Kam skan Dieva stabules. Saruna ar Vari Braslu 0
Otrdien, 12. novembrī Nacionālā kinofestivāla “Lielais Kristaps” svinīgā ceremonijā balvu par mūža ieguldījumu kino saņems teātra un kino režisors Varis Brasla, kurš vasarā nosvinēja 80 gadu dzimšanas dienu.
Varis Brasla (1939) ir viens no pazīstamākajiem meistariem Latvijas kinematogrāfijā, tieši viņš saņēmis līdz šim visvairāk (četrus) Lielā Kristapa apbalvojumus labākās spēlfilmas kategorijā – par filmām “Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku” (1980), “Emīla nedarbi” (1985), “Par mīlstību pašreiz nerunāsim” (1988) un “Ūdensbumba resnajam runcim” (2005).
Viņa pirmā pilnmetrāžas spēlfilma klasiskā melodrāma “Ezera sonāte” (1976), kuru režisēja kopā ar galvenās lomas atveidotāju Gunāru Cilinski, ieguva LPSR Valsts prēmiju, tolaik pašu augstāko apbalvojumu.
“Ziemassvētku jampadracis” (1995) bija pirmā atjaunotās Latvijas filmaa, kas guva plašu atzinību starptautiskos kinofestivālos, bet ar meistara jaunāko filmu – “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” atklāja programmu Latvijas filmas Latvijas simtgadei.
– Ja aizietu ciemos pie Vara Braslas, vai varētu noskatīties visas jūsu filmas?
Varis Brasla: – Manās mājās ir visas manas filmas, izņemot pirmo īsfilmiņu “Salātiņš” un nupat atklājās, ka nav arī gabala no seriāla “Palīgā” (sešpadsmit ekrānstundas ilgs televīzijas seriāls – V. K.). Bet nekad nav noticis tā, ka pie manis mājās skatītos Braslas kino. Ja nu vienīgi kādam jaunam aktierim gadās praktiska vajadzība atrast kādu fragmentiņu…
– Un ja nu jauns students jums vaicātu – vai strādājot Latvijas kino var gūt gan radošu gandarījumu, gan arī nopelnīt?
– Lai cik tas dīvaini izklausītos, mans mērķis nekad nav bijis strādāt kino naudas dēļ. Bet tajā pašā laikā, cik nu otrās brīvvalsts laikā pāris ķinīšus esmu uztaisījis, man samaksāts vairāk nekā boļševiku ērā. Ja šajā kapitālismā tiek pie naudas, lai varētu taisīt kino, un ja ir kaut kas, kas tev patiešām sāp un ko tu vēlies atklāt uz ekrāna, tad rezultātā vajadzētu gūt arī gandarījumu.
Kaut no neveiksmes nav pasargāts neviens. Ja filma ir aprēķina darbs – un man ir aizdomas, ka uz ekrāna pēdējā laikā tādu ir diezgan daudz – tad arī ar to gandarījumu būs pašvaki. Ja uzsākot filmēšanu domā – uz to nu skatītāji nāks, tas patiks, tur es varētu tā drosmīgi izteikties, nebūs lāgā.
Viss atkarīgs no tevis paša, cik patiesi vēlies uz ekrāna izstāstīt tev būtisko, aicināt, noliegt.
Ja skatītāji reaģē uz pusi no desmit man svarīgiem punktiem filmā, man ir gandarījums. Ja uz astoņiem – lieliski! Bet tā ir subjektīva lieta.
– Kas jums visvairāk patika no simtgades filmām?
– Pirmajā vietā man ir pusdokumentālā “Mērijas ceļojums” un “Lidija”, ļoti gudri uztaisīts kino. No aktierfilmām visaugstāk vērtēju Annas Vidulejas “Nomo Novus”. Literārais materiāls ir ļoti talantīgi uzrakstīts. Tik tēlaini visi raksturi, vai aiz katra personāža kāda no mūsu tautas mākslas izcilībām. Labi aktieri, daudz kas atrasts pa bildes līniju.
Tas zelta laikmets mūsu tēlotājmākslā uzrunā.
Varbūt arī tāpēc, ka boļševiku laikā, kad lasīju Anšlavu (Anšlavu Eglīti – V. K.)… johaidī, kā cilvēki dzīvojuši!
Apskaužami nevis tāpēc, ka tolaik būtu garšīgāks vīns, bet aizrauj brīvības elpa, ko nevar salīdzināt ar padomju laiku, kad klapes uz acīm un vāks virsū.
– Lielos vilcienos, kā būtu labāk priekš Latvijas kino nākotnē – daudz mazas studijas kā patlaban vai viena nacionāla Latvijas kinostudija? Ceram taču attīstīties labklājības virzienā un mums jau tagad ir Nacionālā bibliotēka, Nacionālais muzejs, Nacionālais simfoniskais orķestris, Nacionālais teātris…
– Teātris… Ir vieni ar savu māju, savu gruntsgabalu un savu trupu, un tad vesela virkne mazāku, tā dēvētie neatkarīgie, kur arī strādā profesionāli cilvēki.
Man nav šaubu, ka šīs mazās mākslinieku kopas dara ļoti svētīgu darbu gan publikai, gan kopīgai teātra dzīves gaitai. Bet es personīgi esmu par klasisko, akadēmisko teātri ar savu skatuvi un trupu.
Un es pilnībā piekrītu Alvim Hermanim par mākslinieciskā vadītāja nepieciešamību teātrī.
Tādā mazākā teātrī jaunam Kultūras akadēmijas absolventam starp saviem laikabiedriem, ja paveicas, iespēja izpausties ir lielāka, jo nav kā repertuārteātrī jāpakļaujas tā uzstādījumiem par noteiktu izrāžu skaitu un žanru maiņu.
Tomēr esot vienā ansamblī pie pieredzējušiem režisoriem, izaugsmes iespējas jaunajiem ir drošākas, jo trupā ir arī vecā un vidējā paaudze, katrs ar savu pieredzi, un ne jau visi met to šalli ap kaklu kā Džūlija Lamberte.
Repertuārteātris jaunajam pēc augstskolas ir otra skola, varbūt nozīmīgāka pat par to, kurai viņš jau gājis cauri. Arī tāpēc esmu par repertuārteātri, par stabilitāti trupā un nevis aktieru staigāšanu no vienas mājas uz otru.
Kopš to dara režisori, aktieri ir tie, kas veido katra teātra īpašo seju, un kopt tās vaibstus ir tieši mākslinieciskā vadītāja misija. Bet es jau runāju kā savas paaudzes pārstāvis.
Savukārt kino ļaudis patlaban ir atsvešināti, katrs kaut ko dara, urķī savā kaktā.
Rīgas kinostudijā, lai kāds tas arī bija grūti vadāms kuģis ar daudz ko lieku, zem viena jumta tomēr bija visa cunfte. Nevarēja nezināt, ko viens vai otrs kolēģis dara, aktieru kino provju mēģinājumos varēja ieraudzīt jaunas sejas.
Taču jāatzīst, kad kinostudijā centās veidot noteiktu režisoru kopu, laikam Aleksandrs Leimanis sacīja, ka tas neizdosies, jo režisori esot kā vēži vientuļnieki.
Vecmeistaram liela taisnība, tomēr bija arī svarīgi brīži, kad visi sanāca kopā. Taču es atkal runāju no sava viedokļa, vairāk dzīvojot nostāk no procesiem ķinītī, kur strādā cilvēki spēka gados. Varbūt viņi vairāk savā starpā burzās un ir informētāki.
Bet praktiskā nozīmē zem viena jumta, manuprāt, tomēr bija vairāk pozitīvā nekā negatīvā. Finanses ir tik, cik ir, bet esot zem viena jumta, varbūt trīs studijas varētu saiet kopā un nopirkt vienu superaparātu.
Jaunā paaudze tam visam varētu būt arī pret, varbūt tāpēc, ka nezina, kā tas bija, bet varbūt nemaz nevēlētos tādu vienu jumtu. Konkurenci jau arī vajag. Savdabīgi gan, ka pēc atmodas, ienākot maigajam kapitālismam, producenta vārdu nu liek pirms režisora, scenārista. Ir jau producentu darbs grūts un sarežģīts, taču…
– Kā producenti un režisori cits citu atrod?
– Visādi. Pie mums ar scenāristu Alvi Lapiņu abiem diviem reizē producents Gatis Upmalis atnāca pirms filmas “Ūdensbumbas resnajam runcim”, vienkārši bija klāt un uzrunāja. Nekāda noslēpuma tur nav. Upmalim piemīt talants nokomplektēt uzņemšanas grupu, kas patiesībā ir ļoti sarežģīti, liels malacis spējā panākt, lai grupa būtu kā viens organisms.
– Bērnu filmas ir viena no jūsu pēdējā laika talanta izpausmēm.
– Strādāt ar bērniem ir interesanti – taču ar savu atbildības nastu, kā, protams, par rezultātu, tā par mazajiem cilvēciņiem. Jo uz tiem pāris filmas mēnešiem viņu liktenis daļēji ir arī tavās rokās.
Lai cik banāli tas arī izklausītos, bet vēl kādu laiciņu pēc filmas uzņemšanas es interesējos, kā tam puišelim vai meitenītei tālāk klājās. Jo pēc filmas pirmizrādes to bērnu vairs neuztver kā klases Jānīti, bet Emīlu vai kādu citu filmas varoni.
Mani traku dara tās savulaik populārās bērnu modes skates, kad mazās meitenes tika uzbužinātas, matos milzu lentes, krāsotas lūpas, grabuļi ausīs. Noziegums!
Jo bērnībā konkursā jāiet ar savu prasmi redzēt, dziedāt, zīmēt, nevis taisnu vai līku degunu.
Diemžēl filmas ražošanas ritmā boļševiku laikos nebija un tagad it īpaši nav tāda perioda, kad režisors varētu iepazīties ar bērnu, tas notiek filmēšanas laukumā. Manā jaunākajā filmā par vectēvu tikai apmēram ķinīša pusē sāku saprast, kā ar to interesanto puiku Markusu strādāt.
Bet to pašu līmlentu, ko esi atradis vienam bērnam, otram klāt likt nevar. Kad tu strādā ar bērniem domātu filmu, pēc kāda laika ļoti gaidi brīdi, kad varēsi veidot kaut ko lielajiem, pieaugušajiem, jo tā dēvētās filmas visai ģimenei ļoti izsmeļ.
– Kas bija tas liktenīgais pavērsiens, kuram pateicoties mums ir tāds režisors Varis Brasla?
– Liktenīgais pavērsiens, ka satikās mans tētis un mamma (aktieris un režisors Žanis Brasla un aktrise un režisora asistente Valija Brasla, kura divdesmit četrus gadus nostrādājusi par režisora asistenti Rīgas kinostudijā – V. K.). Abi no jaunības apsēsti ar mūziku, teātri, mākslu.
Cik sevi atceros, tēta un mammas sabiedrībā gandrīz visi cilvēki bija kaut kādā vīzē saistībā ar skatuvi. Mājās ap mākslām visas lietas vien grozījās. Kad vidusskola jaunietim nāk uz beigām, daudzi nezina, kur studēt, svārstās. Man nebija nekādu moku, bija skaidrs, tas būs teātris.
Varbūt tāpēc, ka citu jomu ikdienā nebiju tik tuvu iepazinis. Turklāt tie cilvēki, kas grozījās ap maniem vecākiem, bija ļoti interesanti.
Varbūt vairāk bērna acīm, bet man šķita, ka viņi visi ir arī ļoti pozitīvi, lai tas būtu aktieris, režisors, kaimiņš vai apgaismotājs. Nebija ļaundabīgi, rāvēji, diemžēl nebija arī baņķieru tajā sabiedrībā, kas ļoti derētu, ja gribētu taisīt kino, gadījās pa grāmatvedim…
– Un kādam jābūt aktierim, lai nokļūtu Vara Braslas ieredzēto skatuves mākslinieku lokā, kāds jums ir izveidojies un ko ir pamanījis rūpīgāks kino skatītājs?
– Atlasot aktierus, paļaujos intuīcijai. Primārais filmā, protams, ir scenārijs, bet aktiera (ne)precīzs trāpījums tēlā ir katastrofa vai zelta kronis.
Protams, ērtāk strādāt ar cilvēku, kurš ir uz vienas nots ar tevi.
Ir skatuves mākslinieki – man nācies pārliecināties par to praksē – objektīvi, lieliski aktieri, bet nav manējie, kaut kas neklapē, nevaram pustoņos sarunāties. Citreiz ieraudzīt aktieri palīdz teātris.
– Jaunākajā filmā “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers ciniskā mūsdienu deputāta ierēdnīša lomā atklājās viņam pavisam neierastā rakursā.
– Ja nemaldos, Valmieras teātrī Meiers pie manis nospēlēja savu pirmo lomu. Kad aktieri mazliet iepazīsti, pašam interesanti, lai nākamajā izrādē vai filmā viņa uzdevums kaut mazliet atšķirtos no iepriekšējā darba.
Tā ir interesantāk nekā turpināt iebrauktās sliedēs, kā savulaik krievu kino, kad par fašistiem vienmēr izmantoja leišus. Un arī aktieris var sagādāt pārsteigumu.
Kad filmēju “Tereona galvu”, domāju būs jāmeklē mākslinieks, kas uzzīmētu it kā ar puišeļa roku, bet Mārtiņš Vērdiņš ieminējās, ka to varot izdarīt viņš pats. Izrādījās, mākslinieks patiešām labi zīmē. Ja ne aktieris, būtu gleznotājs.
– Man tuvākā no jūsu filmām ir “Ezera sonāte”. Kas jums nāk prātā no filmas uzņemšanas laika?
– Bija mirklis, kad mums ar Gunāru Cilinski tapa absolūti skaidrs, ka vienā vietā saistībā ar Tomariņu mazo mantinieku derētu vēl viena neliela epizodīte papildus. Braucām uz Ķegumu pie Regīnas (filmas scenārija autores rakstnieces Regīnas Ezeras. – V.K.) Viņa mūsos noklausījās un nosacīja sev raksturīgo piekrišanas gadījumā – tā tas varētu būt. Uzgāja otrajā stāvā, dzirdam – klak, klak – un pēc mirkļa rakstniece nāk lejā ar divām lappusītēm teksta, sacīdama – te jums īsināšanai.
Ezerai piemita fantastisks talants veidot dabīgus, nesamākslotus, bērna mutē labi ieguļošus dialogus.
“Aka”( filma “Ezera sonāte” veidota pēc minētā romāna motīviem- V. K.) viņai tobrīd vēl bija svaigā atmiņā, vajadzēja tik uz mirkli aizvērt acis un reiz radītie tēli atdzīvojās. Izcila vārda meistare.
– Gandrīz visām jūsu filmām mūziku rakstījis Imants Kalniņš. Kādēļ jūsu kā režisora izvēle bijusi šāda?
– Imku uzskatu par izcili talantīgu cilvēku. No viņa nāk ļoti negaidītas lietas mūzikā un lielākoties ļoti pārsteidzošas un radoši ambiciozas. Tikai viena filma mūsu kopdarbā nav veiksmīga, bet par pārējām esmu gandarīts.
Gadās epizodes, kas it kā “sēžas”, kaut kas apakšā trūkst, bet uzliek virsū Imanta mūziku, un viss dzīvo. Atceros filmu “Pūt, vējiņi!”, domāju – nu ko var izdarīt komponists, ja režisors uzskata, ka lentē noteikti jāskan šai latviešu tautas dziesmai?
Kad pirmoreiz dzirdēju Imanta Kalniņa sacerēto mūziku filmai, biju kā nopļauts aiz sajūsmas.
Man nav absolūtās dzirdes, bet ausis ir. No kurienes Imantam tas viss nāk?
Imkam bija tāds finierītis ar uzzīmētu klaviatūru. Esmu redzējis, sēž autobusā un spiež melnbaltos taustiņus. Imants Kalniņš varētu būt uzrakstījis tikai savu 4. simfoniju un pietiktu tautas mīlestības visam mūžam. Ar to vien viņš savu būtu pateicis.
Es apskaužu arī cilvēkus, kuriem doma, vārds plūst raiti, saistoši. Man tas vienmēr nācis ar kompleksiem. Nokļūt skatuves gaismās vispār šausmas. Kad vēl jāpasaka kas pašam būtisks, mokas. Es laikam nekad nevarētu būt aktieris, nekad… bet ej nu sazini.
Kad kolēģi saņem nozīmīgu balvu, vienmēr esmu domājis, nu jā – viņš to pelnījis, bet par sevi es tā nevaru teikt…
Kad Kuldīgā filmējām “Tereona galvu”, man pašam vistuvāko darbu, vietējās avīzes žurnālistam pauzē pasacīju, ka šī filma man ir astotā ar pusi. Un viņš tā arī uzrakstīja – Brasla Kuldīgā uzņem savu “8 1\2” ( filma ar šādu nosaukumu ir viens no pasaulslavenā režisora Fellīni šedevriem – V. K.). Labi, ka rakstītājs man tekstu parādīja un tieši tā nenodrukāja. Tādai filmai vajag Dieva stabules. Bet tās ir tikai retiem cilvēkiem pasaulē.
