Edmunds Kance: Kam piederēs pašvaldību meži 3
Meža zeme, kas nepieder valstij, būtībā atrodas brīvajā tirgū un pieder fiziskām un juridiskām personām, kuru starpā pēdējo gadu laikā strauji pieaug ārvalstnieku skaits un ārvalstniekiem piederošo platību īpatsvars.
Diemžēl viena no vājajām vietām meža likumdošanā ir visai plašās iespējas īpašniekam veikt meža zemes transformāciju jeb atmežošanu, mežu var nocirst un tā vietā būvēt mājas, ierīkot laukus, rakt derīgos izrakteņus. Mežu likvidāciju (atmežošanu) ierobežo vienīgi pašvaldības ar saviem teritorijas plānojumiem, bet šeit nu viss atkarīgs no katras konkrētās pašvaldības labās gribas, zaļās domāšanas, godaprāta.
Diemžēl Rīgas reģionā meži ne vien masveidā nonāk ārvalstnieku rokās, bet arī tiek masveidā pārveidoti apbūves un derīgo izrakteņu ieguves teritorijās, tādējādi strauji samazinot zaļo buferzonu ap Rīgu un rekreācijas iespējas iedzīvotājiem.
Jebkurā gadījumā zaudētāji ilgtermiņā ir pašvaldības iedzīvotāji, kuri vairs negūst labumu no pašvaldības ienākumiem sava meža apsaimniekošanā, zaudē mežu kā rekreācijas teritoriju un zaudē iespēju izmantot savu mežu kā resursu malkas sagādei saviem trūcīgajiem iedzīvotājiem. Nekustamā īpašuma nodoklis par mežu ir neliels, tas nekompensē pašvaldībai tos ienākumus, ko varētu gūt, ilgtspējīgi apsaimniekojot savu mežu.
Diemžēl vēl savādāka ir mežu situācija Rīgas reģionā – citur valstī pašvaldības meži pieder katrai pašvaldībai savā administratīvajā teritorijā, taču Rīgas domei piederošie meži atrodas ne tikai Rīgā, bet arī daudzās Pierīgas pašvaldībās. Līdz ar to savas pašvaldības iedzīvotājiem (piemēram, Garkalnē, Babītē, Carnikavā, Ropažos un citur, kur atrodas Rīgas pilsētas meža fonda zemes) pat nav iespēja ar vēršanos savās pašvaldībās ietekmēt šo it kā publisko mežu saglabāšanu. Zināmā mērā tiek zaudēts demokrātijas princips, jo vietējiem iedzīvotājiem nav iespējams lemt par sava novada publisku teritoriju, tāpēc ka Rīgas domi viņi nevēl, bet valsts centrālās varas pilnvaras attiecībā uz Rīgas domes darba kontroli ir stipri limitētas sakarā ar pašvaldību autonomijas principu.
Diemžēl Rīga nav vienīgā pašvaldība, kas iztirgo savas meža zemes. Tā pati bēdīgi slavenā Garkalnes novada dome neatlaidīgi atbalsta pašvaldības meža zemes atsavināšanu apbūvei netālu no Berģu ciema un Mašēnu ezera, lai gan konkrētajā teritorijā arī daudzi privātie meža īpašnieki cenšas veikt atmežošanu un apbūvi sev piederošajās platībās.
2015. gadā pašvaldības meža pārdošana ap 50 ha lielā platībā bija Ludzas novada pašvaldības dienas kārtībā, lai pietiktu naudas kultūras nama renovācijai, 2015. gadā arī Pāvilostas novada dome centās atsavināt izsolē sev piederošu meža zemes īpašumu “Dzenīši” Vērgales pagastā, ko gan izdevās apturēt ar Vides aizsardzības kluba iejaukšanos, jo tajā reizē atklājās, ka zeme atrodas dabas liegumā “Ziemupe”, kur pašvaldības zemes atsavināšanu liedz likums.
Bez grēka nav arī Mālpils novads, kur pašvaldība pēkšņi bez jebkādām diskusijām sabiedrībā uzsāka atsavināšanu izsolē trim pašvaldības meža zemes vienībām vairāk nekā 40 ha kopplatībā, publicējot jau paziņojumus par izsoli vien savā mājaslapā un portālā ss.lv.
Ropažu novadā virkne “Rīgas mežu” apsaimniekotās platības netālu no “Rail Baltica” trases un Rīgas apvedceļa iekļautas jauktas centra apbūves teritorijā, kas nav tieši nepieciešamas “Rail Baltica” projektam, respektīvi, nevar izslēgt “augsnes gatavošanu” šo zemes vienību izsolei un nākotnes atmežošanai.
Lai novērstu pašvaldību mežu iztirgošanu, Vides aizsardzības klubs gatavo priekšlikumu, kas paredzētu Meža likumā noteikt pašvaldību mežu atsavināšanai tikpat stingrus nosacījumus kā valsts meža atsavināšanai. Tāpat arī Vides aizsardzības klubs plāno rosināt Teritorijas attīstības plānošanas likuma grozījumus, rosinot meža zemes, kurās mežs pastāvējis ilgstoši, noteikt par nacionālas plānošanas teritorijām, ierobežojot pašvaldību pilnvaras noteikt zonējumu, kas pieļauj zemes atmežošanu plašai apbūvei.
Edmunds Kance, Vides aizsardzības kluba domes loceklis
