Noskaidrots, kam pieder lielākās Latvijas pļavas 15
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmajā vietā aizvien ir Saldus novada SIA Pampāļi, kas augusta beigās ziņoja par ļoti labiem 2020. gada saimnieciskās darbības rezultātiem. Tiesa gan, uzņēmums lopbarības zālāju platības pērn samazināja līdz 1022 ha (2018. g. – 1254 ha).
No 15. vietas uz 2. vietu pakāpusies AS Agrofirma Tērvete, kas lopbarības zālāju platības divu pēdējo gadu laikā palielināja par 460 ha.
Pilveru ģimenei piederošais uzņēmums AS Ziedi JP Auru pagastā lopbarības zālāju topā pakāpies no 7. uz 3. vietu, palielinot zālāju platības par 98 ha – līdz 801 ha.
Vēl sešiem lielākajiem lopbarības audzētājiem klāt nākuši Vecpiebalgas ZS Veckurmji, Griškānu pagasta SIA Sprūževa M un Bebru pagasta SIA ZS Pilslejas, kas uz 6. vietu pakāpās no 21. vietas (zālāju platību palielinājums par 310 ha).
Mainījušās prasības zālāju struktūrai
SIA Latvijas šķirnes sēklas galvenā agronome Iveta Gūtmane uzsver – pēdējo desmit gadu laikā būtiski ir mainījušās (augušas) lopkopības saimniecību prasības attiecībā uz zālāju struktūru un lopbarības kvalitāti.
Tādējādi mainās pieprasījums pēc konkrētām sugām, kā arī zālaugu maisījumu sastāviem. Daudzgadīgo zālaugu sēklaudzēšana ir laikietilpīgs process – sēklas pie gala patērētāja faktiski nonāk trešajā gadā pēc sējas.
Tāpēc rūpīga sēklaudzēšanas saimniecību platību un sugu sadalījuma plānošana, lai nodrošinātu vietējo tirgu ar Latvijas zālaugu šķirnēm, ir ļoti svarīga.
I. Gūtmane vērš uzmanību uz to, ka viens no aktuāliem rūpju faktoriem konvencionālo zālāju sēklaudzētājiem patlaban ir izmaiņas un ierobežojumi pesticīdu lietošanā.
Zālāju sēklu dīgtspējas saglabāšana ir viens no kritiskajiem aspektiem sēklaudzēšanas procesā, tāpēc herbicīdu, insekticīdu un desikantu lietojamās normas jau tā ir vienas no zemākajām un neapdraud vides kvalitāti.
Latvijas mainīgajos, pietiekami mitrajos klimatiskajos apstākļos desikantu lietošanas ierobežojumi sēklaudzēšanā var ļoti būtiski samazināt iegūto sēklu ražu.
Savukārt sēklu ieguves pārstrukturēšana uz dalītās novākšanas sistēmu prasa lielus ieguldījumus atbilstošas tehnikas iegādei. Lielākā daļa vietējo zālaugu sēklaudzēšanas platību ir mazas (zem 200 ha), un saimniecībām veikt lielas investīcijas ir sarežģīti.
Bioloģisko sēklu ražošanas palielināšana ir viena no svarīgākajām sēklaudzēšanas nozares aktualitātēm, teic I. Gūtmane. Patlaban sertificētu sēklu kvalitātes prasības bioloģiski iegūtām sēklām ir tādas pašas kā konvenciāli iegūtām.
Ar bioloģiskajām metodēm audzējot, šīs prasības izpildīt ir ļoti grūti, dažām sugām faktiski neiespējami.
“Ir nepieciešamas izmaiņas sēklu kvalitātes normatīvos, sadalot prasības konvenciāli un bioloģiski iegūtām sēklām, lai veicinātu zālaugu bioloģiskās sēklkopības straujāku izaugsmi,” tā I. Gūtmane.
Viņa piebilst – Latvijā zālaugu sēklu ražas ir salīdzinoši zemākas nekā Eiropā, tāpēc brīvprātīgais saistītais atbalsts (BSA) sēklaudzētājiem ir ļoti būtisks.
Resursu cenu kāpuma dēļ sēklaudzēšanas izmaksas pieaug, tāpēc ļoti nepieciešams būtu arī BSA palielinājums gan konvencionāliem, gan bioloģiskiem sēklaudzētājiem.
Pretējā gadījumā sagaidāms zālaugu sēklu cenu pieaugums. Tādējādi cietēji būs gala patērētāji – lopkopji, lopbarības zālāju audzētāji.
Sezona bijusi unikāla
Jānis Sietiņsons, Drabešu pagasta ZS Kalna Smīdes 1 saimnieks, bioloģisko sēklu, tostarp zālāju, audzētājs, uzsver – šāgada sezona bijusi unikāla. 22. jūlijā saimniecībā sāka kult facēliju, divās dienās nokulti 54% no šīs kultūras sējplatības.
Turpinājumā kulti ziemas kvieši ‘Edvins’ un rudzi ‘Kaupo’. Pēc ziemāju nokulšanas 3. augustā sākās lietus periods, kas bez pārtraukuma turpinās trīs nedēļas un īsti neļauj sākt auzu ‘Galant’ kulšanu.
“Klimatiskās novirzes visvairāk ietekmē auzas. Salīdzinājumā ar ierasto auzu sēklu lauku vizuālo izskatu, rodas iespaids, ka audzēta kāda pundurforma.
Toties griķiem ‘Aiva’ šādi dabas apstākļi ir nākuši tikai par labu. Arī turpmāk nākotnē akcents ir jāliek uz kultūraugu dažādību un uz ziemas un vasaras formām,” teic sēklaudzētājs.
J. Sietiņsons vērš uzmanību uz aizvien neatrisinātu samezglojumu bioloģiskā sēklas materiāla nozarē. Proti, kaut arī Zemkopības ministrijas (ZM) dati un prognozes par bioloģiskā sēklas materiāla pieejamību vēsta par 3–5% nodrošinājumu, praksē ir pilnīgi cita aina – tirgū pieejamie atsevišķu kultūraugu sugu un šķirņu daudzumi vairākas reizes pārsniedz šābrīža patēriņu, un sēklaudzētāji ir spiesti mākslīgi limitēt sertificēto sēklu daudzumu un novirzīt to citiem izmantošanas veidiem.
“Spilgts piemērs tam ir auzas, vasaras kvieši, ziemas kvieši, rudzi. Sēklaudzēšana, īpaši bioloģiskā, kur ražība ir zemāka, nezāļainības fons augstāks, bet sēklu sertifikācijas standarti tie paši, kas konvencionālajā sēklaudzēšanā, prasa lielas investīcijas.
Tās nebūtu jāiznieko, it īpaši, ja zinām, ka 2035. gads ir pēdējais, kad bioloģiskajā lauksaimniecībā varēs saņemt atļaujas konvencionālās sēklas pirkumam. Bioloģiskās lauksaimniecības sēklu ekspertu grupai šī situācija ir jāvērtē, un ZM likumdošanā jāpilnveido VAAD atļauju izsniegšanas process,” tā J. Sietiņsons.
Viņš vērš uzmanību, ka jaunajā ES plānošanas periodā tika plānotas dažādas iniciatīvas lauksaimnieku motivēšanai izmantot sertificētu sēklas materiālu. Tomēr ZM dialogā ar Eiropas Komisiju vēl nesen nebija panākts pietiekams progress.
