Anda Līce: Kam Latvija ir nomale? 3
Es klausos, ko par Latviju runā cilvēki. Gan vietējie, gan ārzemēs kādu laiku strādājušie un dzīvojušie, gan arī tie, kas te iegriežas vairs tikai uz brīdi dzimtas īpašumu sakarā. Es klausos, un man gribas kliegt pretī, bet man nav tādu argumentu, kuriem šodien būtu svars. Jo pasaulē notiekošās globālās pārmaiņas priekšstatus par valstisko neatkarību, dzīves jēgu un krietnumu spēj aizslaucīt prom un ļauj Latvijai atmest ar roku.
Mēs šodien diezgan daudz zinām par kontinentālo plātņu kustību Zemes garozā. Redzot, ar kādu neticību daudzi runā par Latvijas nākotni, ir jādomā par procesiem, kas notiek mūsu smadzeņu garozā un cik ļoti tos iespaido patērēšana un nauda. Nevis vienkārši nauda, bet ļoti liela nauda.
Pateicoties tai, Latvijas veikalu plaukti ir pilni ar trešās pasaules valstu iedzīvotājiem domātiem, pazeminātas kvalitātes pārtikas produktiem un citiem izstrādājumiem, kas cenu ziņā neatpaliek no attīstītajās valstīs tirgotā. Augsti ierēdņi darbojas kā starpnieki domēs, padomēs, valsts iepirkumu komisijās, no valsts budžeta un ES naudas piešķīrumiem nosmeļot biezu krējuma kārtu, kas pavisam prozaiskā, bet tik ierastā formātā – aploksnēs – nonāk viņu kabatās.
Tas jau ir kļuvis par tradīciju, un to kā paraugu visai valstij nesodīti demonstrē galvaspilsēta Rīga. Tādiem, kas nav amatos, kukuli parasti nedod. Tie, kas meklē amatpersonu parakstus, lai viņu firma uzvarētu konkursos, neskopojas, jo zina – mazu kukuli cilvēks baidīsies ņemt, bet lielu paņems. Liela nauda un apsolījumi anestezē gan kaunu, gan bailes.
Latvijas lauki pamazām pārvēršas par izgāztuvi visās šī vārda nozīmēs. Pa lauku ceļiem, grabēdami kratās fiziski un morāli novecojuši autobusi, kuros autotransporta kantora priekšnieki un ierēdņi nebrauc. Tā kā būvgružu un nolietotās sadzīves tehnikas izvešana uz atkritumu poligoniem ir pietiekami dārga, daudzi tos izgāž kaut kur tālāk no acīm – mežos vai pamestu māju tuvumā.
Lai netraucētu mieru un nebojātu ainavu, pilsētas savus no ieslodzījuma atgriezušos, sociāli nelabvēlīgos un dažādus miera traucētājus izmitina pamestās lauku mājās. Nekāda viņu rehabilitēšana un uzraudzība īstenībā nenotiek, un nav grūti iedomāties, kādas tam ir sekas.
Man un, jādomā, daudziem Latvija ir nevis nomale, bet joprojām vienīgā vieta pasaulē, kur būt un palikt. Tāpēc mēs ar tādām cerībām esam gaidījuši katru nākamo Saeimu, valdību un prezidentu. Es ļoti vēlos dzirdēt, ko par to visu domā tikko ievēlētais un ar padomju mantojumu neapgrūtinātais Valsts prezidents Egils Levits.
