Kā bijušie premjeri vērtē Laimdotas Straujumas lēmumu demisionēt? 5
Indulis Emsis, premjers no 2004. gada 9. marta līdz 2. decembrim: “Izskatās, ka Straujumas lēmums radies partijas kongresa un pēckongresa atmosfērā. Iemesli – atbalsta trūkums frakcijā, daļā “Vienotības” līderu. ZZS atbalsta premjeri, cik zinu arī NA, tātad iemesls nav meklējams koalīcijas partneros. Nav labi, ka nevarēja sagaidīt Jauno gadu, jo daļa no deputātiem un partiju līderiem gada nogali mēdz veltīt ģimenēm un nelieliem izbraukumiem, kas situācijas tālāko virzību varētu apgrūtināt. Tagad ir vairāki jautājumi – kāda būs jaunās valdības konfigurācija, kas to vadīs, kā arī cik stiprs šim līderim būs politiskais atbalsts paša partijā un arī koalīcijā. Pēc politiskās loģikas – premjera kandidāts ir partijas priekšsēdētājs. Tātad – Solvita Āboltiņa. Jājautā, ko par to domā partijas vadība un koalīcija. Nav daudz iespēju variēt ar politisko salikumu, nekādas jaunas izcilas kombinācijas parādīties nevar. Kodolu veidos tās pašas partijas, kas šobrīd, varbūt piesaistot kādu no mazajām partijām.”
TV24
Andris Bērziņš, premjers laikā no 2000. gada 5. maija līdz 2002. gada 7. novembrim: “Visdrīzāk Straujumas demisijas pamatā ir pašas “Vienotības” iekšējās problēmas. Atbalsts partijā ir tāda empīriska lieta – šodien nav, rīt – varbūt būs. Svarīgākais ir, kā koalīcija balso par valdības iesniegtajiem likumprojektiem, un šajā ziņā Straujumai problēmu nebija. Domāju, ka ar šo vadības rokādi iesākusies priekšvēlēšanu kampaņa nākamajām Saeimas vēlēšanām. Politiķi sāk prognozēt, kuras būs tās sliktās lietas, kuras valdībai būs jārisina. Valdošie mēģinās darīt tā, lai sliktās lietas paveic citi, nevis tie, kuri nākamajās vēlēšanās gribēs plūkt laurus. Tāpēc izskan Kozlovska kandidatūra, tāpēc atsakās Reirs… Jāsaka gan, ka “Vienotībai” ir vēl citi trumpji, piemēram, Krišjānis Kariņš, Sandra Kalniete, Valdis Dombrovskis, arī Andris Piebalgs. Jautājums, vai viņi no tās aptveres viņus izšaus un vai kandidāti piekritīs.”
Vilis Krištopans, premjers no 1998. gada 26. novembra līdz 1999. gada 16. jūlijam: “Acīmredzot “Vienotības” iekšienē Straujumai nav atbalsta un ir grupējumi, kuri saprata, ka tā tālāk strādāt vairs nevar. Nedomāju, ka demisijas iemesls ir kāda viena lieta. Tas viss krājās. Katrā gadījumā bija skaidrs, ka šāds lēmums sekos. Ja visu laiku darbs iet ar lielām mokām, daudzus lēmumus nobremzē, tad vienā mirklī saproti, ka tā vairs nav vairākuma, bet mazākuma valdība. Man bija tāda pati situācija, kad “Latvijas ceļa” iekšienē bija dažādi grupējumi. Vieni atbalstīja mani, otri atbalstīja opozīcijas Andri Šķēli.
Tieši tāpēc labi saprotu Straujumu – ja nav atbalsta savā partijā, tad nevar sanākt nekāda vadīšana. Skaidrs, ka viņa ir valstiski domājošs cilvēks – pieņēma svarīgo budžetu un tikai tad aizgāja. Tukša vieta nepaliks. Droši vien jau izveidojusies rinda, jo kam ir premjera krēsls, tas ir varens.
Guntars Krasts, premjers no 1997. gada 7. augusta līdz 1998. gada 26. novembrim: “Uzskatu, ka partijas neuzticība nav pietiekams iemesls, lai premjers atkāptos. Partijas neuzticības gadījumā premjeram jāspēj distancēties no šī partijas viedokļa. Jā, pēdējā laikā Straujumai bija problēmas ar komunikāciju, bet vai tāpēc vajadzēja atkāpties? Satiksmes ministrijas lēmumi arī palika līdz galam nepaskaidroti, un tas viss nonāca grupā “nezināmie apstākļi”, kas ietekmēja visu valdības darbu. Viss notika ļoti miglaini, jo kopumā atkāpjas skaidru darbību rezultātā, kur labi redzams cēlonis un sekas. Ja tagad premjera amatam jāizvēlas starp Āboltiņu un Kozlovski… Varbūt var atrast kādu bezpartijisku ministru. Āboltiņai, cik saprotu, partijā un koalīcijā ir neviennozīmīgs atbalsts. Kozlovskis ārēji kā ministrs ir neredzams, veicis pieklusinātu darbību, un grūti spriest, cik viegli viņam būtu pārlēkt tādā amatā. Varbūt viņam pietuvinātas personas redzējušas, ka viņš to spētu. Es īsti neredzu.”
