Kam daudz dots, no tā daudz prasa. Miks Indrašis 0
Tehniskajam uzbrucējam Mikam Indrašim šī būs sestā sezona hokeja kluba Rīgas “Dinamo” sastāvā. Viņš allaž bijis viens no komandas līderiem, taču vēl ne reizi nav baudījis izslēgšanas spēļu garšu, jo vienīgajā rīdziniekiem veiksmīgajā sezonā (2013./14.) Gagarina kausā nevarēja spēlēt traumas dēļ. Pirms jaunā čempionāta starta Mikam nav divu domu – beidzot tur ir jābūt, un viņš uzskata, ka ar jauno treneru korpusu tas ir paveicams uzdevums.
Sagatavošanās posmu rīdzinieki noslēdza uz minora nots, “Latvijas Dzelzceļa kausa” finālā atzīstot Jaroslavļas “Lokomotiv” pārākumu ar 0:3. Mača beigās, kad vārtsargs bija nomainīts pret sesto laukuma spēlētāju, Indrašis atvairīja trīs pretinieku metienus pēc kārtas, izpelnoties līdzjutēju gaviles, komandas biedru jokus un uz uzbrucēja telefonu ātri vien atceļoja bilde, kurā viņš ir vārtsarga formā. “Tāda situācija sanāca, ka biju pirmais atpakaļ aizsardzībā. Reiz pasaules čempionātā pret norvēģiem Mets Cukarello nāca viens pret vienu un es arī atsitu, tā kā vārtos mana bilance ir perfekta,” nākamajā dienā, malkojot kafiju, pasmējās Miks Indrašis, piebilstot, ka šī spēle pabojājusi noskaņojumu pirms sezonas sākuma un nedaudzajos atlikušajos treniņos jāsteidz veikt kļūdu labojums, lai jau otrdien Omskā pret “Avangard” hokejs būtu tāds, kas ļautu cerēt uz panākumu.
Ja atmetam pēdējo pārbaudes spēli – kā jūties pirms sezonas?
Labi. Sezonai esmu gatavs, lai gan otro gadu pēc kārtas pārbaudes spēlēs nav izdevies gūt vārtus. Izskaidrojuma nav, pagaidām neesmu bijis īstajā vietā īstajā laikā. Laikam pašam jāiet uz vārtiem, jāmeklē atlēkušās ripas. Jāiemet viens mēsliņš un tad aizies. Pagājušajā sezonā ļoti ilgi nevarēju iemest (pirmās 23 spēles), pēc tam jau kaut ko sakrāju, taču kopumā gads nebija veiksmīgs ne man, ne komandai. Ceru, ka šī sezona būs daudz labāka. Jāpieiet visam brīvāk, es tagad nenoslogoju sevi – nav vārtu, nav vārtu.
Pērn savu pirmo ripu iemeti tad, kad komandas treneru korpusam pievienojās Sandis Ozoliņš.
Mums pirms spēles bija saruna divatā un pēc tam iemetu. Kaut kā tās zvaigznes sastājās, bet neko tādu jau viņš nepateica.
Ar ko šī vasara bija citādāka kā iepriekšējās?
Fiziskie treniņi bija citādāki, iepriekš vairāk ar svariem strādājām, tagad – uz eksplozivitāti, ātrumu. Uz ledus bija intensīvāki treniņi – slidošana, individuālie treniņi ar ripām, bez ripām. Vai jūtu progresu? 26 gados grūti izmainīt slidojumu, ar vienu vasaru ir par maz, bet to var izdarīt, tikai jāturpina strādāt.
Kādu hokeju Sandis grib no jums redzēt?
Sandis grib redzēt ātru, agresīvu hokeju. Kaut kur vajag individuālo meistarību, bet principā diezgan vienkārši – visi uz priekšu, visi atpakaļ. Kaut kas līdzīgs kā pie Boba Hārtlija, bet ar savām niansēm. Ar šo treneru korpusu ir vieglāk sarunāties, viņi visi pavisam nesen vēl spēlēja, ar visiem biju vienā komandā, zina, kāds tu esi, kā palīdzēt. Var mierīgi parunāties, ir atvērti.
Parasti saka, ka treneriem jāmāk novilkt svītra darbā ar bijušajiem komandas biedriem, bet kā tas ir spēlētājiem – tu taču pirms gada, diviem ar viņiem vēl jokojies, kopā darījāt darbus un nedarbus?
Var pajokot ārpus treniņiem – viņš kaut ko izšauj, tu pretī, bet, protams, mierīgāk (smaida). Sākoties darbam, novelkam svītru, jākoncentrējas. Es gan tāds esmu, ka man biežāk aizrāda – reizēm liekas, ka Sandis pajoko, es pasmaidu, bet viņš saka, ka nebija smieklīgi. Ar šiem treneriem nav saspringtība, ir vieglāk komunicēt nekā agrāk. Domāju, ka tas mums kā komandai būs liels pluss.
Kāpēc šovasar izlēmi palikt Rīgas “Dinamo”? Bija arī citi piedāvājumi?
Varianti bija, bet es nevaru vienkārši aiziet, jo citām komandām jāmaksā kompensācija, tāpēc līdz galam nekas nav sanācis. Cik aģents teicis, tad visus gadus KHL bijusi kaut kāda interese par mani, nopietnākā bija no Ņižņijnovgorodas “Torpedo” pirms diviem gadiem.
Tev šī būs sestā sezona Rīgas “Dinamo”. Izjūti sevi kā pieredzējušo, kuram jāvelk vezums uz saviem pleciem?
Es tā esmu juties jebkurā komandā, jo zinu savas spējas, zinu, ka varu būt viens no līderiem. Pirmajā sezonā KHL biju jaunais, taču spēlēju maiņā ar Mārtiņu Karsumu un pa centru bija Džeimijs Džonsons, vēlāk Pols Šehura. Tu nevari spēlēt pirmajā maiņā, vairākumā un nedot pienesumu. Sezonas laikā mainījās galvenie treneri – sākumā bija Peka Rautakallio, tad Artis Ābols, taču mana loma palika iepriekšējā. Saprotu, ka arī tagad uz mani liek cerības, tas rada papildus spiedienu, bet – man tas patīk. Jārāda piemērs, jaunie nāk komandā un skatās uz tevi, mācās. Ģērbtuvē nevarētu būt liels līderis, taču varu arī ko pateikt, ja vajag.
Par spīti tam, ka visās sezonās esi bijis viens no komandas rezultatīvākajiem spēlētājiem, vairākkārt esi sūtīts uz fārmklubu Liepājā. Kā to uztvēri, tas tevi neiedzina bedrē?
Nē. Aizsūtīja – aizsūtīja, jutu, ka tas nebūs uz ilgu laiku. Pāris dienas, lai nosēžos uz zemes, saņemos. Tagad vairs nelidinos, tā bija tikai pašā sākumā. Pirmajā pasaules čempionātā pēc trim spēlēm likās, ka esmu baigais špīleris, vēl kādā brīdī, bet neuzskatu, ka tā man kopumā būtu bijusi liela problēma.
Tu trīs vasaras brauci uz NHL jauno spēlētāju nometnēm. Esi atmetis domu reiz spēlēt lielajā līgā?
Negribētu teikt, ka esmu atmetis, droši vien jebkurš hokejists līdz karjeras pēdējai dienai gribētu tur nokļūt. Taču nav tik vienkārši. Pēdējos gados vairs nebraucu uz Ziemeļameriku, jo vecums neļauj, tagad tikai tad, ja ir līgums, bet nekāda interese pēc Ņujorkas “Islanders” (2015. gadā) nav bijusi. Es principā tā arī nesaprotu, kāpēc viņi mani uzaicināja – treniņos bija baigi apmierināti, viss patika, taču nevarot ņemt, jo visiem jau ir līgumi. Sezonas laikā gan vienreiz piezvanīja, painteresējās, bet pēc tam pazuda. Pirms tam bija Čikāgas “Blackhawks” un Vankūveras “Canucks”, gāja labi, bet viņi dod priekšroku savējiem, draftētajiem. Man abas reizes braucot uz turieni jau bija līgums ar Rīgas “Dinamo”, bet gribēju pamēģināt kaut ko jaunu, klubam nebija pretenziju.
Tev vienmēr pārmetuši, ka trūkst fiziskā spēka. Esi dabūjis masu klāt salīdzinot ar to, kā bija, piemēram, pirms trim, četriem gadiem?
Ziemeļamerikā man par to neviens vispār neko neteica, es arī nejutu to kā trūkumu uz ledus. Tranažieru zālē tie spēlētāji, kas ļoti satrenējušies, cēla vairāk, bet tas netraucēja ar viņiem cīnīties. Tagad man svars ir 86 kilogrami, pirmajā KHL sezonā bija 80 vai pat mazāk. Svaru uzņemt vienmēr bijis grūti, neatkarīgi no tā ko ēdu. Speciālas ēdienkartes neviens nav izstrādājis, ir bijusi doma aiziet pie kāda speciālista. Bet no otras puses man šķiet, ka ar mazāku svaru biju izveicīgāks. Domāju, ka vēl vairāk man nevajag, šis ir optimālais svars.
Tev profesionālajā hokejā bijuši nu jau vairāk kā desmit treneri. Kuru no viņiem vari izcelt?
Droši vien Arti Ābolu, kurš mani pabīdīja uz priekšu – ieteica Tedam Nolanam paņemt uz pasaules čempionātu (2012. gadā). Teds arī mani nevis kā jauno iespēlēja ceturtajā maiņā, bet uzreiz biju pirmajās. Šķiet, ka tieši pateicoties Ābolam arī savā debijas mačā Rīgas “Dinamo” es spēlēju pirmajā maiņā. Toreiz galvenais bija Peka Rautakallio, man iedeva divus periodus kopā ar Jāni Spruktu un Karsumu, mēs bijām iedzinējos pret “Spartak” un tad mani nosēdināja malā. Bija iespēja iemest, būtu izmantojis, varbūt aizķertos komandā, bet tajā sezonā tas palika vienīgais mačs. Fiziskajā ziņā ļoti progresēju pie Viļņa Kluča.
Kurš treneris tevi visvairāk ir presējis?
Tādā kategoriskā veidā, ka mēģinātu norakt – neviens. Pozitīvi presēja Ābols, bet es bieži esmu jutis to, ka no tiem, kam vairāk dots, vairāk arī prasa. Piemēram, tavas kļūdas akcentē, jo zina, ka vari nekļūdīties. Kā saka Sandis – spēlē, nevis spēlējies.
KHL sezonā iznāk daudz ceļošanas. Pastāsti, kas jūs sagaida.
Visvienkāršāk ir Maskavā, stundas lidojums, Sanktpēterburgā, Helsinkos ir forši. Pirmais izbraukums nebūs viegls, piecas stundas jālido uz Omsku, četras spēles kopā. Oktobrī būs piecu maču izbraukums, tās ir desmit dienas prom no mājām, Tālie Austrumi ir grūtākais pārbaudījums. Novosibirskā nav patīkami spēlēt. Nevis tāpēc, ka fani spiestu, bet halle ir veca – kā Sporta pils, komanda skrienoša – visu laiku cīnās un ar viņiem ir sarežģīti. It īpaši, ja no Habarovskas lido atpakaļ. Ņižņekamskā sadzīves apstākļi nav labi, tur laikam viena viesnīca, līdz ar to arī spēlēt ir grūtāk. Kā ar barošanu? Reiz vienā viesnīcā viesmīlei makaroni izkrita uz zemes, uzreiz aizvēra durvis uz virtuvi un pēc tam makaroni ātri parādījās uz galda. Neviens neēda, jo nevarēja saprast – varbūt tie paši izkritušie salasīti bļodā. Ir bijis tā, ka viesnīcā ir nenormāli karsti – ārā +30 un vēl silts radiators, kondicioniera nav. Elpot nav ko, guli ar slapju dvielīti. Dažās viesnīcās gulta ir ļoti šaura un īsa. Viesnīcā dzīvoju kopā ar Gunāru Skvorcovu, esam viena gada, pazīstu viņu jau no bērnības, visās komandās kopā spēlējām. Internets reizēm sliktā viesnīcā ir ātrāks nekā labā. Diezgan kolorīti, katrā pilsētā ir kaut kas interesants.
It kā tik daudz ceļošanas, bet – tu Krieviju esi redzējis?
Jā, nav tik traki. Brīvajā dienā izejam pastaigāt pa pilsētu, pie gultas neesam pieķēdēti. Tiesa, gadu no gada jau ir viens un tas pats, ekskursijās ārpus pilsētas nedodamies. Ņižņekamskā gan neko neesmu redzējis, tikai viesnīca un halle.
Miks Indrašis
Dzimis: 1990. gada 30. septembrī
Klubs: Rīgas “Dinamo”
Pozīcija: uzbrucējs
Latvijas izlasē: seši pasaules čempionāti, Soču olimpiskās spēles
Ģimenes stāvoklis: draudzene Diāna, dēls Rauls (2)
Vaļasprieks: skatīties futbolu
IZVĒLES
Metiens – piespēle
Velotrenažieris – skriešana
BMW – Mercedes
Futbols – MMA
Suši – Kebabs
Minska – Maskava
Prāta vētra – Robijs Viljamss
Dailes teātris – Nacionālais teātris
Kola – ūdens
