Kam pieder Latvijas māksla? 10
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas oligarha Pjotra Avena porcelāna kolekcijas izstādes atcelšana Ogres Vēstures un mākslas muzejā ne tikai liek jautāt par to, cik dziļi Latvijas sabiedrībā iesakņojusies Krievijas maigās varas nezāle, kas dīgst arī kultūras laukā, bet arī uzrāda trauslo stāvokli, kādā var nokļūt Latvijas mākslas vērtības, kas iekļautas kādā privātā kolekcijā.
Kā zināms, Ogres Vēstures un mākslas muzejā pēc publiskiem protestiem atcelta februārī plānotā Eiropas Savienības (ES) sankcijām pakļautā Krievijas miljardiera Pjotra Avena Rīgas mākslas porcelāna privātkolekcijas izstāde. Šobrīd izstādes muzeja plānos vairs nav, lai gan izstādes iniciators, Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis februāra sākumā paudis apņēmību izstādi tomēr sarīkot, “kad būs nosēdušies politisko pārpratumu putekļi”, kaismīgi aizstāvot ideju, ka nacionālajiem dārgumiem jānonāk pie publikas.
“Pēteris Avens ir starptautiska līmeņa mākslas kolekcionārs. Viņam pieder pasaules plašākā “Sudraba laikmeta” mākslinieku darbu kolekcija. Pēteris Avens kolekcionē arī padomju aģitācijas priekšmetus un Rīgas mākslas porcelānu, kā arī Latvijas mākslinieku darbus. Viņa kolekcijas priekšmeti regulāri tiek nodoti publiskai apskatei Latvijas, Krievijas un citu valstu muzejos un privātās galerijās,” tā par Kremlim pietuvināto oligarhu, Krievijas un Latvijas dubultpilsoni P. Avenu rakstīts viņa izveidotā labdarības fonda “Paaudze” mājas lapā.
P. Avena fonds “Paaudze” ir spilgts piemērs tam, kā māksla, kultūra ilgstoši tikusi izmantota kā Krievijas maigās varas instruments – par Krievijai lojālu cilvēku naudu Latvijā ilgstoši finansēti dažādi festivāli (“Rīga – “Jūrmala”), izstādes, kultūras notikumi, tā nemanāmi sējot ideju, ka sadarbība ar Krievijas finansētājiem ir vēlama, audzējot “draudzīgās sadarbības” atbalstītāju loku, reizēm padarot atkarīgu no bīstamā sabiedrotā finanšu injekcijām.
Fonds “Paaudze” 2015. gadā atbalstīja arī Avena porcelāna kolekcijas izstādīšanu Madonā, Ventspilī, arī Rīgas Porcelāna muzejā, kur to uzņēma ar prieku. “Pētera Avena kolekcija “Rīgas mākslas porcelāns (1925–1940)” ir Latvijā lielākais krājums, un tas ir līdzvērtīgs muzeju kolekcijām. Mecenāts un uzņēmējs šo kolekciju vācis daudzu gadu gaitā un tagad to iespējams redzēt arī plašākai sabiedrībai kā atgādinājumu par mūsu tautas nacionālās identitātes veidošanos,” 2015. gadā kolekciju slavēja Rīgas Porcelāna muzeja pārstāvji.
Neraugoties uz ētiskajiem šķēršļiem, kas liedz ar tīru sirdsapziņu izstādīt P. Avena porcelāna kolekciju, tās mākslas darbu mākslinieciskā vērtība nav zudusi, taču reizē tā ir arī sankcijām pakļauta Kremļa oligarha īpašums, uzskatāms par materiālu vērtību. Šobrīd ir jautājums, vai P. Avena kolekcija vispār var tikt izstādīta, nevis, piemēram, iesaldēta, kā tas ar Krievijai pietuvinātu oligarhu īpašumiem notiek daudzviet Eiropā.
Ogres Vēstures un mākslas muzeja sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Zvirbule “Kultūrzīmēm” pauda, ka P. Avena porcelāna kolekcija naudas izteiksmē varētu būt ļoti vērtīga: “Kad tika pieteikta izstāde Ogres Vēstures un mākslas muzejā, redzēju sarakstus ar izstādei paredzēto kolekcijas priekšmetu apdrošinājuma summām, kas kopumā varēja būt ap miljonu. Tiesa, man nav informācijas, vai apdrošināšanas līgums ir ticis noslēgts.”
“Mākslas darbi ir vērtējami kā sankcijām pakļautas personas saimnieciskie resursi, tādēļ tie tiek pakļauti civiltiesiskajiem ierobežojumiem, minētos resursus iesaldējot,” tā pausts partijas “Progresīvie” nesen publicētajā vēstulē Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam. Vēstulē partija lūgusi skaidrot situāciju, kādā nonākusi P. Avena kolekcija, norādot, ka, viņuprāt, uz to attiecas sankciju nosacījumi, kā arī lūdzot Kariņu skaidrot, kuras valsts institūcijas pienākums ir izvērtēt iespējamus sankciju pārkāpumus.
Situācija patiešām ir neskaidra, jo izrādās, ka vienas atbildīgās institūcijas, kuras sankciju reģistrā nokļūtu mākslas kolekcija, Latvijā īsti nav! Koordinējošā loma sankciju piemērošanā attiecībā uz valsts uzturētajiem sankcionējamo reģistriem šobrīd ir Tieslietu ministrijai. Reģistri ir vairāki: Tiesu administrācija, Uzņēmumu reģistrs, Patentu valde, valsts akciju sabiedrība “Ceļu satiksmes drošības direkcija”, valsts akciju sabiedrība “Latvijas Jūras administrācija”, Valsts tehniskās uzraudzības aģentūra, Lauksaimniecības datu centrs, valsts aģentūra “Civilās aviācijas aģentūra”. “Šobrīd nevienā no iepriekš norādītajiem reģistriem netiek apkopota informācija par mākslas kolekcijām, līdz ar to izriet, ka mākslas kolekcijas ir ārpus sankcijām pakļauto objektu loka,” “Kultūrzīmēm” norāda Evija Rimšāne, Tieslietu ministrijas Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību speciāliste.
Privātās kolekcijas – pakļautas neprognozējamai nākotnei
“Šobrīd privātās rokās ir ļoti liela daļa Latvijas mākslas darbu,” “Kultūrzīmēm” pauž Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore, norādot, ka precīzu apjomu fiksēt nav iespējams. “Publiskās kolekcijas nekad nevarēs uzņemt un uzglabāt visu, ko mākslinieki radījuši, pat ja tas ir augstvērtīgs materiāls. Mākslas darbi tomēr ir radīti cilvēkiem, un ir tikai normāli, ka māksla atrodas ne tikai publiskajās kolekcijās.
Privātās kolekcijas ir pastāvējušas laiku laikos un arī turpinās pastāvēt. Mākslinieks rada, nedomājot par to, kur nokļūs viņa mākslas darbi. Māksliniekam, protams, ir patīkami, ja tie nokļūst publiskās kolekcijās. Nereti privātās kolekcijas laika gaitā kļūst par publiskajām kolekcijām – ne velti daudzu pasaules muzeju pamatā ir privātas kolekcijas. Manā skatījumā, protams, privātās kolekcijas ir pakļautas neprognozējamai nākotnei. Tās ir atkarīgas no privātā kolekcionāra paša nākotnes plāniem, emocijām, kas var ietekmēt.
Mēs zinām, ka kolekcijas nonāk, piemēram, mantinieku rokās, tās izšķīst un pazūd, tiek izpārdotas vai izformētas. Tā ir normāla lietu kārtība. Mākslas darbi savā veidā kļūst par privātu kolekciju ķīlniekiem, esot iesprostoti šajās kolekcijās. Tā var notikt arī ar kolekcijām, kuras paredzēts veidot kā pamatu kaut kam stabilam nākotnē, kā tas ir ar “ABLV Bank” mākslas kolekciju, kas bija iecerēta kā viena no pamata sastāvdaļām topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai, tomēr šobrīd šī situācija ir ļoti neskaidra.”
Zuzānu porcelāns ceļ saulītē Kuzņecovu
Jauši vai nejauši, bet porcelāns šobrīd nokļuvis cita privāta kolekcionāra uzmanības centrā, jo uz nebijuša mēroga porcelāna izstādi “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” pašlaik aicina uzņēmēja, azartspēļu uzņēmumu ķēdes īpašnieka Jāņa Zuzāna izveidotais mākslas centrs “Zuzeum”. Izstādē apkopoti vairāk nekā 1000 porcelāna, fajansa un māla priekšmetu no Zuzānu kolekcijas, kā arī vizuāli materiāli stāsta Krievijas impērijas porcelāna fabrikantu Kuzņecovu porcelāna ražošanas stāstu.
Porcelāns ir tikai daļa no vairāk nekā 20 tūkstošiem dažādu žanru mākslas darbiem Zuzānu kolekcijā, kas uzskatāma par skaitliski lielāko privāto Latvijas mākslas kolekciju pasaulē. Tās kodolu veido 19. gadsimta beigu māksla un 20. gadsimta pirmās puses klasiskais modernisms, 20. gs. 50.–80. gadu māksla padomju varas periodā, kā arī mūsdienu Latvijas mākslinieku darbi. “Kolekcijā ir pārstāvēti gan zināmi mākslinieki, gan mākslas autsaideri un disidenti,” pauž “Zuzeum”.
Arī Zuzānu kolekcija piedzīvojusi pārmaiņas – 2021. gadā centrs “Zuzeum” lēma izpārdot ap 1000 mākslas darbu īpašā tirdziņā “Zandele”. “Kolekcija ir mainīgs lielums,” toreiz portālam “Lsm.lv” šo lēmumu skaidroja Jānis Zuzāns, norādot: “Kaut kas kaut kādā laika posmā zaudē interesi, vairs neiekļaujas kolekcijas kopējā veidojumā, varbūt kāds mākslinieks ir pārtraucis savu aktīvo darbību. Kolekcija var iztikt bez šiem darbiem.”
Latviešu klasika miljonu vērtībā
Viena no lielākajām Latvijas mākslas kolekcijām šobrīd pieder Rietumu bankai. Tās pamatu veido 19. gs. beigu, kā arī 20. gs. sākuma un vidus darbi – pašlaik kolekcijā ir aptuveni 450 mākslas darbu, to skaitā 20 skulptūras, 20 grafikas darbi un ap 400 glezniecības darbu. “Iegādājamies to, kas mums patīk, jo šī ir privāta kolekcija,” “Kultūrzīmēm” skaidro Sergejs Grodņikovs, Rietumu bankas sabiedrisko attiecību, reklāmas un mārketinga pārvaldes vadītājs.
Lielāko daļu Rietumu bankas mākslas darbu kolekcijas (aptuveni 80% jeb vairāk nekā 400) veido latviešu glezniecības klasiķi, pārējie ir ārvalstu, lielākoties Eiropas, mākslinieku darbi. Starp Rietumu bankas kolekcijas iecienītākajiem autoriem ir Ludolfs Liberts, Eduards Kalniņš, Džemma Skulme, Indulis Zariņš, Konrāds Ubāns, kolekcijā ir arī Jaņa Rozentāla un Vilhelma Purvīša darbi. Tikmēr laikmetīgās Latvijas mākslas kolekcijā tikpat kā nav.
Rietumu bankas kolekcijas vērtība varētu būt līdz divu miljonu eiro vērtībā, tā lēš S. Grodņikovs. Latviešu mākslinieka darba vidējā vērtība kolekcijā esot ap 1000 eiro, lai gan bankas īpašumā ir atsevišķi latviešu autoru darbi (Jānis Valters, Vilhelms Purvītis), kuru vērtība varētu būt no 30 līdz 50 tūkstošiem eiro. Kolekcijas dārgākais darbs, ap 100 tūkstošu eiro vērtībā, ir franču mākslinieka Šarla Dobiņī gleznotā “Mēnesnīca” (1877).
Rietumu bankas kolekcija tiek veidota pēc “Deutsche Bank” principa – “kolekcija strādā kopā ar mums”, proti, tā izvietota līdzās bankas darbinieku darba vietām un ir redzama bankas apmeklētājiem. “Valsts var uzturēt latviešu mākslu tikai vienā veidā – iegādājoties mākslinieku darbus. Pirmkārt, iegādājoties mākslas darbus, mēs atbalstām [vietējo mākslas] tirgu. Nav daudz tādu pircēju ar tik apjomīgām finanšu iespējām, privātu kolekciju nav daudz – Zuzānu, Gunta Belēviča kolekcijas, “ABLV Bank” kolekcija. Mēs (Rietumu banka) esam diezgan aktīvi, pastāvīgi sekojam līdzi tam, vai tirgū neparādās jaunumi,” stāsta S. Grodņikovs.
Aprīlī Rietumu bankas 30. gadskārtā mākslas muzejā “Rīgas birža” plānota bankas kolekcijas mākslas darbu izstāde, kā arī tiks izdota grāmata par bankas mākslas kolekciju.
Laikmetīgā māksla – ne tikai mantiskā vērtība
Savukārt “Swedbank” mākslas kolekcijas fokusā ir Latvijas mūsdienu mākslinieku darbi. “Minimālā programma ir iegādāties katru gadu vismaz vienu mākslas darbu,” skaidro “Swedbank” pārstāvis Jānis Krops, piebilstot, ka reizēm iegādāto darbu gada laikā var būt vairāk. Pērn šādi iegādāta mākslinieces Ilzes Avotiņas Venēcijas ainava – glezna “La Grande Bellezza”.
Pārsvarā “Swedbank” kolekcija sastāv no gleznām, tomēr papildus ir arī gobelēni, skulptūras un fotogrāfijas. Kā teic J. Krops, kolekcijas vērtība neesot izsakāma naudiskā izteiksmē. “Kolekcija apkopo visdažādāko laikmetu latviešu māksliniekus, un, tā kā galvenais uzsvars tiek likts uz mūsdienu mākslinieku atbalstīšanu un arī izstāžu veidošanu, tad kolekcijas lielākā vērtība ir emocionālā. Var, protams, atbalstīt vietējos māksliniekus, tikai nopērkot viņu darbus, tomēr mūsu pārliecība ir, ka lielākā vērtība ir dot izstāžu apmeklētājiem un māksliniekiem iespēju satikties izstāžu atklāšanā.”
Šobrīd “Swedbank” mākslas kolekcija ir izvietota visās bankas telpas, lai ikdienā Latvijas mākslinieku darbus varētu baudīt bankas darbinieki un apmeklētāji. Tāpat “Swedbank” mākslas kataloga darbi aplūkojami arī īpaši šim mērķim izveidotā galerijā “Swedbank” centrālā biroja ēkā. Pašlaik tur izstādīta mākslas darbu izstāde “Krāsa” – bankas kolekcijā esošie Sandras Krastiņas, Kristīnes Luīzes Avotiņas, Igora Bernāta, Barbaras Gailes, Helēnas Heinrihsones, Alekseja Naumova, Ievas Iltneres, Ilzes Mežsargas un citu latviešu mūsdienu mākslinieku darbi.
