Kam no kaņepītes bail? Par sprunguļiem riteņos, konkurenci un perspektīvu 1
Aizvadīto pāris mēnešu laikā Latvijā dzirdēts ne viens vien skandāls, kas saistīts vai nu ar kaņepju audzēšanu, vai tās produkcijas ražošanu un tirgošanu. Narkobarones titulu ieguvusī Viļānu novada Dekšāru pagasta iedzīvotāja, 73 gadus vecā Dzidra Bruzgule pūlas ar tiesvedības palīdzību piedzīt kompensāciju par it kā neiegūto labumu no policijas konfiscētajām 363 kaņepēm – ekspertīze, protams, parādīja, ka šīs kaņepes nesatur narkotiskās vielas.
Savukārt uzņēmējs Andris Višņevskis, kurš tai pašā Dekšāres pagastā audzē kaņepes hektāra platībā un līdz šim legāli divus gadus tirgojis kaņepju tēju, saskaņā ar jauno ES pārtikas regulu nu vairs nedrīkst to darīt…
No kurienes tad aug kājas šīm regulām, un kāda ir kaņepju nozares perspektīva Latvijā – sarunā ar Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes priekšsēdētāju Gunti Vilnīti.
G. Vilnītis: – Kaņepju ziedu tēju lietojuši mūsu senči gadu simtiem, bet šobrīd tā ir iekļauta Eiropas jaunās pārtikas sarakstā, izvirzot zināmus nosacījumus tās licencēšanai. Mēs, kaņepju audzētāji, tiešām nesaprotam, kāpēc tas nepieciešams. Kaņepju tējas pagatavošana no lapām un ziediem faktiski neatbilst nevienam Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2283 jaunas pārtikas produkta definīcijas kritērijam. Turklāt regula nevienu produktu neuzskata par jauno pārtikas produktu, ja tam ir lietošanas vēsture kādā no dalībvalstīm. Un Latvijā šāda vēsture ir, to var pierādīt, ko arī darām.
Asociācija nekad nav tukši klaigājusi, bet arī uz Saeimu vienmēr gājusi ar nopietniem argumentiem, zinātnieku, mediķu atzinumiem, ko sūtīsim arī Eiropas kaņepju asociācijai, lai likumdošana tiktu sakārtota Eiropas līmenī.
Diemžēl tur, kur rodas sabiedrības pieprasījums un līdzās ir pozitīvs zinātnieku atzinums, protams, uzreiz uzrodas biznesmeņi ar vēlmi nopelnīt. Turklāt labi nopelnīt. Tāpēc tagad kaņepju produkcijas ražošana pārtikai padarīta par sertificējamu, licencējamu nodarbošanos. Un šo iespēju vēlas uzurpēt atsevišķas kompānijas un personas. Pārējā sabiedrības daļa labākajā gadījumā var palikt tikai par izejvielas piegādātājiem.
Asociācija turpina cīnīties par tiesībām, lai mēs tāpat kā mūsu senči varētu kaņepes ne tikai audzēt, bet arī pārstrādāt, iepakot un tirgot, tādējādi arī gūstot peļņu – kā par gala produktu, nevis tikai par izejvielu.
– Vai varat pateikt, kurš konkrēti cenšas likt tos sprunguļus riteņos?
– Nav konkrētu cilvēku vai uzņēmumu. Tā ir sistēma, kas šos sprunguļus liek. Jau teicu – tiklīdz sabiedrība izrāda interesi un vēlmi kādu produktu lietot savā uzturā vai veselības uzlabošanai, tūdaļ uzrodas cilvēki, cilvēku grupas, kas vēlas šo procesu sakārtot tā, lai interesējošais produkts tiktu ieviests kādos īpašos sarakstos, būtu licencējams, sertificējams. Un tie, kuri šīs licences un sertifikātus var dabūt, var arī pelnīt. Un viņi nav ieinteresēti, lai ar to var nodarboties jebkurš, jo, kamēr ikviens drīkst kaņepes audzēt savām vajadzībām, gatavot tējas, piedāvāt tās kaimiņiem un draugiem, tirgot tirgos, tikmēr pelna visi. Bet tiem, kuri vēlas pelnīt lielos apmēros, nav vajadzīgi konkurenti, pat ne sīki.
– Šis gan ir secinājums, kas nolasāms starp rindām. Skaļi jau neviens šādus argumentus nemin!
– Protams, un tā jau ir vienmēr, kad darīšana ir ar sistēmu. Kā skaļo argumentu var minēt Veselības ministrijas atzinumu, ka, ļaujot brīvi tirgot kaņepju produkciju, tikšot pavērts ceļš nekontrolētai marihuānas izmantošanai.
Kontroli gan var nodrošināt pavisam elementāri, jo šobrīd legāli ar atbalstu var audzēt tikai ES sertificētas kaņepju šķirnes (cannabis sativa). Tas nozīmē, ka, iegādājoties sertificētu šķirņu sēklas, audzētājam jau ir to sertifikāts, jo tāds ir uz katra sertificēto sēklu maisa.
Bažas it kā varētu radīt tie, kuri kaņepes grib audzēt savā piemājas dārziņā, bet te jau ir runa par zināšanu un izglītības līmeni. Būtu tomēr jāzina, ka Latvijas klimatiskajos apstākļos uz lauka nemaz nevar izaudzēt kaņepes, no kurām var iegūt narkotisko vielu (ar attiecīgu tetrahidrokanabinola jeb THC līmeni – THC līmeņa norma ir 0,2%, marihuāna parasti satur 4 līdz 20% THC). Siltumnīcā audzēt kaņepes Latvijā nav atļauts.
– Tomēr klimats mainās, kļūst siltāks, arī selekcija nestāv uz vietas...
– Tas gan, bet tāpēc ir likumdošana, kas regulē šo jomu. Regulā ir ierakstīts, ka audzēt drīkst tikai tās šķirnes, kas ierakstītas audzēšanai ES atļauto šķirņu sarakstā, un šo sarakstu Eiropas Komisija atjauno katru gadu. Ja kaņepju audzētājs vēlas saņemt ES tiešmaksājumus, tad viņš piesakās Lauku atbalsta dienestā un Valsts augu aizsardzības dienestā, kas izlases kārtā kontrolē arī šīs sertificētās šķirnes, lai pārliecinātos, vai kādā brīdī augiem tomēr netiek pārsniegts pieļaujamais (0,2%) THC līmenis.
Zemniekiem nav arī īsti saprotams, kāpēc viņiem katru gadu būtu jāiegādājas sertificēta sēkla, ja viņi to savām vajadzībām paši var pavairot. No 2010. līdz 2019. gadam sertificētas kaņepju sēklas cena ir izaugusi no 2,5–3 eiro līdz 6–6,5 eiro par kilogramu. Tātad pat vairāk nekā divas reizes! Nav starpības, vai mūsu uzņēmēji to pērk no vāciešiem, francūžiem vai lietuviešiem – cena faktiski ir vienāda visā Eiropā. Un, ja katru gadu no jauna jāpērk šī sertificētā sēkla, tie ir ievērojami izdevumi.
– Vai latviešiem nav savas kaņepju šķirnes?
– Pie šī jautājuma mūsu asociācijas biedri ļoti aktīvi strādā. Šobrīd mums ir saglabājamā kaņepju šķirne ‘Adzelvieši’, kas iekļauta šķirņu sarakstā un par kuras audzēšanu var saņemt platību maksājumu. Šķirne bijusi saglabāta gēnu bankā, un tas bijis par pamatu tam, lai Agrāro resursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrā tiktu veiktas nepieciešamās darbības, lai ‘Adzelviešus’ varētu piereģistrēt kā šķirni.
Ir arī potenciālā šķirne ‘Katlakalns’, arī ‘Sidrabi’, ‘Pūriņi’, kas, sadarbojoties selekcionāriem un zemniekiem, tiek pētītas – vai tās spēj nodrošināt viendabīgumu, citas īpašības, lai tās varētu atzīt un reģistrēt kā šķirnes. Katrā ziņā Latvijas tautsaimniecībai būtu liels ieguvums, ja izdotos kādu no minētajām šķirnēm iekļaut Eiropas katalogā lietošanai bez ierobežojumiem. Tad mēs paši varētu ražot šo sēklas materiālu un tādējādi – arī pelnīt.
Piemēram, Francijā no katra kilograma pārdotās sēklas viens eiro tiek novirzīts Francijas kaņepju nozares atbalstam. Ja vidējā izsējas norma uz hektāra ir ap 50 kilogramu, tātad katrs ar franču sēklu apsētais hektārs Francijas kaņepju audzētājiem sniedz 50 eiro lielu atbalstu. Būtu jauki, ja arī mēs šādā veidā varētu atbalstīt savus audzētājus, tāpēc savu šķirņu izkopšanai un popularizēšanai jāpievēršas nopietni.
– Kādu atbalstu šobrīd saņem Latvijas kaņepju nozare?
– Nozare pati par sevi nesaņem nekādu atbalstu, bet zemnieks, audzējot kaņepes, var saņemt tādu pašu platībmaksājumu kā citu kultūru audzētāji. Kopā ar Zemkopības ministriju izdevies panākt, ka kaņepe atzīta pa proteīnkultūru, par ko var saņemt papildu atbalsta maksājumu, un, ja uz pavasari tiek atstāts nenovākts kaņepju lauks, kas tiek darīts spaļu un šķiedras iegūšanas gadījumā, tas tiek uzskatīts par rugāju lauku. Vai šie nosacījumi būs spēkā arī nākamajā plānošanas periodā – nav zināms. Bet pie tā jāstrādā.
– Kā kaņepes iekļaujas augu sekā?
– Ļoti veiksmīgi, jo kaņepes augsnē veic arī dziļirdināšanas funkciju. Ir tikai viena problēma – mums nav attīstīta kaņepju pārstrāde un tādējādi nav noieta tirgu. Ja tas būtu, domāju, augu sekā kaņepes tiktu izmantotas daudz vairāk. Skaidrs, ka zemnieks arī no tām kultūrām, ko audzē augu sekai, grib gūt kādus ienākumus.
– Kādreiz katram kaņepju audzētājam bija jāreģistrējas policijā. Kā ir tagad?
– Tagad tā vairs nav. 2010. gadā, kad izveidojās asociācija, mēs panācām, ka Zemkopības ministrija pieņēma MK noteikumus par THC monitoringu. Ja zemnieks iegādājas sertificētu kaņepju sēklu, tad viņš piesaka savas platības LAD un VAAD, un nekāda cita reģistrēšanās vairs nav nepieciešama.
Līdz šim Latvijā tāpat kā pārējās Eiropas valstīs kaņepes varēja audzēt sēklas, šķiedras ieguvei un dārzkopības vajadzībām. Asociācija ieguldīja pietiekami lielu darbu, lai panāktu Saeimas sapratni un pretimnākšanu, un tādējādi jau ar 2020. gada 1. janvāri Latvijā kaņepes (cannabis sativa) varēs audzēt jebkādām rūpnieciskām vajadzībām. Piemēram, sašķeldojot kaņepes, iegūst mulču; spaļus izmanto māju būvniecībai, dažādiem pakaišiem, kā kurināmo; lapas un ziedkopas – tēju gatavošanai; no sēklām iegūst eļļu, ir arī šķiedra utt. Bet likumdošana vēl nav sakārtota tā, lai mēs varētu droši aicināt cilvēkus audzēt kaņepes, neriskējot zaudēt savas investīcijas šīs nozares attīstībā.
– Kaņepju audzēšana taču ir sena Latvijas nozare.
– Protams.
Nav saprotams fakts, ka kaņepju tēju, kas veiksmīgi izmantota Latvijā gadu simtiem, pēkšņi iekļauj Eiropas jaunās pārtikas sarakstā. Kas tā par jauno pārtiku?
Acīmredzot gan Eiropa, gan Latvija baidās pārkāpt ANO rezolūciju, kur noteikts, ka kaņepes drīkst audzēt tikai sēklas un šķiedras ieguvei, kā arī dārzkopības vajadzībām. Taču šī ANO rezolūcija ir pieņemta 1961. gadā, tā ir novecojusi un vairs neatbilst šodienas situācijai. Pirms gandrīz 60 gadiem, visticamāk, nebija pat nojausmas, ka kaņepju izmantošana rūpnieciskām vajadzībām varētu būt daudz plašāka. Diemžēl kaut ko šajā rezolūcijā mainīt ir ļoti sarežģīti, un tie, kuri vēlas kaņepju produkcijas ražošanu uzurpēt, izmanto šo ANO rezolūciju kā argumentu plašākas ražošanas ierobežošanai.
– Cik lielā platībā Latvijā audzē kaņepes?
– Latvijā nav izteiktu kaņepju audzēšanas reģionu, tās audzē visā Latvijas teritorijā. Patlaban kaņepes audzē vismaz 50 saimniecībās Latvijā. Lauku atbalsta dienestā ir pieteikti apmēram 900 hektāri, un šīs platības ir noturīgas jau divus gadus. Pirms diviem gadiem to bija uz pusi mazāk – ap 400 ha. Faktiski platību ir vairāk, jo, kā jau minēju, sertificētā kaņepju sēkla nav lēta, tāpēc ir zemnieki, kuri nākamajā gadā sēj savu sēklas ataudzējumu.
Šobrīd, lai varētu pretendēt uz platībmaksājumu, minimālā izsējas norma ir 15 kg/ha. Bet zemnieki reāli sēj 40–50 kg. Tātad, taupot izdevumus, uz hektāru tiek izsēti 15 kg sertificētas sēklas un ap 30 kg savas ataudzētās. Bet ir arī zemnieki, kuri uz hektāra izsēj vien pāris kilogramu sēklas, izsējot to divu metru attālumā citu no citas, lai iegūtu iespējami spēcīgākus un veselīgākus augus, ar specifiskākām īpašībām. Tiesa, šajā gadījumā secen iet platībmaksājums. Bet katram ir savi aprēķini un apsvērumi.
– Vai kaņepes vairāk audzē ar konvencionālām vai bioloģiskām metodēm?
– Faktiski – gan tā, gan tā. Vēl pirms gadiem desmit pastāvēja uzskats, ka kaņepēm nevajag nekādu īpašu mēslojumu – ne slāpekli, ne fosforu, ne kāliju, taču pieredze parādīja, ka Latvijas augsnes diemžēl nav tik auglīgas, lai iztiktu bez mēslošanas līdzekļiem. Un mēslo taču gan konvencionālajā, gan bioloģiskajā audzēšanā. Atšķirība vien tāda, ka pirmajā gadījumā lieto ķīmiskos, bet otrajā – organiskos līdzekļus. Toties, ja ievēro augu seku, tad kaņepes neslimo un tām nav nepieciešami pesticīdi kaitīgo organismu iznīcināšanai. Kopumā jāteic, ka Latvijā kaņepes tomēr vairāk audzē bioloģiskiem paņēmieniem. Protams, šajā gadījumā arī atbalsta maksājums ir lielāks, arī bioloģiskā kaņepju riekstiņa cena ir divreiz lielāka nekā konvencionālā.
Vidējais kaņepju iekūlums ir 800–1000 kg/ha.
– Ar ko atšķiras graudaugu un kaņepju agrotehnika?
– Kaņepju audzēšanā faktiski izmanto to pašu augsnes sagatavošanas, sējas, mēslošanas, smidzināšanas un ražas novākšanas tehniku, ko izmanto graudaugiem. Vienīgi, ja audzē šķiedrai, tad kombainam nepieciešams papildaprīkojums stiebru nopļaušanai un sagriešanai segmentos. Lai kaņepes augtu labi un dotu labu ražu, tajās tāpat kā jebkurā citā kultūrā ir jāiegulda gan darbs, gan līdzekļi, sējumiem ir jāseko līdzi, tie jāuzmana un jākopj. Pats par sevi nekas nenotiek.
– Kādiem nolūkiem tad šodien pārsvarā audzē kaņepes? Pēc kā ir pieprasījums tirgū?
– Lai arī kaņepes ir sena, tradicionāla kultūra Latvijas laukos, mūsu pašreizējā sabiedrība vēl nav izaugusi līdz tam, lai pieprasītu kaņepju produkciju. Piemēram, uz kaņepju aizdaru, kas kādreiz bija teju uz katra latviešu zemnieka galda, šodien raugās visai skeptiski. Tāpat ir ar citiem produktiem – sēkliņām, eļļu u. c. Iespējams, mūsu sabiedrība vēl nejūtas tik slima, lai lielākos apjomos un regulāri lietotu produkciju, kas uzlabo veselību. Kaņepju produktu pieprasījums ārvalstīs, īpaši Amerikā, liek domāt, ka tur sabiedrība vairāk spiesta pievērsties savas veselības problēmu risināšanai. Taču tāds produkts kā kaņepju aizdars vai staks diezin vai aizies arī uz ārvalstu tirgiem. Vairāk pieprasītas ir lobītās sēklas un pulveris – kā proteīna avots.
Lai nodrošinātu vietējo tirgu ar kaņepju riekstiņiem, pietiktu ar 15 hektāriem kaņepju platības jeb 10 tonnām. Pārējai produkcijai jāmeklē tirgus ārpus Latvijas. Jāteic, mūsu zemnieki diezgan veiksmīgi atraduši kaņepju riekstiņiem tirgu Vācijā, Anglijā, arī citur Eiropā, tāpat Kanādā, ASV. ASV ilgu laiku kaņepju audzēšana un pašas kaņepes bija aizliegtas, bet nu šis tirgus veras vaļā, un vismaz 20 ASV štatos jau drīkst audzēt kaņepes, tostarp narkotiskās (cannabis indica).
Bez riekstiņiem pieprasīta ir arī kaņepju eļļa, savukārt pēc eļļas izspiešanas palikušie kaņepju spraukumi tiek izmantoti zivju barības, kā arī lopbarības ražošanā. Tiesa, šī barība sanāk diezgan dārga. Ziemeļamerikā ir interese arī par kaņepju ziedkopām, tēju.
Ja runājam par kaņepju audzēšanu šķiedras ieguvei, tad tirgu zināmā mērā apdraud fakts, ka Āzijā lielos apmēros audzē citus šķiedraugus, kas tirgū ir ievērojami lētāki.
Katra kaņepju šķirne ir selekcionēta kādām noteiktām vajadzībām. Piemēram, somu ‘Finola’ ir izteikta riekstiņu ieguves šķirne, savukārt ‘Futura 75’ vai ‘Uso 31’ dos vērtīgākās ziedkopas tējai. Tā pati ‘Futura’, tikai novākta oktobrī, dos šķiedru, spaļus un būs izmantojama arī mulčai. Ja kaņepes stiebrs ir porains, tas labāk derēs siltumizolācijai; ja blīvs – būs izmantojams šķiedrai. Ja izsējas intensitāte būs 50 kg/ha, stiebrs būs smalks un saturēs daudz šķiedras; ja izsējas intensitāte būs 35 kg/ha, stiebrs būs resnāks un tajā būs mazāk šķiedras, bet vairāk spaļu. Tās ir nianses, bet ļoti būtiskas. Tāpēc audzētājam skaidri jāzina, kādiem nolūkiem kaņepes grib audzēt. No tā būs atkarīga gan šķirnes izvēle, gan agrotehniskie paņēmieni. Zinu uzņēmēju, kurš ļoti veiksmīgi kaņepju spaļus izmanto ekoloģisko māju būvniecībā kā konstruktīvo materiālu. Kaņepju spalis ar gadiem kristalizējas, nocietinās, pretēji skaidām, kas laika gaitā kļūst mitras un mīkstas.
– Ja pēc kaņepju produkcijas pasaulē ir pieprasījums un varam tās labi izaudzēt, varbūt būtu vērts domāt par kaņepju audzētāju kooperāciju?
– Noteikti būtu vērts, un jau tagad ir dažas saimniecības, kas kooperējas savā starpā – katra audzē un kopā tirgo. Te nepieciešama visu partneru vienāda atbildība par saražotās produkcijas kvalitāti un tīrību. Ja kāds no partneriem nebūs godprātīgs, viņš iegāzīs arī pārējos. Bija gadījums, ka no Vācijas riekstiņu krava tika atsūtīta atpakaļ, jo kāds nebija izturējies gana atbildīgi un kopējā sūtījumā iekrāvis netīrītas sēklas.
– Cik biedru patlaban ir Latvijas Industriālo kaņepju asociācijā?
– Aptuveni 20 stabili biedri. Bet labumu no asociācijas darba, protams, gūst visi. Arī tad, ja notiek kādi negadījumi, vēršas pēc palīdzības asociācijā, lai gan paši tajā nestājas. Tas ir diezgan tipiski – skatīties no malas, izteikt pārmetumus, norādīt uz kļūdām, bet pašiem neiesaistīties.
Paralēli mūsu asociācijai darbojas arī biedrība Kaņepju vēstniecība, kas skaļi aicināja Tiesībsarga biroju un Veselības ministriju iestāties par aizlieguma atcelšanu kanabinoīdu medikamentu lietojumam. Bet tas viss ir bezjēdzīgi, kamēr nav sakārtota likumdošana.
– Ja Latvijā ir industriālo kaņepju asociācija, tad gribas domāt, ka pastāv arī kāda kaņepju industrija…
– Tā varētu domāt, bet tā gluži nav. 2012. gadā mums bija izstrādāts projekts kaņepju pirmapstrādes rūpnīcai, tas tika iesniegts Lauku atbalsta dienestā, bet banka tam nenoticēja, un tā arī rūpnīca Talsu pusē netika uzbūvēta. Bija paredzēts, ka tā ražotu kaņepju šķiedru un spaļus. Tad arī zemnieki droši varētu audzēt kaņepes lielākos apjomos.
Patlaban gandrīz visi kaņepju pārstrādes produkti, kas domāti pārtikai – aizdari, sviests, eļļa, grauzdētas sēklas, tēja u. c., – tiek ražoti nelielos apjomos kā nišas produkti uz vietas audzētāju saimniecībās. Piemēram, eļļas spiešana prasa nelielas investīcijas, un to faktiski katrs zemnieks var veikt savā saimniecībā. Tas arī tiek darīts. Kādreiz tika ražotas kaņepju virves, taču šobrīd pēc tām nav pieprasījuma, jo pat jahtām izmanto kaprona un citu sintētisku materiālu virves. Kā jau minēju, Āzijā audzē citus šķiedraugus, un šobrīd kaņepju šķiedra Eiropā tiek izmantota tikai tehniskām vajadzībām, lielākoties autobūvniecībā. Piemēram, arī BMW un Mercedes automašīnu iekšējais apšuvums tiek ražots no kaņepju šķiedras. Diemžēl jāteic, ka šajā tirgū pietiek ar Vācijā un citur Eiropā izaudzētām kaņepēm.
Tirgus var atrast, bet bez kooperēšanās un lielāku produkcijas apjomu piedāvājuma tajos grūti iekļūt un noturēties. Tāpēc katram, kurš grib pievērsties šai nozarei, iesaku vispirms sazināties ar citiem audzētājiem un kopā meklēt iespējamos tirgus, lai pēc tam nav jāzvana uz asociāciju un jāžēlojas, ka izaudzēts ir, bet likt nav kur.
Kaņepju nozare ir perspektīva, un ceru, ka drīzumā tiks līdz galam sakārtota likumdošana un arī Latvijas audzētāji pasaules tirgos varēs startēt ar CBD produkciju – tējām, ekstraktiem, eļļām ar CBD piejaukumu –, nevis tikai kā izejvielas piegādātāji.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
