Atklātais un slēptais: Lielezeres muižu apvij teiksmaini nostāsti 1
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ezerē, kas atrodas Saldus novadā, Leišmalītē, ir ko baudīt. Estēts tur jūsmo par iespaidīgajām Dzirnavu dīķa slūžām kļavas lapas formā un diennakts tumšajā laikā izgaismoto ūdenskritumu, skeptiķis pamana Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas skursteņus, kas reizēm arī saožami, savukārt vēstures pazinēja interesi saista Lielezeres (Groß-Essern) muiža. Braucam lūkoties!
Pirmo iespaidu par Ezeri var gūt Muitas namā. Pirms kara šeit savus pienākumus veikuši muitnieki, bet tagad iekārtota kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve. Koka soliņā pie ieejas namā iegrebti zīmīgi vārdi: “Kas aizver acis uz pagātni, ir akls arī rītdienai.”
Starp vērtībām, kas paglābtas no laikazoba, ir fotogrāfija, kurā redzams Lielezeres muižas kungu nams 1900. gadā un baronu Nolkenu dzimtas ģerbonis.
Lielisks eksponāts ir trausla krējuma krūzīte, ko barons Eduards Nolkens paņēmis līdzi, emigrējot uz Vāciju. Senlietu krātuves pamatlicējai, biedrības “Pa sentēvu pēdām” valdes priekšsēdētājai Birutai Sipeniecei, ceļojot pa Vāciju, radās iespēja viesoties pie barona Eduarda Nolkena mazdēla Minhenē. Andreass Nolkens vēlējies, lai oriģinālais stikla trauciņš atgriežas Latvijā.
Muitas nams ir vēsturiski nozīmīga ēka. 1945. gada 8. maijā te tika parakstīts Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas vienību kapitulācijas akts. Ar pārrobežu projektu “Latvijas–Igaunijas kopīgais militārā mantojuma tūrisma produkts” finansējumu tiks modernizēta ekspozīcija par Otrā pasaules kara beigu notikumiem Kurzemē.
“Daudz kas top palēnām, piesaistot novada projektu fonda līdzekļus. Pērn tika uzstādīti informatīvi āra stendi, kas vēsta par Lielezeres muižas vēsturi,” stāsta Muitas nama krājumu speciāliste Antra Sipeniece.
Kā magnēts daudzus pievelk pēdējā kara laikā uzspridzinātais, pēc tam atjaunotais un līdz pat 1960. gadam vienīgais apkārtnes tilts, kas vedis uz Lietuvu. Šodien par to liecina vien vecais ceļš gar Muitas māju un tilta paliekas abos robežupes krastos. Latviešus un lietuviešus izsenis vieno saimniecisku darījumu un ģimeniskas saites.
Kaimiņu labo satikšanu jau sesto gadu apliecina Pierobežas festivāls – Vadakstes upes pretējos krastos nostājušies latviešu un lietuviešu folkloras kolektīvi veido dziesmotu tiltu. Līdzās Latvijas valsts robežzīmei Saldus novada un Mažeiķu pašvaldības vadītāji iestādījuši ozoliņus.
No Ezeres par Lielezeri
Tagadējā Ezeres teritorija 1561. gadā kļuva par Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera domēni, ko viņš izlēņoja savam brālim Johanam Ketleram. Starpzemes apgūšana sākusies no Griezes. Tur Johans Ketlers pavēlējis uzcelt Griezes baznīcu, un jau 1590. gadā notiek dievkalpojumi.
Šeit vajadzēja būt nodevu vākšanas vietai – muižai, kur dzīvo lēņu kungs vai pārvaldnieks, un Griezē top mācītājmuiža. 18. gs. sākumā novada centrs vēl ir Griezē, kamēr Ezeres muiža izaug kā visa pagasta centrs. Muižas kungu māja sākta celt 1840. gadā, laika gaitā vairākkārt pārbūvēta, secina grāmatas “Muižas Latvijā” autors Vitolds Mašnovskis. Pēdējo Ketleru dzimtas pārstāvju neveiksmīgā saimniekošana novedusi pie muižas pārdošanas.
Ludvigs fon Štiglics, lieluzņēmējs, ebreju dzimtas pārstāvis no Sanktpēterburgas, parādos ieslīgušo īpašumu nopērk, lai pierādītu, ka arī laukos lielu naudu var nopelnīt, atsakoties no klaušām un attīstot kapitālistisko ražošanu, tirdzniecību un ceļu tīklu. 1843. gadā īpašumus manto viņa dēls – finansists, lielrūpnieks, uzņēmējs barons Aleksandrs fon Štiglics. 19. gadsimta otrajā pusē starp Vadakstes upi un muižas kungu māju ierīkots ainaviski vērtīgais brīvā plānojuma parks. Joprojām tur apskatāms dižakmens “Vadakstes valdnieks” ar iegravētiem iniciāļiem un cipariem “1845.–1855.”.
Gada skaitļi uz akmens, visticamāk, apzīmē parka ierīkošanas laiku. Pēc nostāstiem, akmens uz parku pārvietots no Vadakstes senlejas Spriguļu mājām, un tā velšana un uzstādīšana ilgusi teju divus gadus. Pēdējā karā vācieši esot mēģinājuši akmeni uzspridzināt, bet nodoms apturēts, saprotot, ka objekts saistīts ar senu vācu dzimtu. Parkā atradies arī tējas namiņš un romantisks tiltiņš pār Sustes upi.
Ezerē Štiglici dzīvojuši diezgan maz, biežāk uzturējušies Sanktpēterburgā. Starp citu, Štiglicu zīmēšanas skola, kurā mācījušies arī daudzi Latvijas mākslinieki, Sanktpēterburgā ir joprojām.
Aleksandram Štiglicam, tāpat kā viņa tēvam, bijis daudz ienaidnieku no vācu muižnieku puses, kas visiem spēkiem centušies panākt, lai Lielezere vairs nebūtu Štiglicu īpašums.
Visai interesanti muižas vārds savijas ar nākamo baronu – Nolkenu – dzimtu. 1871. gadā Lielezeres novadu nopērk ar Latviju saistīts muižnieks, grāfs, Krievijas finanšu ministrs un premjerministrs Mihaels Reiterns. Tā kā grāfam bērnu nav bijis, viņš Lielezeres novadu pircis uz savas māsas, baroneses Jūlijas Nolkenas (dzim. Reiternas) vīra – Vidzemes landmaršala barona Gustava Fromholda Nolkena – vārda. Lai saglabātu titula pārmantojamību, grāfs Mihaels fon Reiterns novēlējis grāfa titulu māsasdēlam baronam Voldemāram fon Nolkenam, kurš turpmāk drīkstēja saukties par grāfu fon Reiternu.
Baronam Gustavam Fromholdam Nolkenam, pēc tautības zviedram, piederējušas arī divas muižas Igaunijā un viena – Vidzemē.
Nolkeni lielākoties uzturējušies Rīgā, Lielezerē ritējusi saimnieciskā darbība. Kādā no pusmuižām ražoti graudi, citā turētas govis. Dzelzceļa atzars cauri Lielezeres pagastam izpalicis, jo barons Nolkens strikti iebildis: “Kas tad vairs manā muižas zemē strādās, ja ikkatrs varēs braukāt apkārt pa pasauli.” Dzelzceļš ar līkumu novirzīts uz Mažeiķiem.
Atstatus no muižas kompleksa atrodas baronu Nolkenu dzimtas kapliča un kapi, kur apbedīts arī Mihaels fon Reiterns. Tieši viņš 1867. gadā, lai segtu budžeta deficītu un garantijas ārvalstu bankām, kā Krievijas finanšu ministrs Krievijas cara uzdevumā pārdeva Aļasku Amerikas Savienotajām Valstīm. Kapliča ir Nolkenu dzimtas īpašums, un to pārvalda pēdējā Lielezeres muižas barona Eduarda Nolkena mazdēls Andreass Nolkens.
Atklātais un slēptais
Tūristus vilina iepazīšanās ar Lielezeres muižas ēku, kas drošības apsvērumu dēļ apskatāma tikai no ārpuses: namā darbojas Ezeres pamatskola.
Mājas fasādi rotā plāksne ar vēstījumu, ka 1919. gada sākumā šeit bāzējies sarkanās armijas latviešu strēlnieku 3. pulka štābs, bet pēc gada izveidota Valsts sēklu audzēšanas ferma.
1939. gada rudenī Ezerē izvieto padomju armijas militāro bāzi. Skolai telpas jāatstāj, mācības tiek noturētas aizsargu namā, aptiekas mājā, patērētāju biedrības telpās un citur. Pēc vēsturnieka G. Krūmiņa stāstiem, no Padomju Krievijas ievesti 2000 novārgušu viesstrādnieku, lai būvētu aerodromu, kam bija jākļūst par trešo lielāko PSRS. Nolūks izplēnējis, sākoties karam.
Divās vecās fotogrāfijās redzams, ka muižas kungu māju rotā balkons. Vietējie spriež, ka to nogrāvis kāds apdzēries krievu tankists. Bet citā fotogrāfijā, kur iemūžināts Ezeres mazpulka desmitgades pasākums 1939. gada vasarā, balkona jau vairs nav.
Daļa muižas saimniecības ēku gājušas nebūtībā, piemēram, smēde, vešūzis, tāpat māja, kur cepta maize, uzglabāti produkti. Šīs ēkas vēl atceras Ezeres vecākās paaudzes cilvēki. Daži interesenti savulaik pamanījušies ielīst muižas pagrabos un šaurajā ejā. Tur redzējuši avotu un sienā ievijušās uz terases augošas liepas saknes.
Ezeres muižu un tagad jau aizmūrēto eju apvij teiksmaini nostāsti, bet dokumentālu liecību par seniem notikumiem pazemes valstībā nav.
To neatrod arī Nolkenu pēcteča uzrakstītajos atmiņu stāstos. Atliek vien minēt, ko slēpj zem terases paveltajā akmenī iecirstais gada skaitlis 1789. un savādie burti. Iespējams, tie saistīti ar Ketleru dzimtu.
Muiža kliedz pēc investora
Spītējot laika bezkaislīgajam ritumam, pagasta centrā joprojām stāv muižas vecākā ēka – 1812. gadā būvētais krogs, kur drīkstējuši līksmot tikai bagātie. Nabago jeb tautas krogi atradušies citviet.
Pie Ezeres kroga darbojusies pasta stacija. No Latvijas pirmās brīvvalsts 20. gadiem līdz pat 1978. gadam ēkā atradies pasts.
Dzirnavu dīķa krastā apskatāmas 1910. gadā celtās dzirnavas un bijušais muižas spirta brūzis, vēlāk – pienotava.
Bijušajā muižas klētī darbojas Ezeres kultūras nams, 1928. gadā te notikusi svinīga tautas nama atklāšana. Netālu atrodas labības kalte jeb dāris. Līdzās govju kūtij braši stāv muižas modernīca, kas vizuālu pievilcīgumu nav zaudējusi. Padomju laikā un vēl nesen te notikušas skolas zēnu darbmācības nodarbības, tagad rosās kokapstrādes meistars.
Arhitektūras ziņā iespaidīgākā no muižas saimniecības ēkām ir ampīra stilā celtie barona zirgu staļļi. Arkveida vārtu aila, ar bruģi klāts iekšpagalms, lielas ūdens tvertnes, lai cēlajiem dzīvniekiem nebūtu jādzer auksts ūdens, liecina, ka baronu laikā zirgi bijuši līdzvērtīgi mūsdienu luksusa klases automobiļiem.
Gustava fon Nolkena greznajos muižas staļļos nekad nebija mazāk par 20 šķirnes zirgiem, tā savās atmiņās raksta viens no Nolkenu pēctečiem, kurš te bērnībā viesojies pie vecvecākiem. Diemžēl greznie staļļu mūri drūp un iet postā. Turklāt kolhozu laikā veikta neveikla pārbūve – lai varētu iebraukt lielizmēra lauksaimniecības tehnika. Tomēr tolaik objekts daudzmaz tika uzturēts, lai tas kalpotu ražošanas vajadzībām.
Bēdīgs liktenis droši vien gaida arī bijušā muižas pārvaldnieka māju, jo ēka gadiem ilgi stāv bez jumta seguma.
Kopiespaids par Ezeres muižas kompleksu – jo tālāk no lielpilsētām un attīstības centriem, jo sarežģītāk piesaistīt finanšu līdzekļus vēsturisko objektu uzturēšanai un restaurēšanai. Piemēram, Zemgalē turīgi zemnieki izpērk vecās muižu ēkas, saved kārtībā un pielāgo biznesa vajadzībām, turpretī pierobežā investoru piesaiste ir apgrūtināta.
Pašvaldībā informācija ir, bet finanšu līdzekļu, lai sāktu muižas kompleksam tik nepieciešamo renovāciju, nav. Traucē arī nesakārtotās juridiskās attiecības par daļu ēku. Pēc kopsaimniecību likvidēšanas, neierakstot ēkas zemesgrāmatā, tās tika sadalītas nomniekiem – lauksaimniekiem un pakalpojumu sniedzējiem.
Imants Ziedonis Ezerē ir viesojies vairākas reizes. Viņa grāmatā “Leišmalīte” lasāms pravietojums: “Cilvēkiem par savu kultūrtelpu jāzina tas, ko viņi diemžēl nezina.
Un galu galā pa Latvijas pierobežu joslu kādreiz ies (tā jābūt!) tūrisma ceļš, un ceļotāji prasīs izbrauktā maršruta vietu interesantu iemirdzēšanos.” Tas daļēji ir piepildījies. Kaut vai ar fonda “1836” ceļa gājējiem, aktīvajiem senioriem – pierobežas apceļotājiem, lāpu skrējiena “Gaismas ceļš” dalībniekiem un kādas ģimenes ziedojumu simboliskam ceļu stabiņam. Šoruden zudušo muižas saimniecības ēku vietā pie pašas robežas sakārtota un labiekārtota atpūtas vieta. Ezerieši var lepoties, jo šeit sākas Latvija.
“Savu pienesumu, protams, dod mūsu pagasta pašvaldība, kuras darbinieki ikdienā visu uztur, bet mums vajag investorus. Ļoti,” atklāta ir A. Sipeniece.
Ezeres un muižas CV
* 9.–13. gs. starp Skrundu un Zemgali plešas Kursas ķēniņvalsts.
* No 1267. līdz 1561. gadam zeme pieder Livonijas ordenim.
* 16. gs. pēc Livonijas ordeņa likvidācijas Polijas–Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķir tā pēdējam mestram hercoga jeb kņaza titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kursas un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām.
* 1561.–1835. gadā Ketleru dinastijas valdīšanas laiks.
* 18.–20. gs. Kurzemes guberņa ir Krievijas impērijas sastāvā.
* 1793. gadā novadā ir Ezere, Pampāļi, Reņģe, tāpēc nosaukums – Lielezere.
* 1835.–1871. gadā baronu Štiglicu valdīšanas laiks: Ludvigs, pēc tam Aleksandrs.
* 1845. gadā pārbūvēta Griezes baznīca.
* 1858. gada 19. novembrī Lielezeres muižas vagara ģimenē dzimis Jānis Hertelis. Farmaceits, aptiekārs, pirmais latviešu farmācijas maģistrs. Dibinājis aptiekas Aucē un Bēnē, Galma aptiekas īpašnieks Jelgavā.
* 1871.–1918. gadā Lielezeres muižā saimnieko Nolkenu dzimta.
* 1888. gadā Griezes ev. lut. baznīcā kristīts ievērojamais latviešu tēlnieks Kārlis Zāle.
* 1889. gadā Lielezerē dibināta Latvijā pirmā Lauku patērētāju biedrība.
* 1922. gadā Ezeres muižas kungu mājā sāk darboties 2. pakāpes sešklasīgā skola.
* 1929. gadā pie Ezeres sešklasīgās skolas nodibināts Latvijā pirmais mazpulks ar nosaukumu “Asni”.
* 20. gs. 30. gadu vidū Ezerē viesojies Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. 1952./1953. mācību gadā direktora Arvīda Aiša vadībā mācību iestāde pārorganizēta par Ezeres vidusskolu. Tā ir pirmā lauku vidusskola rajonā.
* 20. gs. 60. gadu sākumā skolai piebūvēts divstāvu mācību korpuss un sporta ēka.
No 2016. gada Ezeres muižas kungu namā darbojas pamatskola ar skolēnu skaitu nedaudz pāri simtam.
Teika par Ezeri
Ezeres muižas pils austrumu pusē atrodas terase, kur barons Nolkens ik rītu dzēris kafiju un cauri lielajiem kokiem lūkojies uz robežupi Vadaksti.
Barons bijis ļoti nežēlīgs. Zem pils, kur viņš mūždien dzīrojis ar viesiem, bijuši pagrabi un izmūrētas milzīgas ejas, kas savienoja pili ar kapliču. Vadakste senāk bijusi pat kuģojama, to esot padziļinājuši vergi.
Slepenas ejas vedušas arī uz pils paviljonu. Garās, dziļās un drūmās ejas ar barona ziņu bijušas ļoti viltīgas: paši to neapjauzdami, pagrabos iekrituši nāvei nolemtie. Tumšajās ejās iedzīti arī tie, kuri tikai mazliet nogrēkojušies.
Ejas vidū bijis iebūvēts liels dzirnakmens, tikko cilvēks uzkāpis uz akmens malas, tas sasvēries, un nāvei nolemtais iegāzies tumšā, mitrā pagrabā, kur mētājās neskaitāmi mirušo kauli.
Nelaime piemeklējusi arī barona dēla skaisto līgavu Ezeri, kad jaunais barons svinējis kāzas. Jaunieši spēlējuši tradicionālo slēpšanos, līgava, neko nenojauzdama, paslēpusies ejā, nejauši uzkāpusi uz viltīgā akmens un iekritusi pazemē.
Ezere bijusi burve, viņa sadusmojusies, atdzīvinājusi visus mirušos, pa slepenajām ejām viņi nonākuši virszemē, padzinuši baronu, bet skaistā meitene kļuvusi pils valdniece. Pils nosaukta viņas vārdā par Ezeri.
