Rekviēms Lubāna pīlei. Mednieki dalās atmiņās par veiksmīgākām putnu medībām 1
Tādu pīļu bagātību kā kādreiz, kad putnu bari teju aizsedza debess jumu, pie Lubāna ezera vai Nagļu dīķiem vairs neredzēt. Osvaldam Zvejsalniekam vēl atmiņā laiks, kad uz pīļu medību atklāšanu viņa dzimtajās Zvejsalās sabrauca vai simtiem mednieku. Tēvs šai dienai par godu brūvējis 200 litrus alu un cienājis visu mednieksaimi – jo svētki taču!
Šogad par medījuma trūkumu Nagļos nevarot sūdzēties, spriež apkārtnes mednieki – pīļu vairāk nekā pērn, jo sanākuši trīs perējumi. Kā katru gadu augusta otrajā sestdienā te sabrauc tuvi un arī tāli ciemiņi, lai pulksten četros pēcpusdienā ar ieroču zalvēm ieskandētu pīļu medību sezonas atklāšanu.
Pat nakšņo uz ezera
Zvejsalās mednieku simti pīļu medību pirmajā dienā vairs negrozās. Trīs saimniecības, kurās izsenis dzīvojuši Zvejsalnieki, kļuvušas par vasaras mājām – šogad dzīvību mana divās sētās. Arī gleznotājs Osvalds Zvejsalnieks tēva namā pavada tikai vasaras, tomēr savu pļaviņu medību viesiem ir gatavs atvēlēt.
Viņam medīšana sākusies pusaudža gados: “Pabeidzu Nagļu pamatskolā 7. klasi, man bija 14 gadu, tēvs saka – dēls, tu jau liels – un nopirka plinti.” Vēl šodien šķiet dīvaini un pat neticami, ka medību ieroča iegādei nav vajadzējis atļauju. Ar patronu sagādi gan gājis grūtāk, tāpēc tās taisījuši paši. “Toreiz papīra čaulīšu vispār nebija, tikai metāla, bet mums bija kādas piecas misiņa čaulītes – tās pielādēja, izšāva un lādēja atkal. Lietojām dūmu pulveri – kad no savas divstobru Tulas plintītes raidīju pirmo šāvienu, vajadzēja nedaudz pagaidīt, lai izklīst dūmu mākonis un var šaut otrreiz.”
Ar jauno plinti Osvalds uz pīlēm devies vieglā finiera laiviņā. Pa straumei nokļuvis līdz Lubānam, kurš tolaik vēl bija sekls, ūdenslīmenis nepārsniedzis 15 līdz 20 centimetrus – ideāla pīļu barošanās vieta! Ezerā mednieki parasti metušies pa pliko, stūmuši savas laivas, kamēr uzgājuši labu vietu meldrājā, lai tur noenkurotos un gaidītu brīdi, kad var sākt šaut.
Jaunībā Zvejsalnieks sevi atceras kā aizrautīgu mednieku. “Bija gadi, kad visas trīs pīļu medībām atļautās dienas – trešdienu, sestdienu, svētdienu – pavadīju uz ezera vai dīķos un bieži vien tur arī nakšņoju – vakarā iebraucu ar laiviņu meldros, biju paņēmis līdzi, ar ko apsegties, pārgulēju un varēju medīt ne tikai vakara pārlidojumu, bet arī pirmo – no rīta, kad daba sāk mosties,” viņš stāsta. Gandarījumu sagādājis ne tikai veiksmīgs šāviens, bet arī visa medību nodarbe un jo īpaši – atrašanās dabā. “Ja neesi mednieks, vari arī nodzīvot, neredzējis, kā mostas mežs, kāda ir rīta vai vakara cuka ar saulrieta blāzmu, kad tuvojas pīļu silueti…” par dzīvajām ainavām jūsmo mākslinieks, kura gleznu krājumā vairāki darbi veltīti arī medniecībai.
