Egils Līcītis: Kā “Attīstībai/Par” gandrīz karu sāka pret satiksmes ministru 1
Pagājušonedēļ “Attīstībai/Par” vadošie darbinieki stipri saskaitās uz mieru mīlošo satiksmes ministru Tāli Linkaitu un daudz netrūka, ka pieteiktu koalīcijas partnerim un tudraugam karu.
Asinis “paristu” dzīslās sāka vārīties, jo ministrs kā darba devējs noraidīja konkursā uz Satiksmes ministrijas valsts sekretāra posteni uzvarējušo Anduli Židkovu, pamatojoties uz to, ka amata kandidāts darbojies kustības “Par” valdē, bijis listes dalībnieks Saeimas vēlēšanās un joprojām ir partijas biedrs.
Anduļa nozāģēšana aizskāra kolēģīšu prestižu. Vājā dzimuma pārstāves apvienībā nikni skurinājās par pāridarījumu, Pavļuts un kompānija iztālēm rībināja lielgabalus, bet akurāt karadarbību neizvērsa.
Kas ir ministrijas valsts sekretārs? Tas ir pirmais cilvēks starp ministrijas ierēdņiem, kurš uzrāpies dienesta karjeras kāpņu pašā augšgalā. Viņa pārziņā un uzdevumos ir viss, sākot ar ministrijas sporta spēļu sarīkošanu un beidzot ar atbildību par nozari un pārvaldāmās iestādes daudzmaz noturēšanu likumības un tiesiskuma ietvaros.
Pirmajam ierēdnim ik dienu jāparaksta apakšnieku saražotais, resora zināšanai domātais hektārs papīru, viņam ir dota vara pār iestādē strādājošiem, sākot ar garderobē sēdošo kukažu, beidzot ar saviem vietniekiem, kuri sevi cienošās ministrijās mēdz būt astoņi deviņi, un departamentu direktoriem, nodaļu vadītājiem.
Neslēpsim, ka valsts sekretārs ir gandrīz tikpat tuvs, lojāls un uzticams cilvēks ministram kā ministra biroja vadītāja, ar kuru katra otrā politiskā persona mūsu pārvaldē pamanās nokļūt privātākās attiecībās, nekā tas darbā būtu nepieciešams.
Valsts sekretāru varētu dēvēt Eiropas Savienības jaunmodīgajā slengā par izpilddirektoru ministrijas pārvaldes lietās vai par izpildviceprezidentu, trešo amatpersonu aiz ministra un parlamentārā sekretāra.
Viņam ir jāatbild par pārējo darbinieku labturības apstākļiem, un, piemēram, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra darba specifika būtu būt gatavam globālās transporta kustības izaicinājumiem, dzīvi līdzdarboties “Rail Baltica” projekta īstenošanā, veicināt sazarotu tranzīta virzību uz Latviju un tādā garā.
Diemžēl ne vienmēr ministrs ar valsts sekretāru sadzīvo brālīgi vai kā sievastēvs ar labu znotu. Mēdz būt, ka ministrs ir aktīvais, bet valsts sekretārs pasīvais vai – savādāk ieprogrammēts, vai, spēlēdams nodevīgu dubultspēli, zaudējis uzticību priekšniecības acīs.
Nesaprašanās gadījumos politiķi dodas meklēt vienotību pie kopīgās kotletes, turpretī, ja politiskajai amatpersonai šķiras viedokļi un uzskati ar ministrijas galveno ierēdni, visticamāk, darba devējs padoto izēdīs, atlaidīs vai aizrotēs prom.
Lai gan ir arī tā noticis, ka augstākais ierēdnis veikli izslīdējis no priekšnieka rokām kā ziepju gabals, jo pa konflikta laiku ministrs pirmais bijis spiests atkāpties no amatvietas, kamdēļ valsts sekretārs izsprucis cauri veselu, nebojātu ādu.
Valsts darba tirgū šis postenis skaitās ienesīga amatvieta, tamdēļ Židkova kungam konkursā nācās pieveikt samērā daudzus konkurentus. Viņš pierādīja, ka nebūs mazkustīgs kantorists, darbā ieradīsies skaidrā, vakarpusē neapmeklēs striptīzklubus, kur iepazīties ar vieglas uzvedības sievietēm.
Tas bija grūti, tomēr Andulis kā tikumīgs un dievbijīgs jauneklis ar pozitīvu dzīvesstāstu un darba biogrāfiju, kur viņš ir erudīts lietpratējs, ar godavietā pie sienas iestiklotiem trim diplomiem un ar 30–40 gadu profesionālo pieredzi valsts sektorā, to izdarīja. Kāpēc par teicamu kandidātu komisijas atzītais Židkovs “sadega” kā atmosfērā ielidojis meteors – bolīds?
Ministrs Linkaits, sentimentā slavēdams konkursa laureātu, nopūtās, ka Civildienestā noteikts, ka valsts sekretāram caurcaurēm jāievēro politiskā neitralitāte. Par atbildi “Attīstībai/Par” puiši sāka brēkt par čoma diskrimināciju pēc politiskās piederības un demokrātijas ierobežošanu. Bet visās ES valstīs augstākajiem ierēdņiem ir aizliegts būt ar partijas biļeti kabatā.
Jānis Čakste arī teicis, ka vietas un amati jādod cilvēkiem, kuru rokas un sirdis ir tīras un šķīstas. Pie tā mūsu valsts iekārtā publiskā sektora vadītāju atlasē stingri jāturas. Jāzina, kas katram augstam ierēdnim dvēselē un aiz ādas.
Varbūt viņš vecs komunistu atbalstītājs, varbūt 1934. gada 15. maija piekritējs, varbūt pa draugam ar sorosītu ultrām. Rūpīgi jāpēta, vai valsts pārvaldē pie varas nelaužas ZZS ielikteņi vai, nedod dies, saskaņieši un tamlīdzīgi toksiski elementi.
