Feļetonists Egils Līcītis apceļo partiju izklaides vietas svētdienas naktī 1
Apārstēt priekšvēlēšanu kara traumas, remdēt zaudējuma slāpes, izvārtīties bojāgājušās platformas ruīnās – apmēram tāds ir partiju vēlēšanu nakts rituāls, jo nekad jau neviens melnajā Pēterī un aklajās vistiņās nav pietiekami uzvarējis, un, lai cik balsīm tauta pabarojusi partiju, vienalga viņa uz mežu skatīsies. Gaidot pilsoņu balsojuma rezultātus, nakti uz svētdienu politiskie darbinieki vadīja rokenrola dzīvesveidā naktsklubos, ēdnīcās, ballītēs līdz grīdai un restorānos Nāves jūras krastā. Vīrišķi vienkārši dzēra, bet bālās, nogurušās, piekusušās dāmas relaksējās un paaugstināja glikozes līmeni organismā. “LA” feļetonists sekoja līdzi, kam ir kūciņas un kam nav.
Sausais likums valdīja pie sociāldemokrātiskās “Saskaņas” Ušakova bijušās kundzes kafetērijā Daugavmalā. Cilvēkiem, kuri piedalās Putina projektā iegūt varu pār pasauli, teorētiski vajadzēja pacelt glāzes un uzsaukt tostu par relatīviem panākumiem, taču jāmāk arī uzvesties, un, kopš agrākās svinību vietās krievu politiķi, sadzēruši tubrālības, bija izdauzījuši laikam logus vai viens otram lukturus, viņiem “Stolichnaya” aizliegta. Kā pienākas sociķu pasākumos, spirtotā trūkumu kompensēja ar bagātīgu ēdienu izvēli, un nabago cilvēku aizstāvji uz to arī bija ieradušies – vienreiz kārtīgi pieēst pilnu vēderu. Menu siltajā sortimentā bija gulašs, sitenis, cepta zivs, no ĶTR atsūtītās nūdeles un karbonāde, bet auksto uzkodu asorti kuplināja cūkgaļas kūpinājumi un šķiņķi Kārļa Marksa gaumē. Kalmāru gredzeni, panētas krabju spīles, garkātainas Purvciema meitenes, nebeidzama baskājiem piederošo luksusautiņu rinda Spīķeru stāvvietā – tas tomēr likās par daudz un priekš kreisajiem bezgaumība. Tāpēc ļoti bēdīgi starp Ušakova treknajiem ļaudīm kā Dieva nepieņemti klīda krietnā Amerika virzītie kandidāti, kurus, kā vēlāk izrādījās, nepieņēma arī “Saskaņas” vēlētāji. Pārtikas un doktordesu atlikumus saskaņā ar līgumu ušakovieši nosūtīja uz embargo iesaldēto Maskavu badacietējiem, kas neko citādi nevar dabūt no eiropeiskā Ušakova galda. Kā efektīgākā viešņa pasākumā noteikti izceļama divus metrus garā purčika tējroze zilā bikškostīmā bez krūštura – nevarēja būt, ka komjaunietei vakars beidzās slikti.
Importa alkoholu turpretī lietoja Reģionu apvienības ballītē “Pie Oto Švarca”, un, lai gan politiski pareizi možu garastāvokli būtu uzturēt ar pašmāju brūvētu grādīgo, pievērsim acis, jo Bondara ļaudis vienīgie ir izvilkuši 12. Saeimas vēlēšanu laimīgo lozi un jūtas vinnējuši. Iekams “ieiet tajā fāzē, kad sāk runāt skaļāk”, cienījamiem cīņu biedriem uzrunas turēja līderi Andrejs Ence un Dainis Liepiņš, kuiem vēlēja smaidīt šovakar un turpmākos četrus gadus. Taču viņus pārtrauca dzimis politiķis Artuss Kaimiņš. Kinoaktieris koleģialitātē ieteica nenodarboties ar bulšitu, jo milzum vēlētāju uzticība neesot vis uz četriem gadiem, bet uz mūžību, kurā iestāsies jauna ēra un pareizas mākslas vadīt valsti laikmets. Uzaicinātie muzikanti kā parasti ar attapību neizcēlās un tūlīt sāka sist šķīvjus un plēst stīgas vakaram nepiemērotā 60. – 70. gadu retro stilā, un vēl labi, ka Artuss viņiem nepalūdza aizvērties ar visu savu džeza dziedātāju Dacīti.
Pie Doma baznīcas vientuļš vīrs ar čellu nakts tumsiņā mēģināja ielūgties pēdējos centus savā futlārī, un likās, ka arī Gūtenberga viesnīcā “Pie Šlesera” būs kluss kā rajona slimnīcā, taču, par spīti zaudējumam, vecie zaldāti dzīroja, daiļās viesmīles spēja tik pildīt glāzes, Jānis Jurkāns no krievu valodas pilnībā pārgāja uz angļu mēli un šo rindu autoram teica – no hard feelings, viss būs okey. Nudien, “Visu Latvijai” cilvēki zāģi nepārdzīvoja – ne tas pirmais, ne pēdējais aplauziens. Kad glabā vecmāmiņu, arī ir žēl, bet saprotams, ka vecītei bija “tie gadi” un “tas jau bija gaidāms”. Feļetonists steidzās, tāpēc nezina, kurš un kā aiznesa mājās Aigaru Kalvīti, bet sāļās olīvītes no rīta likās baudāmas katram bijušajam premjeram.
Valdošās partijas “Vienotība” ballītēs, neskatoties uz labējo orientāciju, vienmēr valda komunisms. Ir bezbēdīgi jaunieši, jautri veterāni un daži sabozušies nūģi, kuri, acis pārgriezuši, pieplakuši pie plazmas, atrod savu kaifu. Šeit nes to labāko no mikroviļņu krāsns, žurnālistiem ziedo ilgi glabātus, izmeklētus konjakus un rindā pēc ēdiena demokrātiski pa priekšu palaiž izkāmējušākos, ģindenim līdzīgos biedrus, kamēr labi barotie uzgaida. “Trīs pavāru” restorācijā, Jēkaba kazarmu greznībā, premjeres preses sekretāre Džeina izskatījās žilbinoša, feļetonists ar viņu apsprieda turpmāko sadarbību.
Mani lauku ļaudis, ZZS pārstāvji Dūklava ministrijā gruntīgas vakariņas kā parasti mija ar māksliniecisko pašdarbību, un dorītē bija anšlags. Te ieteicams ierasties, jo apkalpo skaists sirmgalvis, pats viesiem atnes glāzītes, un, kā atver ZM vārtiņus, tā tūlīt tiec līdz akai. Pildītas oliņas, pašrocīgi ķerta līdaka, dejā var bučoties – nekur nav tik labi kā mājās un ZZS ballītē.
Braucam tālāk! Arēnas “Rīga” biznesa ložā valdīja tas, ko dzejiski cilvēki sauktu par mēmo kliedzienu. Gaisā sastindzis vaids – sakāms par Sudrabas urantiešu pēcvēlēšanu noskaņojumu. No sirds Latvijai nākušo tautas kustību vēlētāji atzina par second hand partiju, un arī galaktiskie spēki neko nelīdzēja. Presi šeit sirsnīgi negaidīja, žurnālistiem vajadzēja noformēties pie kontrolieres un tikai tad izsniedza biļeti lidojumam uz citu dimensiju. Kā par brīnumu, pasniedza vīnu, ne tikai zalkša asiņu un sikspārņu kauliņu novārījuma uzlējumu. Līderi nēsāja uz rokām – no guļamistabas uz vannasistabu, brīžam noslēpa kastē, bet, kad parādīja publikai, tad goda drēbēs, safrizētu, iesmaržinātu, man liekas, ka netika melots un tā no tiesas bija Inguna Sudraba čekista Savicka apakšīrētās telpās.
Nacionālā apvienība kā parasti līgoja, cerams, ka viņus atkal nenofilmēja vietējā televīzija vai Putina kanāls, jo autoram jau bija šķebīgi klausīties ultranacionālo “Uz priekšu, latvieši, un pulkos stājamies!”. Brokas kundze izskatījās fantastiski, katrs SAB darbinieks tovakar kristu kārdinājumā viņai vēlreiz atņemt pielaidi.
