Kam mazāk par 1000 eiro mēnesī – jāpalīdz 0
Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen prezentēja plānu nabadzības apkarošanai un bija izraudzījies šim notikumam simbolisku vietu – Cilvēka muzeju. Varbūt arī tāpēc, ka iecerētie pasākumi varētu palīdzēt grūtās situācijās visa mūža garumā.
Minētais plāns jeb stratēģija attiecas uz aptuveni deviņiem miljoniem pilsoņu, kam jāiztiek ar tūkstoš eiro vai mazāku summu mēnesī. Izsludinātās vadlīnijas – tās vēl tiks iestrādātas konkrētos tiesību aktos – būtu uzlūkojamas kopsakarībā ar jaunievedumiem izglītībā, kuri īpaši skar pamatskolas, un arī ar Makrona 18. septembrī izziņotajām gaidāmajām pārmaiņām valsts veselības aprūpes sistēmā.
Mērķis ir panākt lielāku efektivitāti un būtiskus uzlabojumus jomās, kur valsts iegulda daudz naudas. Pirms dažiem mēnešiem valdībai piesaistītā pētījumu centra jeb DREES apkopotie dati liecināja, ka 2016. gadā Francija sociālajai nodrošināšanai atvēlējusi 32,1 procentu no iekšzemes kopprodukta (vidēji Eiropas Savienībā – 27,5% no IKP) un šajā ziņā jau ilgstoši atrodas vadošajās pozīcijās ne vien Eiropā (seko Dānija un Somija), bet arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā. Apmēram četras piektdaļas no visiem izdevumiem saistītas ar sabiedrības novecošanos un medicīnas pakalpojumiem, bet nabadzības pārvarēšanai piešķirtās naudas īpatsvars ir samērā niecīgs, un tas daļēji izskaidro valdības lēmumu šai problēmai pievērsties.
Nabadzību nedrīkst nodot mantojumā
Kā sacīja Makrons, “nabadzība vairs nedrīkstētu tikt nodota mantojumā”. Tomēr tā joprojām ir izplatīta parādība. Risinājums būtu nelabvēlīgo vai grūtībās nonākušo ģimeņu atvašu iekļaušana sabiedrībā jau no bērna kājas – silītēs un pirmsskolas iestādēs (bērnudārzos), kur rastos iespēja apgūt pirmās pareizrunas iemaņas, saskarsmi ar vienaudžiem un sākotnējās zināšanas. Vecāki tikmēr varētu nodoties darba meklējumiem. Tāpēc valdība paredz sniegt finansiālu atbalstu trūcīgajām pašvaldībām specializētu pirmsskolas iestāžu tīkla izvēršanā (ar 30 tūkstošiem vietu līdz 2022. gadam) un kvalificētu audzinātāju sagatavošanā.
Nākamais solis – likuma par obligāto izglītību (līdz 16 gadiem) vispārēja ievērošana, kas arvien ir problemātiski t. s. jutīgajos kvartālos, kur netrūkst ielas bērnu. Bet daudzi šo prioritārās izglītības zonu mācību iestāžu audzēkņi ierodas skolā neēduši un ikdienā cieš no pārtikas nepietiekamības. Tāpēc prioritāro zonu skolās tiks izdalīti bezmaksas brokastu komplekti, kā arī paredzēts par īpašiem “sociāliem tarifiem” piegādāt produktus trūcīgo pašvaldību mācību iestāžu ēdnīcām bezmaksas vai lētu (par vienu eiro) pusdienu gatavošanai. Tiks pievērsta uzmanība veselīgu vietējo produktu izmantošanai un veselīgu ēšanas paradumu veicināšanai.
Liela daļa nabadzīgo ir jaunieši – 6,5 miljoni. Katru gadu apmēram divdesmit tūkstoši jauno cilvēku nebeidz vai pamet vidusskolu un tādējādi pēdējos gados divi miljoni, Makrona vārdiem, “pazuduši no redzesloka”. Viņš vēlas, lai līdztekus obligātajai izglītībai pastāvētu arī līdz 18 gadu sasniegšanai obligāts pienākums gatavoties profesionālajai karjerai, piemēram, apgūstot amatu mācekļa statusā. Izglītības sistēmas amatpersonām vajadzēs šo procesu pārraudzīt.
Lai sekmētu jauniešu līdz 25 gadiem sagatavošanu darba tirgum, Elizejas pils plāno attīstīt jau ieviesto “garantiju jauniešiem” jeb līgumsaistību mehānismu – valsts nodrošina apmācību un pabalstu apmaiņā pret noteiktu pienākumu izpildi. Tas šodien aptver simts tūkstošus cilvēku, bet šīs prezidentūras termiņa laikā viņu skaits varētu pieaugt pieckārt.
Saskaņā ar Nacionālā statistikas un ekonomisko pētījumu institūta jeb INSEE informāciju augustā bezdarbs Francijā skāra 20,1% jauniešu, savukārt “Eurostat” dati par jūliju uzrādīja, ka ES caurmēra līmenis ir 14,8 procenti. Tas pamazām krītas, taču Eiropas rādītājus velk uz zemi krīzes seku nomāktā Grieķija, Spānija un Itālija, kur jaunatnes bezdarbs pārsniedz 30 procentus. Gan Francijā, gan Eiropā kopumā grūtības iekļauties darba tirgū, respektīvi, izraudzītajā profesijā, arvien biežāk izjūt augstskolu beidzēji, bet tas nozīmē, ka likstas uzglūn arī izglītotajiem un sabiedrībā labi integrētajiem. Izglītības un sociālās nodrošināšanas sistēmas nav paguvušas pienācīgi pielāgoties šiem riskiem, kas lielā mērā izriet no mūsdienu ekonomikas un moderno tehnoloģiju laikmeta tendencēm.
Pret bezdarbu
Makrona izpratnē racionalizējams būtu arī globalizācijā krietni cietušais Francijas diezgan smagnējais sociālais modelis, kas dara ekonomiku un darba tirgu pārāk neelastīgu. Bezdarbs saglabājas 9,1% apmērā, kamēr Vācijā pat krīzes laikā tas nesasniedza astoņus procentus un tagad noslīdējis zem četru procentu atzīmes (eiro zonā – 8,4%).
Francijas valdībai izvirzīts uzdevums līdz 2022. gadam panākt kritumu līdz 7%, tāpēc līdzīgi stimuli kā iepriekš aprakstītais tiks pielāgoti visu gadagājumu bezdarbniekiem. Piemēram, “Iekļaušanās ar ekonomiskās aktivitātes starpniecību” ir instruments, kas apvieno strādāšanu – parasti kādā valsts daļēji subsidētā darbavietā – par algu, kura nav mazāka par minimālo (pēc “Eurostat” datiem uz 1. janvāri – 1498 eiro), apmācību kursu apmeklēšanu un atrašanos sava veida valsts aizbildniecībā. Tas, protams, arī uzliek zināmas saistības.
Abu pušu – valsts un pilsoņa – apņemšanās ir pamats, uz kura Makrons gribētu veidot jaunu valsts nodarbinātības dienestu. Efektīvāku. Viņš uzstāj, lai darba meklētājam būtu liegts “noraidīt vairāk par diviem saprātīgiem piedāvājumiem”. Tāda nostāja neizbēgami izraisa diskusijas un diezgan sīvu pretestību. Pastiprinot iesīkstējušo aizspriedumu, ka Makrons ir “bagāto prezidents”, kurš nespēj izprast vienkāršo ļaužu rūpes un raizes.
“Vienots ienākums”?
Kritiskāko vērtējumu tomēr izpelnījusies pagaidām nepietiekami izskaidrotā iecere saplūdināt dažādus pabalstu veidus, lai ieviestu “vienoto ienākumu nodarbinātības veicināšanai”. Ideja vēl prasa viedokļu saskaņošanu un labākajā gadījumā pārtaps par likumu aiznākamgad. Vai varbūt tiks atmesta. Jo valdībā precizēja, ka “vienotais ienākums” būs atkarīgs no pieejamajiem līdzekļiem, bet ekonomikas izaugsmes prognozes vairs nav tik optimistiskas kā agrāk, turklāt jāpilda Briselei dotais solījums deldēt budžeta deficītu un lielo valsts parādu.
Nav lieki atgādināt, ka Makrona popularitātes reitingi šobrīd ir ārkārtīgi zemi, viņu atbalsta knapi piektdaļa franču (RTL, “Le Figaro” un LCI pasūtīta “Kantar Sofres–Onepoint” aptauja), un tas bija viens no iemesliem, kāpēc Elizejas pils plānotais vairāk nekā astoņu miljardu eiro ieguldījums nabadzības apkarošanā un ar to saistītie prezentētie pasākumi netika uztverti kā sevišķu ievērību pelnošs notikums. Pilsoņi gaida taustāmus rezultātus, bet vispirms izklāstīto nodomu pārvēršanu likumos un to īstenošanu praksē.
Vairāku plāna nostādņu apspriešana sakritīs ar Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņu, kas solās būt nepieredzēti asa. Interesanti, ka reitingos visumā peltais Makrons (vai, pareizāk, prezidenta tēls), kuram piedēvē augstprātību, nevietā izmestas nīgras frāzes un atrautību no tautas, sabiedrības uztverē – kā nereti liecina tās pašas aptaujas – tomēr ir apņēmības pilns reformators. Bet pārmaiņu nepieciešamību Francijā un Eiropā neviens vairs neapšauba.
