Sievietes jaunie trīs K – kostīmiņi, kosmētika, kavalieris 0
– Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur izglītībā strādā 86% sieviešu. Arī Saeimas vēlēšanās 51% no vēlētājiem bija sievietes. Mēs, sievietes, kas esam iesaistītas un esam līdzdalīgas procesā – ko mēs saprotam ar to, kas mēs šodien esam? Agrāk sievietei tika atvēlēti trīs K – Kinder, Kueche, Kirche (bērni, virtuve, baznīca – vācu val.). Šodien vietā nākuši trīs citi K – kostīmiņi, kosmētika, kavalieris. Kas tas ir par sievietes tēlu, ko glancētie žurnāli mums uzbur, kas ir tā identitāte? Kas mums tiek iemānīts, ierunāts, kādai sievietei būt? Ja vērtīgas ir tikai jaunas, skaistas, slaidas, ar kosmētiku, kostīmiņiem un kavalieri, tad tas viss iekļaujas prasībā paklausīt vīram, kurš to visu nodrošina, – secina teoloģijas doktore, profesore Laima Geikina. Viņa uzskata – sieviešu līdztiesības jautājums ir daļa no pasaulē notiekošajām milzīgajām pārmaiņām. Daļa sabiedrības ir tām atvērta, bet citus, kad zūd ikdienas rutīnas radītā drošības sajūta, pārņem stress un bailes. To smalki izmanto politiķi populisti, kuri cilvēkus baida un šķeļ. Un tad ir svarīgs jautājums par mūsu pašu identitāti.
– Ja man ir skaidrs, kas es esmu, kāpēc es esmu, ir vieglāk tikt galā ar pārmaiņām. Esmu lasījusi valsts stratēģiskajos dokumentos, kur skaidri un gaiši rakstīts – Latvijas valsts pamatvērtība ir cilvēks. Cik bieži mēs jūtamies kā mazvērtīgas skrūvītes labi ieeļļotas un atsvešinātas valsts mehānismā? Es ļoti labi apzinos, ka valsts esam mēs paši, tieši tādēļ ir nozīmīgi runāt par savstarpējo attiecību kvalitāti, arī attiecību starp pilsoni/indivīdu un valsti/sabiedrību. Cik vērtīga esmu savai valstij un sabiedrībai kā sieviete, vientuļā māte? Diemžēl no likumdevējiem tikai nāk un nāk iniciatīvas, kas norāda, ka es nesaprotu, ko darīt ar savu dzīvi, ka man tiks pateikts priekšā, kā man būs dzīvot.
Laima Geikina audzina trīs dēlus, astoņus gadus ir atraitne, un pagājuši četri gadi, līdz spējusi pieņemt, ka ir vērtīga arī tad, ja, sabiedrībā izejot, blakus nav vīrieša.
– Man bija ļoti nopietni jāstrādā pašai ar sevi. Jo biju ieaugusi kultūrā, kur tikai tad, ja tu esi pāris, tas ir normāli. Vajadzēja iemācīties būt saskaņā ar sevi, pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Tajā brīdī, kad sieviete ir pašpietiekama, viņa spēj harmoniski iekļauties sabiedrībā, pat ja normalitātes standarts ir būt pārī. Tās arī ir vienas no būtiskākajām pārmaiņām, arvien vairāk sieviešu kļūst pašpietiekamas. Nozīmīgs ir arī jautājums par mums kā mātēm. Visu laiku domāju, kādi būs mani dēli, vai viņi spēs uzņemties atbildību par savu dzīvi, iegūt kvalitatīvu izglītību, izkopt kritisku domāšanu, vai spēs iekļauties sabiedrībā. Dzīvojam kultūrā, kur mums nav atļauts kļūdīties. Bet tā ir milzīga atbildība un drosme brīžos, kad esi pieļāvis kļūdu, saprast un publiski atzīt, ka esi kļūdījies, un mēģināt šo kļūdu labot. Tur atkal ir vajadzīgi pašpietiekami, savu vērtību apzinājušies un drosmīgi cilvēki. Gan sievietes, gan vīrieši, – spriež Laima Geikina. Ieminos, ka LTV 8. jūnija raidījumā “Tieša runa” par tēmu “Kāda ir sievietes loma mūsdienu sabiedrībā?” 30% zvanītāju pauda atziņu, ka dzimumu līdztiesībai vispār nav jābūt.
– Tāpēc, ka cilvēki jauc jēdzienus “dzimums” un “dzimte”, bioloģisko dzimumu ar sociālo konstrukciju – dzimti. Arī baznīcu vadītāji un populisti politikā nemazina sajukumu, viņi ar savu retoriku to tikai vairo. Dzimuma maiņas jautājums nav identisks ar sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumu. Šķelšanās un agresija rodas, kad visu sametam vienā katlā un vēl piešķiļam naidpilnas emocijas, jo zinām vienīgo “pareizo” atbildi. Esmu sieviete, mani dēli ir vīrieši, bet man nebūtu problēmas, ja lomu sadalījums mūsu ģimenē būtu tāds, kas nav tradicionāls – tas, kurš šobrīd var labāk un vairāk nopelnīt, tas iet un strādā un otrs uzņemas mājas rūpes. Tas ir savstarpējo attiecību kvalitātes jautājums.
Dievs mani radījis tādu, kāda es esmu. Man ir savi talanti un savas spējas. Kad man piedzima pirmais dēls, tolaik bija paredzēts trīs gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums. Biju ļoti priecīga, bet pēc pusotra gada sapratu – vēl viena diena mājās un es sajukšu prātā. Es nevaru tikai balināt dvieļus, mazgāt traukus un drēbes un gatavot ēdienu. Man ir tik daudz citu lietu, ko arī varu darīt. Ja sievieti neordinē, bet tas ir viņas aicinājums, tad nesekot Dieva aicinājumam ir tāds pats grēks kā lepnība, melošana un neuzticība. Tieši tāpat ir ar ikviena spējām un talantiem. Mēs esam aicināti tos kopt un lietot. Nedomāju, ka aizliegumi darīs mūs laimīgākus un ka sabiedrība tāpēc kļūs harmoniskāka un mierīgāka. Kritiski domājošs ticīgais pakļaujas reliģiskām autoritātēm nevis to statusa dēļ, bet gan saskanīgas teoloģijas dēļ.
Pasaule nebūs tāda kā 19. gadsimtā. Tās ir aplamas ilgas un ilūzijas. Aiz loga ir 21. gadsimts un milleniuma paaudze ir radikāli citādāka nekā mēs… Es ceru uz jaunatni!
