Kam nāksies zaudēt universitātes statusu? 5
Latvijā uz zinātnes universitātes statusu varētu pretendēt četras universitātes, bet pārējās varētu būt augstskolas, kuru primārais uzdevums ir sagatavot darba tirgum nepieciešamos speciālistus.
Tādu piedāvājumu izteikusi darba grupa, kuras priekšgalā ir Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens. Lai virzītos uz augstskolu sadalīšanu divās grupās, gan nepieciešamas izmaiņas Augstskolu likumā, un pagaidām nav skaidrs, vai nepieciešamie grozījumi likumā tiks izstrādāti Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) vai Saeimas atbildīgajā komisijā.
Darba grupā līdz ar A. Ašeradenu darbojās IZM un augstskolu pārstāvji, piemēram, bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš, kurš jau pirms aptuveni desmit gadiem ierosināja tipoloģizēt augstskolas, ņemot vērā to atšķirīgās funkcijas.
Uzsvars uz zinātni vai studijām
Darba grupā secināts, ka zinātnes universitātes, kuras spēj konkurēt starptautiski, nepieciešams nodalīt no augstskolām, kuru galvenais uzdevums ir sagatavot darbaspēku.
Tas palīdzēšot virzīties uz valdības deklarācijā pausto apņemšanos: panākt, ka vismaz viena Latvijas augstskola starptautiskajos reitingos tiek starp 500 labākajām. Šobrīd pašmāju lielākās universitātes – Latvijas universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte – starptautiski ir starp 800 labākajām.
Kāpēc viena augstskola jāpaceļ pāri citām, to A. Ašeradens skaidroja ar šādu līdzību: Nacionālā bibliotēka arī nekonkurē, piemēram, ar Apes bibliotēku; tā konkurē ar citu valstu nacionālajām bibliotēkām. Augstskolu tipoloģija padarīšot Latvijas augstākās izglītības sistēmu efektīvāku un saprotamāku.
Latvijas augstākās izglītības iestādes sadalīšana universitātēs un augstskolās paredzēta arī koncepcijā “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu”, ko sagatavojusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), taču tajā vēl iespējamas izmaiņas saskaņā ar saņemtajiem priekšlikumiem.
Šobrīd iecerēts, ka universitātēs jābūt vairāk zinātnei nekā studiju darbam: tas tāpēc, ka arī starptautiskajos reitingos lielu daļu vērtējuma nosaka sasniegumi zinātnē. Savukārt augstskolas būtu profesionālās ievirzes un tajās uzsvars būtu uz studijām. Augstskolas tiktu sadalītas vēl sīkākās grupās: nozaru, reģionālajās, mākslas, drošības un militārās jomas augstskolās.
Jāpiebilst, ka starptautiski (angļu valodā) visas augstskolas gan arī turpmāk būtu universitātes, tikai augstskolas tiktu sauktas par lietišķo zinātņu universitātēm, kas arī norādītu uz to profesionālo ievirzi. Arī augstskolās darbotos pētnieki, taču veiktu pētījumus, kas atbilst industrijas vajadzībām un kuru rezultāti drīzumā varētu tikt praktiski izmantoti. Šo augstskolu konkurētspēju noteiktu pēc sociālo partneru un darba devēju vērtējuma.
Ko prasīs universitātēm
To, kurai grupai piederēt, noteiktu pašas augstskolas, piesakoties akreditācijai, kuras laikā tad pārbaudītu, vai augstskola atbilst prasībām, kas izvirzītas izvēlētajam augstskolu tipam.
Patlaban ierosināts, ka universitātē nepieciešami vismaz 4000 studenti, tai ik gadu jāpiešķir doktora grādi jomās, kurās universitāte atbilst starptautiskām prasībām, tai jāpierāda sava zinātniskā darbība ar starptautiski atzītām publikācijām.
Darba grupa iesaka, ka vismaz 60% akadēmiskā personāla jābūt ar doktora grādu. IZM prasa šādu grādu vismaz 65% mācībspēku.
Šīm prasībām šobrīd atbilst LU, RTU, Rīgas Stradiņa universitāte un Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU).
Interesanti, ka sākotnēji darba grupa bija iecerējusi noteikt, ka universitātē jābūt vismaz 5000 studentiem, taču pēcāk latiņa tika samazināta, lai universitātes statusam atbilstu arī LLU. IZM sagatavotajā koncepcijas projektā turklāt teikts, ka vismaz 30% studentu jāmācās maģistra vai doktora studiju programmās.
Savukārt augstskolām darba grupa vismaz pagaidām neizvirza prasības par studentu skaitu, bet IZM projektā tām prasīti vismaz 1000 studenti. Arī tām jāspēj īstenot visu līmeņu studijas līdz pat doktorantūrai, un vismaz pusei akadēmiskā personāla jābūt ar doktora grādu, vienīgi mākslas augstskolām prasīs vien 20% doktoru.
Universitātes statusu varēs arī zaudēt, ja augstskola vairs neatbildīs attiecīgajām prasībām. Tāpat pārējās augstskolas drīkstēs pretendēt uz universitātes statusu, ja vien būs izaugušas līdz universitātei izvirzītajām prasībām.
IZM plāno prasīt, lai universitātes starptautiskos reitingos būtu vismaz starp 1000 labākajām pasaules augstskolām un tām būtu stratēģisks plāns nokļūšanai “Top 500”.
Patlaban nav skaidrs, vai atšķirsies augstākās izglītības iestāžu finansēšanas sistēma, ņemot vērā to statusu. Darba grupa ierosina, ka būtu nepieciešams atsevišķs likums par universitātēm, kas noteiktu zinātnes universitāšu finansējuma un pārvaldības principus, kā arī akadēmiskā un zinātniskā personāla ievēlēšanas un karjeras veidošanas kārtību.
Tajā noteiktu arī kārtību, kādā pārskata zinātnes universitāšu atbilstību attiecīgajam statusam un citu augstskolu iekļaušanu zinātnes universitāšu kategorijā.
Zaudējums Daugavpilij un Liepājai
Saskaņā ar patlaban izvirzītajiem kritērijiem universitāšu pulkā vairs nebūs Daugavpils un Liepājas universitātes, jo tajās ir attiecīgi 2302 un 1373 studenti (2018. gada dati).
A. Ašeradens sacīja, ka par augstskolu iespējām saglabāt šādus nosaukumus, nekvalificējoties universitātes statusam, vēl diskutēs. Jāpiebilst, ka Igaunijā ir gadījumi, kad augstskolas nosaukumā gan ir vārds “universitāte”, kaut formāli augstskola par tādu vairs netiek uzskatīta. Taču saglabāt vēsturiskos nosaukumus būtu svarīgi arī tāpēc, ka augstskola nākotnē var izaugt līdz universitātei.
Augstskolu tipoloģijas sistēmu plānots attiecināt arī uz privātajām augstskolām.
Iecerētā augstskolu tipoloģijas sistēma pagājušajā nedēļā tika prezentēta Saeimas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijā. Tajā gan Saeimas deputāti, gan augstskolu pārstāvji piekrita, ka augstskolu sistēmu nepieciešams sakārtot.
Tiesa, klāt nebija pārstāvju no tām augstskolām, kam var nākties zaudēt universitātes statusu. Rektoru padome, kurā apvienojušies visu Latvijas augstskolu vadītāji, uzskata, ka augstskolu tipoloģija Latvijā bijusi arī līdz šim.
Tiesa, Augstskolu likums jau līdz šim noteicis prasības universitātēm.
Piemēram, tas paredz, ka universitātēs vismaz 65% akadēmiskā personāla jābūt doktora grādam.
Tāpat padome norāda uz iespējamām neskaidrībām pēc jaunas sistēmas ieviešanas, jo līdz šim Latvijā par augstskolām sauktas visas augstākās izglītības iestādes, kas īsteno ne tikai profesionālās, bet arī akadēmiskās studiju programmas, tostarp universitātes.
Lai universitātes būtu spēcīgākas zinātnē, nepieciešams arī apvienot Augstākās izglītības likumu ar Zinātniskās darbības likumu, jo zinātnes nodalīšana no augstākās izglītības esot padomju laika palieka, norādīja A. Ašeradens. Tāpat viņš iesaka koledžas izslēgt no augstskolu pulka, nosakot, ka tās ir profesionālās izglītības iestādes, kam ir tiesības īstenot arī pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas.
Kā vērtējat to, ka universitāte varētu zaudēt savu statusu?
Dace Markus, Liepājas Universitātes rektore: “Zaudēt universitātes statusu nelielā studentu skaita dēļ ir sāpīgi un pazemojoši, skaidri zinot, ka iedzīvotāju skaits Latvijā ir būtiski samazinājies.
Izstrādājot koncepciju par augstskolu tipoloģiju, nevienā no darba grupām netika iekļauts ne Liepājas, ne Daugavpils Universitātes pārstāvis, tādēļ neticu arī solījumam par esošo nosaukumu saglabāšanu.
Nosaukumu maiņas dēļ nemainīsies augstākās izglītības iestāžu skaits, tātad tā nav resursu konsolidācija. Mēs iesakām nevis turpināt sadrumstalot resursus, bet tos apvienot.
Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir ideja par spēcīgas Kurzemes universitātes izveidi, šo domu atbalsta arī Liepājas pilsētas vadība. Liepājā darbojas daudzas augstskolu un koledžu filiāles, iespējams arī veidot vismaz konsorciju ar Ventspils Augstskolu.
Drosme mums ir, bet vajadzīga politiskā griba, lai nevis bremzētu abās universitātēs sākto, bet attīstītu augstāko izglītību, veidojot spēcīgu universitāti.”
Irēna Kokina, Daugavpils Universitātes rektore: “Ļoti bēdīgi, protams. Uzskatu, ka studentu skaits nedrīkst būt vienīgais kritērijs, lai augstskolu atzītu vai neatzītu par universitāti.
Kāpēc gan lai zaudētu statusu tikai mazā studentu skaita dēļ, ja mums ir zinātne 11 virzienos, ja aizstāvas jauni doktori un doktora grāds ir tuvu 70% akadēmiskā personāla. Kvantitāte vien nenozīmē kvalitāti.
Ja nepieciešams noteikt augstskolu tipus pēc kādas jaunas sistēmas, vispirms būtu jāveic augstskolu izvērtējums, bet tāds, cik saprotu, nav iecerēts.
Universitātes statusa atņemšana apdraudēs attīstību. Ir sadarbības projekti, kur ir būtiski, ka esam universitāte, kur tikai kā augstskola nevarētu piedalīties. Arī tie studenti, kam svarīgi studēt universitātē, statusa maiņas dēļ varētu doties mācīties citur.”
