Cīņa par upura lomu 0
Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti
– Nu jau vismaz kādus 70 gadus sabiedrība Latvijā tomēr ir dzīvojusi ar domu – sieviete ir cilvēks. Vai ar ordinēšanas aizliegumu un “olšūnu kariem” atkal nonākam zemākā spēles līmenī?
– Kāda sieviete man stāstīja – viņa skatās uz savu astoņgadīgo dēlu un viņas sirds ir pilna mīlestības. Skatās un priecājas, bet iemet acis spogulī un izbīstas – tā ir ragana! Acis spīd, siekalas tūlīt sāks tecēt… Tur ir tā lieta, sieviete bieži vien neredz sevi no ārpuses. Bet sievietes seja un ķermenis ir kultūras zīmju piesātināts. Un uz šīm kultūras zīmēm mēs reaģējam tāpat kā uz tautasdziesmām vai vietvārdiem, vai mitoloģiju – kā uz stabiliem atbalsta punktiem iekšējā pasaules ainā. Tie ir izveidojušies caur pieredzi, jo visi cilvēki – gan vīrieši, gan sievietes – ir piedzimuši sievietēm. Mēs katrs savas mātes ķermeni esam izjutuši kā pasauli, kurā augam. Pasauli, kas var būt gan laimīga, gan nelaimīga, gan labvēlīga, gan nežēlīga. Kur ir cerības izdzīvot un kur ir bailes no nāves. Tāpēc, ja cilvēki (gan vīrieši, gan sievietes) skatās uz sievieti, viņi redz ne tikai dzimumu, bet saskata šo kultūras zīmēm piesātināto ķermeni, kas viņiem nozīmē kaut ko daudz dziļāku un simboliskāku nekā tikai primārās un sekundārās dzimumpazīmes. Baznīcas aizliegums ordinēt sievietes par mācītājām nav skatāms tik vienkārši kā profesijas aizliegums. Ja starp sievietēm tiktu veikta aptauja – vai jūs gribētu, ka jūsu draudzes mācītājs ir sieviete, domāju, ka, visticamāk, arī sievietes teiktu – labāk lai mācītājs ir vīrietis, jo tas ir cits kultūrzīmju komplekts – Tēvs, nevis Māte. Šķiet, nav runa par to, ka sievietes būtu sliktāk teoloģiski sagatavotas, absolūti ne, bieži ir otrādi. Bet jautājums ir par simboliku. Baznīcā gandrīz viss ir simboli, kas jātulko. Māte ir līdztiesīga ar Tēvu, bet abi nav vienlīdzīgi, identiski un savstarpēji aizvietojami.
– Bet kas šobrīd ir noticis tāds, ka kādam nāk prātā ierobežot sieviešu tiesības?
– Jautājumā ir apgalvojums, kam es nepiekrītu, tādēļ mēģināšu atbildēt uz citu jautājumu – kā var rasties doma, ka sievietes tiek apspiestas? Tāpēc, ka visā pasaulē, arī Latvijā, sastopamies ar liberālu ideoloģiju spiedienu, faktiski tās pat nav liberālas, tās ir sociālistiskas, vergu ideoloģijas, kas būtībā cīnās par ko? Par upura, atkarīgā, bērna lomu. Izrādās, mēs gribam, lai sievietēm tiktu piešķirta upura loma. Mēs gribam un mēs pamatojam, kāpēc sievietes visādos veidos tiek apspiestas. Jo šai upura lomai ir baigā vara. Mēs esam attīstījušies apstākļos, kuros ir dabiski just upurim līdzi. Mēģinām saprast – kas tev ir noticis, tev kāds pāri nodarīja? Un upuris saka: jā, paskaties – tas! Upurim ir vara norādīt, kurš ir tas pāridarītājs, “sliktais”, un tad uzklausītājam jācīnās, lai arī viņš par tādu netiktu uzlūkots, bet drīkstētu būt “labais”. Un jautātājs tūlīt pat nonāk upura varā un vēršas pret to, pret ko vēršas upuris. Ar upura acīm sāk skatīties uz pasauli, jo upuris arī nosauc, kas viņu aizstāv, kas viņu glābj.
– Vai sievietes pašas ar savu reaģēšanu uz aizliegumiem veido sevi par upuri?
– Sievietes tādā veidā tiek apčakarētas. Tas ir ļoti līdzīgi tam, kā Ļeņins veidoja savu varas struktūru caur strādniekiem – jūs esat tie apspiestie, jūs esat ekspluatētie, jums jāsaceļas. Re, kur ir jūsu pāridarītāji! Tagad tas pats tiek darīts ar sievietēm.
– Bet kāpēc? Kam tad tas ir izdevīgi?
– To mēs vēl neredzam. Pagaidām. Mēs neredzam visu to bildi, mēs neredzam diriģentus.
– Kas visvieglāk ļaujas diriģenta zizlim?
– Pirmkārt, cilvēki, kam nav bērnu. Ja tev ir bērns, viņš tev daudz ko iemāca. Svarīga vismaz trīs paaudžu sistēma ģimenē – vecvecāki, vecāki un bērni, kas cits citam kaut ko iemāca. Bet bāreņi, šķirtās ģimenes, homoseksuāli cilvēki, vientuļie cilvēki ir uzņēmīgi pret šāda veida stulbībām un spēj attīstīt tik lielu enerģiju… Cilvēkiem, kas dzīvo ģimenē, tam vienkārši nav ne laika, ne intereses.
– Vēl par to kopējo bildi – kāda gan jēga sievieti padarīt par upuri un sanaidot sievietes ar vīriešiem?
– Jā, bet kāda jēga, piemēram, ir imigrantu mīlētājiem “velkamistiem”? Vai mēs spējam saprast šo Merkeles mīlu?
Luterāņu baznīcā ir ap 30 000 aktīvu biedru, 6000 no tiem ir Torņakalna draudzē. Nu, labi, varētu būt kāda mācītāja sieviete, bet cik viņu būs – divas, četras, desmit, bet par aizliegumu kāds troksnis! Objektīvi – “igra ņe stoit sveč” (aptuveni tulkojot no krievu val. – spēle nav izdevumu vērta), bet subjektīvi – notiek cīņa par simboliem un kultūrzīmēm, taču par tiem ir jēga nodedzināt jebkuru daudzumu sveču.
– Tomēr šo aizliegumu sakarā Latvija ir īpaša – iespējams, būsim vienīgā valsts ES, kur liegts ziedot olšūnu nedzemdējušām sievietēm. Arī 77% pasaules luterāņu baznīcu ordinē sievietes par mācītājām. Arī ar Stambulas konvencijas ratificēšanu vilcinājāmies…
– Savā ziņā mums veicas, neesam tik lieli, tik bagāti, neesam centrā. Līdz ar to lielāko spiedienu saņem lielās valstis, kuras tā kā formāli ir padevušās. Šīs modes lietas pie mums skars visneaizsargātākos – tos, kam nav labas ģimenes pieredzes, diemžēl tādu kļūst arvien vairāk. Bet, domāju, ja noturēsim savu konservatīvo stāju, pēc 20 gadiem būsim līderi eiropeisko vērtību saglabāšanā un daudzi mūs apskaudīs un no mums mācīsies.
– Mode vai nemode, bet skaidrs, ka sievietes ar mūsu izglītību un tiesību apziņu neviens vairs neiedzīs rāmī – Kinder, Kueche, Kirche. Vienīgais, ko varam cerēt – uz partnerību ģimenes dzīvē.
– Ir ļoti mainījies mājsaimniecības jēdziens. Freida ģimenē bija sieva, seši bērni, apkopēja un pavāre. Stabils vidusslānis. Domāju, ka Freida sieva nevarēja justies diskriminēta tāpēc, ka viņai nebija jāpelna nauda, bet gan “jāsēž mājās”. Viņa nesaprastu, kādēļ kāds viņu nožēlo par KKK. Jo viņai bija jāvada un jāorganizē mājas kultūra – tur ir gana daudz, kur pašapliecināties. Šodien, kad ir tik daudz mājas tehnikas, virēja un apkopēja vairs nav nepieciešamas. Bet ir kaut kas noticis apziņā, ka tiek uzskatīts par pazemojošu būt mājas un ģimenes organizētājai.
– To jau vīrietis ir sekmējis, sakot – tu nekas neesi…
– Nē, to ir sekmējusi nabadzība. Apstākļos, kad gan vīram, gan sievai ir bijis jāstrādā, vienmēr ir dzīvojuši nabadzīgi cilvēki, kas nav sasnieguši vidusslāni, arī laukos zemnieki, un visi cilvēki pēc kara. Bet apziņā nabadzības diktētais dzīvesveids saglabājies ilgāk. Pazīstu pāri, kuri guvuši panākumus, ir bagāti un atbilst stabilam vidusslānim, bet viņi joprojām turpina dzīvot kā nabadzīgi cilvēki – tostarp abi joprojām pēc inerces strādā maizes darbu. Es saku – mīļie cilvēki, jums ir trīs bērni, viņi trijos nāk mājās no skolas, bet viņus neviens nesagaida. Ziemeļvalstīs tas ir bērnu tiesību pārkāpums, par to ņem bērnus nost. Bet mūsu saprašanā tā nav sarkanā līnija.
– Tomēr tādu ģimeņu, kas varētu iztikt tikai ar vienu algu, ir maz.
– Ja skatāmies objektīvi, nekad neesam tik labi kā tagad dzīvojuši. Bet mums nepietiek, un jautājums ir – kad pietiks. Un kādas ir mūsu vērtības – vai tas ir laiks un uzmanība bērnam vai jauna mašīna.
Šodien pāris vairāk attīstās vīriešu vērtību, tradicionālās vīriešu pasaules virzienā. Nenosegti paliek sieviešu tradicionālie darbi un garīgās izaugsmes virzieni – māja kā kultūras centrs ļoti plašā nozīmē. Mājas atmosfēras radīšana, svētki, viesi, radi, bērnu izglītība un ārpusskolas dzīves organizēšana. Tas tiek uztverts – tas jau nekas nav, tas nav vērtīgi. Bet, ja tas nav vērtīgi, tad kam mēs dzīvojam? Tad jau mēs dzīvojam tikai strādāšanai, tad tā ir verdzība.
– Ir jau arī.
– Ļoti bieži sieviete iet darbā nevis tādēļ, lai veidotu karjeru vai lai nopelnītu lielu naudu, bet lai “būtu cilvēkos”, nevis “sēdētu mājās”. Ja esi tikai mājās, šaurā nozīmē, viss apnīk, bet tas ir citādi jāorganizē, jābūt kultūras piedāvājumam, ar ko var nodarboties ģimenes saimnieces, kurām ir arī savas personiskās vajadzības, bet kuras būtībā atbild par dzīves jēgu. Nevis par dzīves resursiem, par ko tradicionāli atbild vīrietis, bet par dzīves jēgu.
– Skaisti jūs sakāt, bet mums nav tādu tradīciju….
– Tā ir tā problēma tautai, kas nav radusi būt kungi. Ģimenes ir tik nestabilas, tas rāda – ģimenes forma regresē uz to līmeni, kāds bija matriarhātā. Ka būtībā stabila ir tikai māte un bērni, bet vīrieši vienkārši klīst apkārt. Daži mēģina pasniegt, ka tā ir civilizācijas vai brīvības pazīme. Nē. Tā ir atgriešanās primitīvajā sabiedrībā. Nav tur nekā laba. Sieviete visu var sasniegt – maģistra grādus, karjeru darbā, bet tai vispirms, jaunībā jāizpilda savi tradicionālie darbi. Tikai tas dos pašapliecināšanos un pamatīgumu sievietes dzīvē.
– Bet par tām olšūnām…
– Jā, viena taisnība ir – olšūnas ir tikai manas. Bet tā ir tāda sievišķas varas pozīcija, kurai pretoties nav iespējams – viņa izdarīs, kā gribēs, ne tikai ar olšūnu, bet arī ar augli. Bet ir arī cita – bērna – taisnība, jo tas nāk nevis pie tevis, bet caur tevi. Viņš tev nepieder. Un tu pati kā cilvēks esi nevis poga pie pasaules vestes, bet tikai piekabe kosmiskajai Dzemdei, lai tai nebūtu garlaicīgi. Vai – nevis cilvēks ir subjekts, bet tauta, kolektīvs. Un cilvēks – tikai orgāns šajā kolektīvajā. Tā ir ļoti stipra taisnība, un, ja tā nedarbotos, tad tie, kas krituši karā par dzimteni, vai tie, kas brīvajā laikā nodarbojas ar novadpētniecību, būtu jāuzskata par prātu zaudējušiem.
