Kam reformas uzsitīs punus? Saruna ar izglītības ministri Ilgu Šuplinsku 11
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska pārcietusi neuzticības balsojumu Saeimā, tāpat sociālajos tīklos redzēti aicinājumi ministrei atkāpties. Tomēr viņa aizvien ir savā vietā. Interviju žurnālam “Skola & Ģimene” gan sākām nevis ar politiku, bet ar to, kā I. Šuplinska atminas pati savas skolas gaitas.
I. Šuplinska: Es atceros skolu ne tik daudz zināšanu dēļ, cik kā piedzīvojumu. Skolas dzīve nav tikai formālā izglītība.
Skolā iemācījos, ka ļoti svarīga ir personība. Skolā tas ir skolotājs, kam jābūt harismātiskam, lai skolēni justu, ka skolotājs dzīvo ar to, ko stāsta. Jau kopš skolas laika nesaprotu, kā var būt sporta skolotājs, kurš nevar parādīt pats visu to, ko prasa no manis. Taču bija daudzi ļoti spilgti skolotāji, īpaši man veicās ar matemātiķiem, kuri mācīja ne tikai formulas, bet mācīja domāt.
Protams, bijušas garlaicīgas stundas, bet arī tajās atradu sev pielietojumu. Īpaši vidusskolā, ja mani neinteresēja tēma, stundas laikā pildīju citu mācību priekšmetu mājasdarbus. Tāda racionāla pieeja sava laika izmantošanā…
Arī tagad, pat ja darbs ir ļoti garlaicīgs vai sāpīgs, māku iestāstīt sev, ka man tas ir jāizdara, jo zinu, kas no tā sanāks.
Savu skolas laiku atceros arī ar to, ka jau tad bija svarīgas prasmes, ne tikai teorētiskās zināšanas. Tāpēc mani pārsteidz, ka saistībā ar pāreju uz kompetenču izglītību daudzi brīnās, ka nu prasmes ir centrā. Nav kardināli nekas mainījies: tās jau agrāk bijušas svarīgas, tagad tikai pamainījušies akcenti, jo arī agrāk zināšanām bija jābūt pielietojamām.
Padomju laika skolās skolotāji nesūdzējās, ka viņu atalgojums ir daudz mazāks nekā mazkvalificētu darbu darītājiem. Viņi nāca un mācīja, un daudziem no viņiem bija svarīgi skolēnus aizraut.
Ļoti svarīgi, kas ir klases līderis. Ja līderim ir redzējums un atvēziens uz radošām un izglītojošām lietām, ar klases mikroklimatu viss ir kārtībā. Un ar to man skolas gados veicās: klasēs, kur mācījos, nebija atstumto, bija gana saliedētas klases. Cik esmu runājusi ar saviem bērniem, viņiem tā nav veicies; klases nav tik draudzīgas, kā es atceros no sava skolas laika.
Pieminējāt klases līderus. Vai pati arī starp tiem bijāt?
Jā, noteikti.
Sāku mācīties Elejas vidusskolā – Jelgavas tuvumā, jo šajā pilsētā studēja mans tēvs. Viena no manām klasesbiedrenēm bija nesenā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele. Pirmajā klasē bijām vairāk nekā 30 bērni, no tiem septiņi teicamnieki. Ir tāda fotogrāfija, kurā ar skolotājām nofotografēti visi septiņi teicamnieki, tajā skaitā es un Ineta.
Pēc tam mācījos Šķaunes astoņgadīgajā skolā, jo tēvs pēc studijām piekrita braukt strādāt uz Latgali. Viņam šķita svarīgi, lai reģionos būtu cilvēki ar labu izglītību.
Tāpēc esmu mācījusies gan klasē, kur ir 13 bērni, gan klasē, kur ir 30 bērni.
Vidusskolā uz skolu bija jābrauc 20 vai 40 kilometru. Izvēlējos braukt tālāk – uz Dagdas vidusskolu, kur savulaik bija mācījusies mana mamma.
Šajā mācību gadā skolām jātiek galā ar divām būtiskām pārmaiņām: jaunā satura ieviešanu un darba organizācijas izmaiņām, kas saistītas ar pandēmiju. Kā skolas tiek galā?
Es teiktu, ka ir pat trīs izaicinājumi, jo mazākumtautību skolās turpinās mācību valodas reforma, tāpēc arī šajā ziņā nepieciešamas darba organizācijas izmaiņas.
Taču skolas ar pārmaiņām tiek galā dažādi. Tas saistīts arī ar nevienmērīgo skolu tīklu: skolu iespējas un to vadības darba kapacitāte ir ļoti dažāda. Ir spēcīgas skolas, kuras ar izaicinājumiem tiek galā labāk, jo ir pierasts meklēt iespējas, kā atrisināt problēmas. Kopumā ir divi vadītāju tipi gan skolām, gan pašvaldībām.
Vieni negaida, kad pieņems galīgos lēmumus, viņi rīkojas, organizē pārmaiņas jau lēmumu sagatavošanas posmā, ja redz, ka tās ir objektīvi nepieciešamas. Bet otri velk ar pirkstu līdzi visiem likumiem un noteikumiem un saka, ka attālinātas mācības neorganizēs, ja vien tās prasīs no augšas un tās būs ierakstītas likumā.
Varbūt viņi baidās rīkoties, jo sistēma ir birokratizēta un par likuma burta neievērošanu var būt sods? Sevišķi skolu vadītāji sūdzas par biežām pārbaudēm, kas traucē strādāt…
Tas drusku pārsteidz, jo zinu, ka Izglītības kvalitātes valsts dienests strādā preventīvi. Gribētu, lai tie, kuri šādi sūdzas, pateiktu, kā tieši viņi ir sodīti par kādu prasību neievērošanu, kāda bijusi konkrētā ietekme uz skolu…
Dzīvot traucē ne jau sodi, bet biežās pārbaudes. Piemēram, par nenotikušām stundām, kaut skolotāju trūkums ir izplatīta problēma, direktori pēdējos gados nav sodīti. Tomēr viņiem esot bail pat atklāt, ka skolā ir vakance.
Ļoti brīnos par to. Parasti dienests problēmas mēģina atrisināt maksimāli koleģiāli. Es pat domāju, ka dienestam vajadzētu vairāk izgaismot dažādus problēmgadījumus skolās. Jo tie gadījumi dažkārt ir ļoti pamācoši un tie ļautu novērst līdzīgu situāciju atkārtošanos citās skolās. Protams, man ir skaidrs, kāpēc IKVD netiecas par problēmām informēt. Jo skolas pārdzīvos, ja pārbaude radīs rezonansi masu medijos. Tas saistīts ar skolas prestižu.
Es gan nesaku, ka IKVD vajadzētu atklāt, kurās skolās kādas pārbaudes veiktas, taču plašāk par pārbaudēs atklāto problemātiku gan vajadzētu runāt vismaz semināros un konferencēs, kur ir klāt skolu direktori.
Diemžēl ir tā, ka skolās strādājošie pat koleģiālu atbalstu mēdz uztvert kā kontroli. Raunas vidusskolas direktors Edgars Plētiens stāstīja, ka mentora klātbūtni stundās pedagogi sākumā uztvēra kā inspicēšanu un neuzticēšanos. Taču pēc tam sāka saprast, ka mentors sēž klasē, nevis lai kontrolētu, bet gan lai palīdzētu saprast, kā stundu uzlabot: vai jāmaina metodika, vai kādam skolēnam vajag individuālu atbalstu.
Arī IKVD skolām būtu jāuztver kā sadarbības partneris?
Jā, vajadzīga paradigmas maiņa: no kontrolējošas uz atbalstošu institūciju. Esam mainījuši skolu akreditācijas noteikumus, lai tas tieši tā arī būtu.
Kā veicas ar izglītības kvalitātes monitoringa ieviešanu? Bija taču plāns, ka skolu kvalitāte tiks mērīta pastāvīgi, nevis tikai akreditācijas laikā.
Iekšējās kvalitātes mērīšanas rīks vēl nav gatavs. Šo rīku gan nevarēs izmantot skolu reitingu veidošanā; tas nepateiks sabiedrībai – šeit ir baltie, bet šeit, lūk, melnie. Taču tas parādītu skolu diapazonu: kāda ir mācīšanās kvalitāte, kā skolām veicies izveidot emocionāli drošu vidi, kāda infrastruktūra ir skolai, kāda ir sadarbība ar vecākiem.
Izglītības monitoringa veidotāji solīja, ka tas būs gatavs jau pagājušā gada decembrī.
Tūlīt būs šā gada decembris!
Jā. Šobrīd gatavības pakāpē ir trīs citi digitālie rīki, kas arī saistīti ar izglītības monitoringu. Viens radies skolu tīkla optimizēšanas un sakārtošanas rezultātā, jo šī procesa dēļ sākām analizēt skolu efektivitāti. Ļoti labi redzam, kādu mērķdotāciju skolotāju algām katrai skolai piešķir valsts, taču neredzam, cik liels ir katras pašvaldības ieguldījums to dibinātajās izglītības iestādēs. Tagad būs sistēma, kas ļaus to analizēt.
Tam vajadzētu palīdzēt saprast, kāpēc ir tā, ka izglītībai valsts novirza gana lielu procentu no iekšzemes kopprodukta, bet modernām tehnoloģijām skolās, skolotāju atbalstam un citām vajadzīgām lietām finansējuma nepietiek.
Tātad šis pirmais, gandrīz gatavais rīks ir ne tik daudz par kvalitāti, cik par izmaksām?
Jā, rīks arī parādīs, cik lielā mērā ir noslogota skolu infrastruktūra.
Turklāt jādomā, kā kopumā izmaksas izglītībā padarīt efektīvākas. Piemēram, Jaunjelgavā ir vidusskola, kas savulaik celta vairāk nekā 600 skolēniem, bet šobrīd tur ir nedaudz virs 200 skolēniem. Vai izdevumus, kas rodas, uzturot daudzkārt lielāku ēku, nekā skolai nepieciešams, var attiecināt uz izglītību?
Ko darīt, lai nebūtu šādu izdevumu, – jaukt to skolu nost?
Igaunijā tā rīkojās. Iepriekšējā perioda Eiropas Savienības fondu finansējumu tur izlietoja, ceļot energoefektīvas, mūsdienu vajadzībām piemērotas skolu ēkas. Tikmēr Latvijā šo finansējumu ieguldīja teju jebkurā skolas ēkā, pat ja bija skaidrs, ka skolēnu plūsmas tur nebūs. Tieši tāpēc esam tur, kur esam.
Ja pašvaldība uzskata, ka ir pietiekami bagāta, lai visu laiku pārmaksātu, lai viņa to dara! Taču mēs ļoti labi zinām, ka lielai daļai pašvaldību finansējums nāk no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, tātad faktiski citu pašvaldību kabatas.
Otrs gatavākais ir skolu absolventu novērtēšanas rīks: tur parādīsies centralizēto eksāmenu rezultāti, sasniegumi olimpiādēs, ārpusklases pasākumos. Tas ļaus arī redzēt, cik daudzi vidusskolu absolventi uzsāk studijas, vai viņi tās turpina vai pārtrauc. Trešais arī gandrīz gatavais ir sociālemocionālās uzvedības rīks. Oktobrī tos izmēģinām, decembrī jau vajadzētu būt rezultātiem. Ceru, ka janvārī tos ieraudzīs plašāka sabiedrība. Taču ir zaudēts apmēram gads.
Viena no problēmām, ar ko saskaros Izglītības un zinātnes ministrijā, ir daudzie iekavētie darbi. Piemēram, informatīvajam ziņojumam par iekšējās kvalitātes monitoringu bija jābūt gatavam pagājušā gada oktobrī, bet nav joprojām, jo nav jau paša monitoringa.
Iekavēto darbu dēļ neturpinājāt sadarbību ar ministrijas valsts sekretāri Līgu Lejiņu. Laikā nepadarīti darbi ir sena ministrijas problēma. Arī iepriekšējo ministru darbībā gadījies, ka laikā nav izpildīts neviens no valdības rīcības plānā ierakstītajiem uzdevumiem!
Mums visu laiku trūkst zinošu ierēdņu, ekspertu. Izskatās, ka jāmaina sistēma, kādā ministrijā tiek aizpildītas vakances. Atlase ir ļoti stingra, konkursi notiek vairākās kārtās. Taču, pat ja ir vairāki pretendenti, konkurss noslēdzas bez rezultāta, jo kandidāti prasībām atbilst, teiksim, tikai par 80 procentiem. Manuprāt, būtu tomēr jāpieņem arī tikai daļēji atbilstošs speciālists uz pārbaudes laiku un jāskatās, vai viņš tiek galā ar darbu.
Atgriežoties pie jaunā izglītības satura ieviešanas, šobrīd visskaļākās skolu sūdzības ir par to, ka trūkst mācību materiālu. Arī skolotāju apmācības tomēr nav bijušas pietiekamas, to atzīst arī projektā “Skola2030”. Vai ministrija varētu atrast finansējumu praktiskām skolotāju apmācībām, kur varētu apgūt jaunas metodes, nevis tikai klausīties runas par domāšanas maiņu?
Pati savulaik esmu pasniegusi skolotāju kursos. Man tas ļoti patika. Piemēram, apbraukāju visu Latviju, stāstot par asociatīvo dzejoļu krājumu analīzi. Skolas bieži sūdzas, ka skolēni nevar apgūt mūsdienu literatūru, jo bibliotēkas nespēj iepirkt dzejas krājumus, līdz ar to bērniem nav ko izlasīt. Metode, ko mācīju, ļāva apgūt mūsdienu literatūru, izmantojot tikai vienu grāmatu, kas ir skolotājam. Tā ļauj iegūt izpratni par dzeju, iekustināt radošumu.
Rādīju šo metodi tīri praktiski. Ļoti daudzi skolotāji to paņēmuši un izmanto. Taču daudzi arī teica: nē, es to neņemšu. Pirmkārt, tāpēc, ka tas nav vajadzīgs eksāmenos.
Otrkārt, es vienkārši strādāšu pa vecam. Te parādās problēma: lai kādu metodikas kursu rīkotu, pieredze vienalga jāiegūst caur praksi, ne visiem iespējams paņemt un uzreiz adaptēt kāda cita metodi. Ja tev ir līdzīgas vērtības ar to, kas metodi iesaka, nav grūti to pārņemt. Ja tavas vērtības ir pilnīgi citas, tas ir gandrīz neiespējami. Tāpēc es vienalga runāšu par domāšanas maiņu.
Jūs gribat teikt, ka praktiskas apmācības nemaz nav vērts rīkot?
Es gribu teikt, ka tas nav risinājums. Risinājums ir turpināt darīt to, kas jau iesākts. Un tā ir darīšana caur pieredzi. Skaidrs, ka būs puni tiem, kas māca 1., 4., 7. un 10. klasēs. Bet caur kļūdām mēs mācāmies, un nākamajā mācību gadā būs krietni citāda attieksme pret mācību procesu.
Taču “Skolai2030” būtu intensīvāk jāstrādā pie mācību vides un mācību līdzekļu sagatavošanas. Protams, ir bijuši objektīvi apstākļi, kāpēc mācību līdzekļu sagatavošana aizkavējusies. Kā zināms, tika pieņemts lēmums, ka bērni skolas gaitas tomēr neuzsāks sešos gados, tāpēc daudz kas bija jāpārstrādā. Taču nesaprotu, kāpēc mācību līdzekļu sagatavošanā nevar būt vairāk iesaistīto partneru, kādēļ jāgaida tikai uz vienu izdevniecību, kas netiek galā ar materiālu pavairošanu un koriģēšanu, lai tie būtu pieejami lietotājiem.
Taču diez vai ir pareizi ļaut dauzīt skolotājiem punus un nesniegt viņiem atbalstu…
Saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu varam pārskatīt arī pašvaldību funkcijas izglītībā. Viena no pašvaldību funkcijām varētu būt metodiskā atbalsta centra veidošana pedagogiem, ko vajadzētu katrā pašvaldībā. Tas būtu pareizāk nekā organizēt kārtējos kursus. Patiesībā skolotāji apmeklē ļoti daudz kursu, bet nav efektivitātes.
Tāpēc vajadzētu būt sistēmiskam un individuālam piegājienam. Ne katram skolotājam vajag vienu un to pašu.
Ir daži novadi, kur šāda skolotāju atbalsta sistēma jau ļoti labi darbojas.
Domājam, ka labs atbalsts skolotājiem būs arī digitālās pratības kursi.
Tāpat turpināsies projekts “Tava klase”. No novembra būtu jāsākas jaunu stundu filmēšanai, bet raidīšanai – no nākamā gada janvāra.
Tiek arī strādāts pie tiešsaistes rīka, kurā jābūt vienotai mācību platformai, kas noderēs arī attālinātās mācībās.
Cerams, šī platforma strādās arī mazjaudīgās ierīcēs, jo skolēniem ne vienmēr ir tās jaunākās un ietilpīgākās viedierīces.
To mēs risinām.
Tāpat risinām arī interneta pieslēguma problēmu, kas ir daļai skolu.
Esat paudusi vēlmi ieviest līgumus starp vecākiem un skolu. Ko tas, jūsuprāt, uzlabotu? Var jau formāli parakstīties.
Ja sākam ar šādu attieksmi, tad, protams, nav jēgas.
Diemžēl Latvijā ļoti daudzas lietas formāli ir sakārtotas tā, kā saka filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – “bumagi u meņa v porjadke” (papīri man kārtībā: no krievu val.), ir lieliskas koncepcijas un stratēģijas, bet patiesībā kārtības nav.
Šobrīd par iespēju ieviest šādus līgumus runājam ar Tieslietu un Labklājības ministriju, tiesībsargu, Bērnu tiesību inspekciju. Mums saka: likumā jau ierakstītas vecāku tiesības un pienākumi, diez vai līgums kaut ko mainīs. Taču runājām arī ar skolu direktoriem, un izrādās, ka ļoti daudzās skolās, īpaši vidusskolās, šāds līgums jau pastāv.
Skolu direktori teic, ka līgums vajadzīgs, jo tajā skaidri atrunātas praktiskas lietas, piemēram, kā vecāki komunicēs ar skolu un skola ar vecākiem, kā skola panāks, ka vecāki tiek iesaistīti izglītošanas procesā. Piemēram, vecāki uzņemas pienākumu ne tikai piedalīties vecāku sapulcēs, bet arī skolas piedāvātajos izglītojošajos pasākumos. Tāpat šajā līgumā var vienoties, kā tiek izmantoti skolēnu personas dati, tagad vecākiem bieži vien jāparaksta atļauja, ka viņi neiebilst, ja bērnus skolā fotografēs. Līgumā iekļauj arī bērnu tiesības un pienākumus.
Vislielākā diskusija ar citu ministriju pārstāvjiem bija par to, vai būs kādas sankcijas par līguma neievērošanu. Esam ar skolu direktoriem runājuši, ka tādām nevajadzētu būt. Tomēr līgumā arī var būt noteikts, kādā situācijā skola iesaista papildspēkus: bāriņtiesas, sociālo dienestu.
Ideja ir kāpināt vecāku līdzatbildību viņu bērna izglītošanā. Neceru gan, ka šāds līgums atrisinās visas problēmas. Taču ļoti ceru, ka apmēram 60 procentos gadījumu vecāki ieskatīsies tajā un sapratīs savu lomu.
Nu jā, var jau parakstīt un pat neizlasīt.
Viss atkarīgs no tā, kā šo līguma parakstīšanu veic. Ja vecāku sapulcē vienkārši palaidīs pa apli parakstu lapu, tad varētu neizlasīt. Skolotājam tomēr vajadzētu pastāstīt svarīgākos punktus, kas ir līgumā.
Ir vecāki, kuri nerādās vecāku sapulcēs. Kas notiks ar bērnu, ja līgumu neparakstīs?
Tas ir jautājums tālākajām institūcijām, kam jāraugās, vai vecāks jūtas atbildīgs par savu bērnu.
Arī attālinātajā mācību procesā pēc divām nedēļām iestājās krīze. Ļoti daudzi vecāki sauca: “SOS! Skolas, ņemiet viņus atpakaļ!” Vai tā ir normāla situācija?
Jā un nē. No vienas puses, visiem ir krīzes situācija un attālinātās mācības bija piespiedu variants.
No otras puses, redzējām, ka ļoti daudz vecāku grib atdot bērnu skolai un pateikt: “Jūsu pienākums ir dot manam bērnam izglītību,” kaut vecāku pienākums ir līdzdarboties šajā procesā. Neviens nesaka, ka vecākiem jākļūst par skolotāju!
Attālinātās mācības gan bieži vien tieši to arī nozīmēja: tika piesūtīti uzdevumi, un vecākiem bija jāskaidro saviem bērniem, kā tos pildīt.
Dažādās skolās bija dažādas situācijas! Izglītības sistēma ir ļoti nevienmērīga. Nevienmērīga ir arī pedagogu kapacitāte, skolu vadības kapacitāte. Strādājam, lai to izlīdzinātu.
Bieži dzirdēts, ka pedagogi skolās jūtas beztiesīgi: bail pat kādam kaut ko aizrādīt, jo visu varot interpretēt kā bērnu tiesību aizskārumu. Likumā noteikts, ka bērnam ir arī pienākumi, taču sajūta esot, ka tikai tiesības.
Domāju, ka beztiesīguma sajūta saistīta arī ar skolu reitingošanu, ar skolu prestižu, kas bieži vien tiek uzstādīts augstāk par skolēnu un skolotāju labsajūtu. Tāpēc sociālemocionālās uzvedības rīks, kas jau tiek pārbaudīts praksē, ļoti labi varētu palīdzēt arī šajā ziņā. Tas būtu agrīnās prevencijas rīks.
Skolotājs aizpildītu īsu testu, novērtējot pirmklasniekus, un pēc tam kopā ar sociālo pedagogu skatītos, vai jau 1. klasē kādiem bērniem nav nepieciešams papildu atbalsts, kas ļautu preventīvi novērst konflikta situācijas un saprast skolotājam, kā pareizāk ar vienu vai otru bērnu strādāt.
Tātad negaidīt līdz pusaudža vecumam, kad radziņus būs grūtāk aplauzt?
Jā, tas ir ļoti svarīgi, un tas vajadzīgs ne tikai skolotāju labsajūtas dēļ, bet arī tāpēc, ka veiksmīga sadarbība klasē palīdz attīstīt un pilnībā izmantot katra bērna potenciālu.
2022. gadā varētu stāties spēkā jauni noteikumi skolotāja darba slodzes aprēķināšanai. Kāpēc jāgaida tik ilgi, ja jaunais izglītības saturs skolās ienāk jau tagad?
Tas, ko plānojam, nav tik daudz saistīts ar jauno izglītības saturu, cik ar izmaiņām skolu finansēšanā. Būtu jāatsakās no sistēmas “Nauda seko skolēnam”, taču nevaru teikt, ka būtu daudz citu risinājumu, kā finansēt skolas. Jau teicu, ka būs rīks, kas noteiks objektīvās izmaksas skolu pastāvēšanai.
No tā atspersimies un domāsim par izmaiņām skolotāju atalgojuma aprēķināšanā. Atalgojumam ir jāatbilst pedagogu paveiktajam darbam, taču tas nav tik vienkārši, jo sistēmā nav naudas kaudzes, no kā paņemt. Iespējams, pedagogu kopējā darba slodze varētu būt 40 stundas nedēļā līdzšinējo 30 stundu vietā. Tad, pat neko daudz nemainot sistēmā, pedagoga alga par likmi varētu pieaugt līdz 1083 eiro. Jautājums gan, vai pedagogs būtu gatavs, ka viņam ir 20 kontaktstundas un vēl 20 stundas jāpilda citi pienākumi.
Kāpēc lai nebūtu gatavs?
Tāpēc, ka pašlaik, kad ir 30 stundu likme, pedagogs savu darba dienu var pabeigt agrāk. No vienas puses, ir nenormētais darba laiks, no otras puses, ir tā priekšrocība, ka darba vietā nav jāatrodas no pulksten 8 līdz 17.
Vai tad, pārejot uz 40 stundu darba nedēļu, skolotājiem liegs darbus labot vai stundām gatavoties mājās?
Citi pienākumi var būt ļoti dažādi, ne visus varēs veikt no mājām.
Arī šobrīd situācija ar citu pienākumu veikšanu un apmaksu ir ļoti dažāda, mazajās skolās papildpienākumi netiek tarificēti, un var sanākt tā, ka pilnai slodzei jāstrādā 30 kontaktstundas.
Vēl viens aktuāls jautājums, atkal ejot plašumā attālinātajām mācībām, vai skolotājiem kaut kā kompensēs izdevumus, kas radušies, strādājot no mājām? Skolas pavasarī droši vien ietaupīja uz ūdens rēķiniem un citiem komunālajiem maksājumiem. Kāpēc ietaupījums netiek novirzīts atbalstam pedagogiem?
Tas būtu labs jautājums Finanšu ministrijai un arī pašvaldībām. Šobrīd grūti saprast, kā mainījās izglītības netiešās izmaksas saistībā ar pandēmiju.
Vai vienā pilnvaru termiņā izglītības un zinātnes ministrs vispār var īstenot kādas savas idejas? Izskatās, ka pietiek laika tikai priekšgājēju iesākto darbu pabeigšanai, kā tas, piemēram, ir ar izglītības satura reformu.
Jā, šajā ziņā es turpinu iesākto, tomēr kaut kādus akcentus, uzstādījumus ir iespējams pamainīt. Taču joprojām neatsakos no vēlmes kārtot sistēmu kopumā.
Iepriekš sistēma ir kārtota fragmentāri. Vai kas darīts kādā ministrijas atbildības jomā vai ne, bieži bijis atkarīgs no tā, vai bijis spēcīgs lobijs.
Es gribu strādāt neatkarīgi no lobijiem, raugoties uz laukumu kopumā, kā arī izveidot sistēmu, kas strādātu arī pēc manis.
Viens no maniem mērķiem ir rosināt sabiedrību neklusēt par nepilnībām un nākt ar konkrētiem priekšlikumiem, kā kāda problēma būtu jārisina.
