Kam domāts Doma laukums? Vai alus svētkiem tur ir vieta? “LA” diskusija 5
Rīgas Doma baznīcas pārvaldes iebildumu dēļ augusta sākumā Doma laukumā nenotika Vispasaules alus dienas gadatirgus, ko organizēja alus, iesala dzērienu un kvasa biedrība “Alus brālība”. Baznīca iebildumus pamatoja ar pasākumam nepiemērotas vietas izvēli, savukārt organizators to vērtēja kā klaji despotisku un divkosīgu attieksmi, jo, piemēram, Zāļu, Miķeļdienas, Ziemassvētku un citi līdzīga rakstura gadatirgi Doma laukumā tomēr notiek.
Sabiedrībā kaismīgi piekritēji ir gan baznīcas, gan arī alus tradīcijām, turklāt pēdējā mūsu valstī ir nozīmīga tautsaimniecības nozare.
Kādi tad ir kritēriji pasākuma rīkošanas saskaņojumu saņemšanai, vai Doma baznīca pamatoti paplašina savas aizlieguma pilnvaras attiecībā uz blakus esošo laukumu? Par to uz diskusiju “LA” redakcijā aicinājām Rīgas domes izpilddirektoru Juri Radzeviču, Rīgas Doma dekānu, mācītāju un SIA “Rīgas Doma pārvalde” valdes priekšsēdētāju Eliju Godiņu un Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītāju, profesoru Jāni Krastiņu (vairāku grāmatu autors, saņēmis apbalvojumus par Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanas veicināšanu UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā). Redakciju sarunā pārstāvēja žurnālisti Olafs Zvejnieks un Ilmārs Randers.
I. Randers: – Divu komercsabiedrību strīds, divu senu tradīciju nesavienojamība – kas tad īsti bija šis gadījums?
J. Radzevičs: – Tas ir saprotami, ka rīkotāji pasākumus grib organizēt cilvēkiem atpazīstamā vietā, redzamā un populārā. Tādu Rīgā ir maz. Saskaņošanas gaitā diskusijas ar organizatoriem rodas ne tikai Doma laukuma gadījumā, bet arī par laukuma izmantošanu pie Brīvības pieminekļa, pēdējā laikā – arī par AB dambi, kur tagad plīvo Latvijas Republikas karogs. Visām šīm vietām ir savs morāls slogs, ko nevar ignorēt un runāt tikai par zemes robežām, kas kuram pieder.
Pasākumu saskaņošanā ir bijušas grūtības ne tikai ar šo baznīcu un laukumu. Taču te nav nekādu zemūdens akmeņu, rīkotāji pasākumu organizēšanas kārtību zina, tā ir publicēta, visiem pieejama un uz visiem attiecināma. Arī pilsēta, lai gan pati pieņem gala lēmumu par atļauju, savus pasākumus Doma laukumā saskaņo gan ar Radio māju, gan baznīcu. Piemēram, Rīgas svētku ietvaros piektdienas vakarā paredzēts Mūzikas akadēmijas 100 gadu pastāvēšanas pasākums. Tas ir skaņots vispārpieņemtajā kārtībā, un atļauja saņemta.
Pilsētai jārespektē visi viedokļi, mūsu interese nav atcelt pasākumu. Piedāvājam alternatīvas vietas, un tā tas bija alus gadatirgus sakarā. Domāju, ka laukums pie Kongresu nama ir ne mazāk redzams un pieejams. Taču organizatori vēlējās “tur vai nekur”.
E. Godiņš: – Vērtējot šo pasākumu no baznīcas viedokļa, ņēmām vērā, ka katra lieta uzliek savu nospiedumu, ko nes līdzi. Manuprāt, šodien būtu jārunā nevis par konkrēto gadījumu, bet pavisam dziļi – kas veido Doma laukuma identitāti? Blakus esošā Doma baznīca kā nacionālas nozīmes svētvieta ir noteikta ar likumu. Ir jābūt izjūtām, kādas lietas mēs tur blakus varam darīt. Problēma varbūt nemaz nav alū, bet tieši sajūtā, ka katrai lietai ir sava atbilstoša vieta. Baznīca caur gadsimtiem nes noteiktu tradīciju, un šī loma dažkārt tiek slavēta, dažkārt pelta. Ar to mēs rēķināmies.
O. Z.: – Saskaņošanas jēga ir, lai pasākumi netraucētu radio ierakstus un baznīcas dievkalpojumus un koncertus. Man šķiet, ka laukums pie Doma baznīcas būtiski atšķiras no laukuma pie Aglonas bazilikas – pēdējais pieder baznīcai, bet Doma laukums ir pašvaldības īpašums. Kādi iebildumi baznīcai var būt pret pasākumu rīkošanu, ja vien tie netraucē dievkalpojumus?
E. G.: – Mēs vēstulē norādījām, ka neesam tie, kas pieņem lēmumu atļaut vai aizliegt, taču mums ir iespēja izteikt viedokli un iebildumus.
J. Krastiņš: – Klausos un nesaprotu! Vajadzētu būt precīzi definētiem iebildumiem, konkrēti kas inkriminēts kā nepieņemams. Garantēti neatbilstoša publikas uzvedība? Sanāks piedzērušies cilvēki, rupji runās, piemēslos vidi, un nekas cits tur nenotiks?
I. R.: – No pasākuma organizētāja saņēmām ziņu, ka alus gadatirgum bija pieteikušies 58 no 62 Latvijā esošajiem aldariem, kā arī maizes cepēji un siera ražotāji.
E. G.: – Atkārtošu vērtējumus no baznīcas viedokļa. Pirmkārt, neatbilstošs pasākums pie svētvietas. Kam būtu kompetence izvērtēt jēdzienu “svēts”?
J. K.: – Uzskatāt, ka Doma laukums ir svēta vieta?
E. G.: – Baznīca ir svēta vieta. Ja viss tik viennozīmīgi būtu skaidrs, nenotiktu arī šī diskusija.
Vai alus svētkiem vispiemērotākā vieta Rīgā ir pie svētvietas, atsakoties no visiem citiem piedāvājumiem?
Otrkārt, Doma laukuma identitāte nav saistīta tikai ar tirdziņiem, bet, piemēram, ar barikādēm, citiem notikumiem, kas latviešu uztverē ir svēti. Ir cilvēki, kuriem patīk alus, – šī sabiedrības daļa konfliktu tur neredz. Citiem vērtību uztvere ir citādāka. Galu galā visu nosaka Rīgas dome, kas ir vēlēta institūcija, lai pārvaldītu sabiedrisko sektoru. Varu pateikt skaidri – ja nāktu saskaņot konjaka vai brendija svētkus, iebildumi būtu tādi paši.
O. Z.: – Ja tie būtu siera svētki, kur lietu arī alu?
E. G.: – Manuprāt, pasākuma raksturs tomēr atšķiras. Salīdziniet Ziemassvētku tirdziņu ar alus svētkiem, kas notiek Vērmanes dārzā. Mums ir ar ko salīdzināt!
O. Z.: – Krastiņa kungs, vai Doma laukumam ir kāda sakrāla nozīme, kā to uzskata baznīca?
J. K.: – Doma laukums veidojās pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Tad Latvijā mēģināja īstenot ideju, kas Vācijā bija populāra jau 19. gadsimtā, proti, atbrīvot no apkārtējās apbūves viduslaiku baznīcas, kas praktiski visas bija ieaugušas ar baznīcu nesaistītās ēkās. Kaut arī Doma baznīcai saskare ar piebūvētām ēkām bija tikai Rietumu galā, tā laika prezidenta vietas izpildītājs (kā mums tagad jāsaka) Kārlis Ulmanis šo ideju realizēja ar plašu vērienu, nojaucot vairākus kvartālus. Senās apbūves robežas ir marķētas laukuma bruģī.
Līdzīgā veidā telpiski paplašinājumi notika arī citās vecpilsētas vietās. Piemēram, tagadējā Strēlnieku laukumā, kur bija paredzēts celt jaunu pilsētas pārvaldes namu, vai atbrīvojot vietu Finanšu ministrijas ēkai. Darbu vēriena dēļ Ulmanis tautā pat ieguva palamu “namplēsis”.
Tomēr rezultātā pilsēta ieguva plašu publisku laukumu un Doma baznīca ikviena skatam acu priekšā izauga kā fēnikss no pelniem.
Līdz tam Rīgai publiskās vietas jēdziena “laukums” telpiskajā izpratnē nebija, jo laukuma izjūta sākas tad, kad apkārtējie telpiskie ietvari ir zemāki nekā attālums līdz tiem.
Vecrīgas mērogam divus hektārus plašais Doma laukums ir neadekvāti liels, jo visa vecpilsēta ir tikai 35 ha, tomēr šodien tas ir ļoti pieņemami un adekvāti, ka tajā notiek dažādi publiski pasākumi, kas spēj šo laukumu atdzīvināt un piepildīt ar funkciju. Visiem, kuri tur piedalās, tā ir izcila vieta, lai novērtētu Rīgas arhitektūras vēsturi, sākot no viduslaikiem. Kā mācību grāmatā redzami visi stili, izņemot renesansi! Tā ka publiskiem kulturāliem pasākumiem tā ir īstā vieta, bet aizliegt vajadzētu tikai tādus, ko arī nekur citur pilsētā nevarētu rīkot!
I. R.: – Vai Rīgai pasākumu pietiek, plāni un budžets pildās?
J. R.: – Strādājam, lai tagad citu iemeslu dēļ kritizētā “LIVE RIGA” pilsētas pasākumus popularizētu gan visā valstī, gan ārvalstnieku auditorijās. Starp citu, ieteiktu aiziet uz Vērmanes parku, kad tur notiek “Latviabeerfest” pasākums. Apskatīties daudzveidību, individuālo alus darītāju veikumu. Arī par šo pasākumu esam saņēmuši pārmetumus, jo parks tad ir slēgts un ieeja ar biļetēm. Taču pasākums ir populārs, to apmeklē daudz ārzemnieku, tas notiek jau desmito gadu un izaudzis no trešdienas vakara līdz svētdienai.
O. Z.: – Vai ir pieredze, ka alus svētki beidzas ar publisku čurāšanu, vemšanu, tračiem un nepiedienīgu uzvedību?
J. R.: – Man personīgi nav gadījies redzēt un auklēties, taču nav noliedzams, ka alkoholu tur lieto daudz un ar visām sekām. Organizatoru lielākās rūpes un atbildība šādos pasākumos ir nodrošināt apsardzi un pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu. Vispār ar šo piemēru gribēju teikt, ka tāds alus svētku pasākums pilsētas kalendārā jau ir, un tā ir tradīcija – konkrētā vietā un laikā.
Ja runājam par citiem lieliem pasākumiem, mēs esam atvērti un ieinteresēti, lai tie notiek pēc iespējas vairāk, jo tie noslogo viesnīcas, rada darba vietas un nodokļu ieņēmumus pilsētai. Esam sakopuši Lucavsalu, un ar pēdējiem diviem lieliem koncertiem (britu popdziedātāja Eda Šīrana un vācu rokgrupas “Rammstein”, ko apmeklēja līdz 50 000 cilvēku. – Red.), ko uz Rīgu atveda privāti organizatori, šī vieta jau ir iekļuvusi pasaules līmeņa koncertu kartē.
Pilsētai svarīgs ir ikviens tūrists, taču, protams, vairāk gribam tādus, kuri te paliek ilgāk un tērē vairāk.
O. Z.: – Vai pašvaldība kādreiz ir rēķinājusi, cik ieņem no tūristiem daudzu desmitu tūkstošu apmeklētā pasākumā?
J. R.: – Tiešā veidā aprēķināt nevar, jo pašvaldību budžeti galvenokārt veidojas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, un to, kāda šo ienākumu daļa veidojas no tūrisma, nav viegli pateikt. Aptuvenu apjausmu var sniegt viesnīcu aizpildījums un kafejnīcu un restorānu cenas.
Tomēr jāsaka, ka būtisku tūristu pieplūdumu nes tādi pasākumi, kas jau ir kļuvuši par tradicionāliem, notiek vairākus gadus no vietas.
Ja kaut kas tiek rīkots pirmo reizi, tad īpaši nozīmīgs tūristu pieplūdums diez vai ir gaidāms. Arī organizatori paši cenšas saprast, kāds ir pasākuma ekonomiskais pienesums, tā strādā, piemēram, Latvijas Basketbola savienība. Viņi šeit notikušā Eiropas čempionāta laikā apmeklētājus intervēja – cik ilgi uzturas, cik tērē. Starp citu, baznīca arī dod savu artavu tūristu piesaistē, jo Rīgā ir notikušas pasaules kristīgo jauniešu dienas, šurp atvedot vairāk nekā 15 000 jauniešu. Atceros, ka šīs dienas sakrita ar florbola čempionātu. Arēnā sports, Ķīpsalā – ekumēniski pasākumi, pilsēta piepildīta ar smaidīgiem jauniešiem, ekonomisks ieguvums Rīgai un visai valstij.
I. R.: – Cik šobrīd Rīgā ir tādu vietu, kur var rīkot liela mēroga pasākumus? Dzirdējām par Lucavsalu.
J. R.: – Lielais risks vienmēr ir laika apstākļi. Zem jumta lielākais un piemērotākais, bez šaubām, ir arēnas “Rīga” komplekss. No pašvaldības valdījumā esošajiem objektiem lielākais ir Mežaparka estrāde. Tās rekonstrukcija turpinās, un nākamgad ekspluatācijā būs nodota otrās daļas pirmā kārta. Doma laukums ir piemērots 10–12 tūkstošiem apmeklētāju, ne vairāk. Mazliet plašāka ir Krastmala, ko pasākumu rīkošanai var pielāgot, jo tur nekursē sabiedriskais transports.
I. R.: – No pilsētplānošanas viedokļa – vai Rīga savu potenciālu publisko pasākumu vietu veidošanai ir izmantojusi, vai arī būtu nepieciešama drosmīga rīcība kā Ulmaņa laikos?
J. K.: – Absolūti nav. Vēl nesenā vēsturē ir aplūkotas divas publiskiem pasākumiem piemērotas vietas, kas tā arī nav attīstītas. P
irmā ir Uzvaras laukums, kas būtu ideāla vieta arī koncertzālei. Jau pirms kara bija paredzēts, ka tur būs pilsētas galvenais stadions un Dziesmu svētku estrāde.
Tā tas parks joprojām nīkuļo. Esmu dzirdējis, ka tagad tur esot paredzēts panorāmas rats, kas, manuprāt, ir pilnīgi nederīga ideja tādai vietai.
Otra joprojām pamestā vieta ir Lucavsalā Laivu ielas rajonā, sākot no Salu tilta. Klāt pie transporta mezgla, praktiski pilsētas centrā! Viss tur jau ir! Vēl padomju laikā bija plāni būvēt lielu stadionu plašiem sporta un publiskiem pasākumiem. Taču tagad tur plāno būvēt dzīvojamās mājas, jo zeme laikam ir privatizēta. Tādi attīstības plāni šīm vietām diemžēl nav adekvāti.
O. Z.: – Sarunas noslēgumā tomēr atgriezīsimies pie iedzeršanas pasākumu skaņošanas. Tātad – prom no baznīcas, prom no centra?
J. R.: – Saprotam, ka Vecrīgā nekad nebūs tik kluss kā Meža kapos, taču mums ir jārespektē tur esošie iedzīvotāji un uzņēmumi.
Ja organizators savlaicīgāk būtu skaidrojis un diskutējis – iespējams, lēmums būtu citāds. Divas nedēļas pirms pasākuma rīkošanas – tā nav laba prakse.
Ir bijuši arī citi sarežģīti saskaņojami pasākumi, piemēram, tāds Doma laukumam neparasts pasākums kā pludmales volejbola turnīrs. Tur arī bija domstarpības, taču toreiz bija laiks diskutēt, pārliecināt un pārplānot. Rezultātā pasākums notika un notiks arī šogad. Izšķīra radoša pieeja un oriģināli argumenti. Līdzīgi bija ar pasākumu ar Berlīnes lāču statujām. Par iecerētajiem alus svētkiem diemžēl nevar teikt to pašu, tika piedāvātas alternatīvas, no kurām organizatori kategoriski atteicās. Kopumā – lai arī atteikumi mēdz būt, tie nav biežāk kā reizi gadā.
O. Z.: – Latvijas sabiedrības attiecības ar baznīcu nav vienkāršas. Šķirta no valsts, tomēr valsts un sabiedrības lietās iejaucas. Arī šajā gadījumā baznīca savu lēmumu neizskaidroja. Vai tā nebija kļūda?
J. R.: – Gala lēmums tomēr ir domei, tādēļ arī mums to var pārmest. Par to šķirtību? Satversmes preambulā tomēr ir atsauces uz kristīgām vērtībām, arī valsts pārvaldē strādā kapelānu dienesti. Es tomēr nevilktu šeit robežas un nerunātu par šķirtību.
E. G.: – Pats jautājums jau ietver sevī apgalvojumu, ka baznīca nav sabiedrības daļa, kam nevaru piekrist. Runājot par konkrēto gadījumu – mums nav PR konsultantu armijas, kas tikai gaida signālu, lai skaidrotu katru lēmumu. Tas tomēr ir mūsu pašu laiks un ziedotāju līdzekļi. Domāju, ka alus ražotājiem līdzekļu pietiek, lai rosinātu arī šo sarunu. Baznīca tādas lietas neinicē. Es nezinu, vai tādam cilvēkam, kurš nesaprot, ka Doma laukumā svētki alum nevar notikt, to vispār var izskaidrot.
J. K.: – Lai gan neesmu alus piekritējs, arī man tomēr gribētos skaidri zināt, kādēļ tāds publisks pasākums kā alus svētki Doma laukumā notikt nevar, jo tas ir publisks laukums pēc definīcijas.
Manuprāt, baznīca šeit uztiepj savu viedokli. Celtne ir svēta, bet blakus pastāvēšana ar publiskām aktivitātēm – neredzu pretrunu.
Tas izskatās nepārdomāti no abām pusēm – gan organizatora, gan aizliedzēja.
E. G.: – Ir lietas, ko publiski pieņem visur, un lietas, ko publiski pieņem, bet ne visās vietās. Šeit bija runa par publiski pieņemamu pasākumu, bet palika jautājums – vai šajā vietā.
O. Z.: – Tad varbūt Rīgas dome var definēt, kādi publiski pasākumi Doma laukumā tiks atļauti un kādi aizliegti?
J. R.: – Ilglaicīgā darba pieredze man liek izvairīties no kategorismiem, velkot robežas balts/melns, atļauts/neatļauts. Vēl jo vairāk – rakstīt noteikumus. Ne velti mūsu sarunu iesāku ar piemēru par laukuma pie Brīvības pieminekļa izmantošanu. Likumdevējs ar drīkst/nedrīkst formulēšanu mokās jau no 1991. gada, kad atguvām neatkarību, bet turpat vien esam.
Katrs pasākums ir jāvērtē atsevišķi, un galvenā nasta – pārliecināt sabiedrību, ka pasākums būs noderīgs, – jānes organizatoram.
E. G.: – Ņemot vērā alkohola nodarīto postu, diez vai baznīca atbalstīs jebkura alkohola svētku rīkošanu Doma laukumā. Taču alus darītāju amata svētki – tas varētu būt kompromiss, ko varētu apsvērt. Mums ir jābūt atbildīgiem par signāliem, ko raidām no Doma laukuma.
I. R. – Paldies par sarunai veltīto laiku, ar pareizajām izjūtām un priecīgi nosvinēt 2019. gada Rīgas svētkus!
