākas ieskatīties cits citam acīs un ieraudzīt savā ienaidniekā cilvēku, sadzirdēt otru, un, iespējams, viņiem izdosies mainīt savu dzīvi. Performancē iekļauti arī sociālajos tīklos paustie Daugavpils iedzīvotāju viedokļi. Ar lugas un komentāru palīdzību radošā komanda centusies saprast, ar ko varēja sākties iekšējais konflikts sabiedrībā un kādas var būt agresora atbalstīšanas sekas. Kā “Kultūrzīmēm” stāsta aktieris Vadims Bogdanovs, zāle bijusi pilna, publikā manīti gan latvieši, gan krievi, gan daži ukraiņi. Cilvēki pēcāk rakstījuši – bijis spēcīgi un emocionāli.
“Lugu man ieteica bijusī dzīvesbiedre, kura strādā Sanktpēterburgas teātrī “Na Ļiteinom”,” stāsta Vadims. Lugas izrādīšana šajā teātrī pārtraukta, jo zālē cilvēki sākuši “asi reaģēt”,” stāsta Vadims. “Luga rakstīta periodā, kad Ukrainas austrumos norisinās karadarbība, kur cilvēki satiekas pamiera periodā un, dabiski, mēģina noskaidrot attiecības. Šobrīd pie mums, Daugavpilī, tāda skaidrošana notiek interneta vidē. Lugā redzam, ka cilvēki karā zaudē cilvēcību.
Pie mums it kā kara nav, taču tīmeklī tas iet vaļā pilnā sparā. Draugiem, paziņām ir dažādi viedokļi un tie teksti… Internetā esam nežēlīgāki nekā cilvēki, kas viens otru nogalina karā. Agrāk uzskatījām, ka interneta naids nevar iznākt no tīmekļa un pārmesties uz reālo dzīvi, bet tagad redzam, ka kļūdījāmies – 21. gadsimtā Ukrainā notiek neticamais – karš. Vairs nevar pieņemt, ka nekas nenotiks arī šeit,” skaidro aktieris. Viņš atzīst – viens lasījums, visdrīzāk, neliks kādam pārdomāt, galu galā bijis skaidrs, ka performanci skatījušies cilvēki, kuri jau atbalsta Ukrainu.
“Pēc pieredzes ar manis paša radiem esmu sapratis, ka likt kādam pārdomāt nav iespējams. Pats sev lasījumus biju noformulējis kā manu un akcijā iesaistīto personisko akciju, jo klusēt nav iespējams, īpaši, dzīvojot Daugavpilī. Man reizēm rodas iespaids, ka Daugavpils vadības pozīcija nav īsti skaidra, un man nav īsti saprotams, kas īsti tur notiek. Piemēram, pilsētas vicemērs (Aleksejs Vasiļjevs, Latvijas Krievu savienība. – A. K.) internetā raksta absolūti nepieņemamus ierakstus!”
Reaģējot uz Daugavpils vicemēra 7. aprīļa ierakstu viņa “Facebook” kontā: “([..]Naida uzplūda pamatā galvenokārt ir notikumi, kas risinājās Ukrainas Bučā. Bez šaubām, tas ir noziegums pret cilvēci. Šaubas rada tikai par vainīgo uzskatītā puse [..]”), kā arī uz vicemēra žēlabām, ka viņš saņemot apvainojumus, jo esot krievs, V. Bogdanovs komentārā ierakstīja, ka arī viņš ir krievs, bet viņu tāpēc neviens neapceļ. “Vasiļjevs atbildēja, ka viņam rakstot naidīgus ziņojumus. Piebildu – varbūt nevis tāpēc, ka esat krievs, bet tāpēc, ka atbalstāt slepkavu? Zem šī komentāra saņēmu milzu naida vilni. Laikam no Vasiļjeva elektorāta.”
Savukārt par Vadima Bogdanova rakstīto komentāru “Kāds jūs esat populists, Andrjuša”, komentējot Daugavpils mēra Andreja Elksniņa (“Saskaņa”) aprakstītās krievu un latviešu nācijas nesaskaņas Latvijā, kā arī 9. maija svinēšanu, V. Bogdanovs ticis bloķēts. “Visvairāk mani satriec tas, ka tā ir Daugavpils pilsētas vadība. Saprotu, ka tā, iespējams, tiek vāktas balsis gaidāmajām vēlēšanām, bet ar sirdi to nevaru pieņemt un saprast.
Man gribas viņiem pajautāt – kurp jūs ejat? Pilsētā ir ļoti daudz cilvēku, kuri atbalsta Krieviju, viņiem tā ir zīme – aiz mums ir spēks, pilsētas vadība,” saka Vadims. Tomēr visvairāk viņu biedējot nevis tie, kas atklāti pauž savu pozīciju, bet tie, kuri klusējot ietur neitralitāti. “Tie, kuri atbalsta Ukrainu, to dara pietiekami aktīvi, tāpat arī tie, kas atbalsta Krieviju. Liekulīgākie ir neitrālie klusētāji. Tā ir nelietīga pozīcija, bet viņu ir visvairāk, un tas ir biedējoši.”
Taisnoties, ka neesam lāči
Liepājas teātra galvenais režisors Dmitrijs Petrenko ir viens no tiem vairāk nekā simts Latvijas krieviem, kuri parakstījuši un publicējuši atklātu vēstuli, kurā nosoda Krievijas agresiju. “Kultūrzīmēm” režisors teic – ja nebūtu bijusi pirmizrāde teātrī, būtu piedalījies arī aizvadītajā nedēļā notikušajā mītiņā “Krievu balss pret karu”, kur bijis aicināts kā viens no runātājiem. “Esmu jau to paudis, un man nav problēmu to paust atkal un atkal – atbalstu Ukrainu un ir labi, ka šādi mītiņi notiek,” saka režisors.
Tomēr D. Petrenko arī norāda: “Mums ir jāuzmanās, lai man kā krievvalodīgajam nebūtu nemitīgi uz katra soļa jāpierāda lojalitāte. Es paužu atbalstu Ukrainai, bet, ja mums nemitīgi iekšējam tirgum ir jākomunicē, ka neesam lāči, ka netaisāmies te nevienam uzbrukt, tad tas ir nedaudz pazemojoši. Pēdējā laikā jūtu pieprasījumu nemitīgi taisnoties. Tā ir sabiedrības kopēja problēma, ja neuzticamies viens otram, ja baidāmies viens no otra. Man liekas, daudz svarīgāks ir tas, ko varam izdarīt Ukrainas atbalstam, nevis skaidrot, ka neesam bīstami.”
Jautāts, kam īsti skan krievu balss pret karu – latviešiem, krievvalodīgo kopienai, režisors atzīst, ka ir skeptisks pret jēdzieniem krievvalodīgo vai latviešvalodīgo kopiena. “Tā dēvētie krievvalodīgie ir ļoti dažādi, tāpat kā latviešvalodīgie. Pēdējās desmitgadēs ir bijušas integrācijas problēmas, kuras mēs, Latvijas iedzīvotāji, neraugoties uz to, vai tie ir krievvalodīgie vai latvieši, īsti negribējām risināt. Nedomāju, ka šobrīd nedēļas laikā to izdotos atrisināt – ir mazliet par vēlu.
Ja kaut ko gribam darīt, tad ir jāskatās ilgtermiņā. Šobrīd diskutē par krievvalodīgu mediju kanālu, kas būtu labs un svarīgs pasākums, bet nedomāju, ka šobrīd tādam kanālam ir iespējams politiskais atbalsts. Tas, manuprāt, liecina par to, ka pietrūkst politiskās drosmes paskatīties sabiedrībai acīs – kāda tā īsti ir. Šķita, ka tad, ja krievi iemācīsies latviešu valodu, tā vienos cilvēkus.
Diemžēl redzam, ka tad, kad daudzi krievvalodīgie jau runā latviski, tā nenotiek. Viņi tāpat izmanto tos medijus, kuri viņiem ir ērtāki. Jāsaprot, ka ne tikai starp krieviem, arī starp latviešiem ir putinisti. Un nevis tāpēc, ka viņiem patīk Putins, bet tāpēc, ka viņi atbalsta autoritāras vērtības. Šajā jautājumā nav etnisks, bet vērtību dalījums. Jebkurā valodas, vecuma, sociālā grupā ir idioti un nepieklājīgi cilvēki.
Sabiedrības saliedētība ir nopietns, ilgi risināms jautājums, ko nevar atrisināt, vienkārši pasakot – ei, latviešu valoda jāprot, un viss. Tas nestrādā. Kaut kādas problēmas atrisina tas, ka ir mazāk krievu skolu, bet tas neatrisina saliedētības problēmu. Bērni mācās vērtības ne tikai skolā, bet arī ģimenē, medijos. Diemžēl politiskā elite dzīvo pasakā, domājot, ka nomirs vecie, nepareizi domājošie, un paliks jaunā paaudze, kurā visi domā sakarīgi. Tā tas nenotiek. Mums nav nepilsoņu institūta, faktiski – nav krievu skolu, bet problēma paliek. Jāatver acis un jāmeklē citi risinājumi,” uzskata D. Petrenko.
Mītiņā pie Brīvības pieminekļa režisors Vitālijs Manskis sacīja: “Mēs, krieviski runājošie, savā lokā varam vienkārši apgaismot un pārliecināt šos cilvēkus.” Vaicāju, vai savs vārds par notiekošo būtu sakāms arī krieviski runājošiem māksliniekiem? D. Petrenko teic: “Protams, notiekošais Ukrainā nevar neietekmēt aktierus un režisorus. Tas nenozīmē, ka tagad visi iestudēs lugas par Krievijas uzbrukumu Ukrainai, taču mākslinieki varbūt ir jūtīgāki un uztver to, kas ir “gaisā”. Pats vienmēr esmu risinājis tēmas par cilvēcīguma trūkumu, par to, kā dzimst vardarbība un agresija, ka labs cilvēks var kļūt par monstru. Šobrīd tā ir izrāde bērniem “Dullais Dauka”, kurā runājam par to, kas ir veselīgas attiecības starp cilvēkiem, bērniem un vecākiem, kur ir robeža, kur sākas emocionāla vai fiziska vardarbība.”
“Cerību ezers” aizsalis?
Tikmēr viens no kultūras profesionāļiem, kurš jau pirms vairākiem gadiem savās izrādēs talantīgi pavēra aizkaru uz savrupo un atsvešināto krievu pasauli Latvijā, bija krievu režisors Vladislavs Nastavševs. Viņa ļoti personiskā izrāde “Cerību ezers” un tās otrā daļa “Cerību ezers aizsalis” Jaunajā Rīgas teātrī ieveda mikrorajonā, kur cilvēki dzīvo “paralēlajā pasaulē”, kur ielas arvien sauc padomju laika vārdos un skatās Krievijas ziņas.
Diemžēl laikā, kad pasaulē un Latvijā kultūras institūcijas – teātri, opernami, koncertzāles – pieprasa māksliniekiem paust skaidru nostāju attiecībā pret Krievijas agresiju Ukrainā, bet paši mākslinieki izvēlas nesadarboties ar Krievijas režīmu un tā institūcijām, režisors izvēlējies veidot karjeru Krievijā un publiski savu nostāju attiecībā uz savu izvēli nav paudis. Permas operā aprīļa sākumā pirmizrādi piedzīvojusi V. Nastavševa iestudētās operas “Oņegins” pirmizrāde, bet pēcāk, Krievijas iebrukumam Ukrainā turpinoties, režisors sniedzis solokoncertu “Liriskas ainas” kultūras centrā “ГЭС-2” Maskavā (16. aprīlī), kā liecina kultūras nama publicētā informācija sociālajā tīklā “Telegram”.
Vai klusēšana un uzstāšanās Krievijā nav iemesls atteikties no režisora daiļrades izrādīšanas? V. Nastavševa iestudētās izrādes arvien skatāmas Latvijā – Latvijas Nacionālajā teātrī (LNT) (10. un 30. maijā “Svešinieki vilcienā”, 31. maijā – “Asins kāzas”). “Kultūrzīmes” noskaidroja, ka no iestudējumu izrādīšanas teātris neatteiksies. Teātra direktors Jānis Vimba lēmumu pamato, sakot: “Esam par to domājuši, bet tās ir pabeigtas izrādes, juridiski – teātra īpašums, pats režisors tajās vairs nepiedalās, turklāt izrādes nav par politiku, tāpēc tās paliek repertuārā.”
Reizē J. Vimba pauda, ka LNT neturpinās iecerēto sadarbību ar V. Nastavševu nākamajā sezonā. “Bija ieplānots veidot jauniestudējumu, taču no tā atteicāmies, pamatojot ar to, ka režisora nostāja attiecībā pret notikumiem Ukrainā nav viennozīmīga. Sarunā režisors savu nostāju skaidri nepauda, es viņam to arī nejautāju, tikai noskaidroju, vai viņam ir plānoti arī turpmāki operu iestudējumi Krievijā, uz ko viņš atbildēja apstiprinoši. Tad norādīju, ka sadarbību nevaram turpināt, un ar to sarunu arī beidzām,” atklāj J. Vimba.
Sadarbību ar režisoru jau iepriekš pārtraucis Ģertrūdes ielas teātris, kurā izrādīti Nastavševa populārie iestudējumi “Melnā sperma” un “Te sākas nakts”. “Izrādes patiesībā nogalināja pandēmija, un nebija domas sadarbību turpināt, neraugoties pat uz pašreizējo režisora pozīcijas trūkumu,” “KZ” teic Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova. Režisors V. Nastavševs uz “Kultūrzīmju” nosūtīto jautājumu ar lūgumu komentēt viņa darbu Krievijā neatsaucās.
Krievijas balsis Latvijā
Šobrīd Latvijā skan arī to krievu kultūras pārstāvju balsis, kuri iepriekš darbojušies Krievijā, bet nu devušies bēgļu gaitās, nosodot Krievijas agresiju. Šonedēļ izsludināta papildu biļešu pārdošana uz Krievijas režisora Timofeja Kuļabina iestudējuma “Kokvilnas lauku vientulībā” izrādēm Dailes teātrī no 28. līdz 31. maijam, piedaloties kino slavenībai Džonam Malkovičam un ilgāku laiku Krievijā mītošajai lietuviešu aktrisei Ingeborgai Dapkunaitei, kura pēc filmēšanas Holivudas grāvējos veidoja veiksmīgu karjeru Krievijas kino industrijā.
Aktrise nu aizbraukusi no Krievijas un publiski nosodījusi Krievijas iebrukumu Ukrainā (intervijā portālam “lrt.lt” 1.04.), atzīstot, ka vajadzējis doties prom no Krievijas jau pēc tās iebrukuma Krimā 2014. gadā. Jau zināms, ka ar līdzīgu nožēlu Latvijā patvērumu radusi pazīstamā Krievijas aktrise Čulpana Hamatova, agrāk zināma kā dedzīga Putina ievēlēšanas atbalstītāja, nu Alvja Hermaņa aicināta kļūt par Jaunā Rīgas teātra aktrisi.
Mītiņā pie Brīvības pieminekļa Č. Hamatova uzrunāja sanākušos, sakot emocionālu runu: “Jūtu neticamas sāpes, ar kurām nevar tikt galā, iedomājoties to, kā šodien cieš ukraiņi, nevar ar to tikt galā, nevar dzīvot tālāk, dzīve neturpinās. Skaidri zinu, ka Krievijā ir pietiekami daudz tādu cilvēku, kuri jūtas tāpat kā es.
Tie, kam bija iespēja, aizbrauca, tie, kam nebija, paliek un jūt tādas pašas bēdas un sāpes par to, kas notiek Ukrainā, par šo necilvēcīgo karu, ko sākusi Krievija – Vladimirs Putins un Krievijas vara. Bet tā ir arī mana zeme. Mana dzimtene, un es to ļoti mīlu. Esmu šis zemes daļa. Kategoriski nepieņemu to, ko manā vārdā tagad dara mana dzimtene. Aicinu cilvēkus, kuri ir bijuši spiesti aizbraukt no Krievijas, padot viens otram palīdzīgu roku, būt kopā, veidot citu priekšstatu par krieviem, krievu kultūru aiz mūsu dzimtenes robežām. Esmu ļoti pateicīga Latvijai, ka esmu šeit, ka esmu drošībā un varu stāvēt uz šīs skatuves un runāt to, ko jūtu, nebaidoties ne no kādām sekām.”
